Bērnībā viņiem stingri ierobežoja cukuru. Pēc 70 gadiem atklājas pārsteidzoša ietekme uz veselību

Pētnieki analizēja 64 761 cilvēka veselības datus. Visi pētījuma dalībnieki bija dzimuši Lielbritānijā laikā no 1951. līdz 1956. gadam – periodā, kad valstī vēl bija spēkā Otrā pasaules kara laikā ieviestā pārtikas, tostarp cukura, normēšanas sistēma.

Cukura devas pēkšņi dubultojās

1940. gada janvārī Lielbritānijā tika ieviesta stingra pārtikas normēšana. Vācijas uzbrukumi kuģiem, kas piegādāja pārtiku, radīja nopietnus pārtikas trūkuma draudus, tādēļ iedzīvotājiem tika ierobežots arī cukura daudzums.

Cukura normēšana tika pēkšņi atcelta 1953. gada septembrī. Pēc tam vidējais cukura patēriņš strauji dubultojās.

Tas pētniekiem radīja unikālu iespēju salīdzināt cilvēkus, kuru dzīves pirmās 1000 dienas – no ieņemšanas līdz divu gadu vecumam – pagāja ar ierobežotu cukura patēriņu, ar cilvēkiem, kuri piedzima neilgi pēc ierobežojumu atcelšanas. Rezultāti liecina par ievērojamām atšķirībām.

Cilvēkiem, kuri pirmajās 1000 dzīves dienās bija pakļauti cukura normēšanai, pieaugušā vecumā bija:

• par 69% mazāks aknu vēža risks;
• par 52% mazāks prostatas vēža risks;
• par 41% mazāks plaušu vēža risks;
• par 40% mazāks taisnās zarnas vēža risks;
• par 36% mazāks krūts vēža risks.

Pētnieki atklāja arī citas atšķirības. Cilvēkiem, kuri agrīnā bērnībā bija uzņēmuši mazāk cukura, vidēji bija garāki telomēri – hromosomu gali, kas palīdz aizsargāt ģenētisko materiālu.

Pēc pētnieku aprēķiniem, telomēru garums atbilda aptuveni 2,2 gadiem mazākas bioloģiskās novecošanas.

Mazāk cukura ietekmēja arī ēšanas paradumus

Interesanti, ka atšķirības nebija tikai veselības rādītājos. Cilvēki, kuri bērnībā bija piedzīvojuši cukura normēšanu, arī vairākas desmitgades vēlāk mēdza patērēt mazāk cukura un kopumā ēda mazāk un daudzveidīgāk.

Pētnieki uzskata, ka tam varētu būt divi iemesli. Pirmkārt, uzturs agrīnā dzīves posmā var ietekmēt vielmaiņas, orgānu un imūnsistēmas attīstību. Otrkārt, bērnībā izveidojušās garšas preferences var saglabāties visu mūžu.

"Jo agrāk cilvēks tiek pakļauts noteiktam salduma līmenim, jo ilgāk tas var ietekmēt viņa garšas izvēli," skaidro viens no pētījuma autoriem.

Vai mazāk cukura patiešām nozīmē mazāku vēža risku?

Pētnieki uzsver, ka pētījums ir novērojošs, tādēļ tas pats par sevi nevar pilnībā pierādīt cēloņsakarību starp cukura patēriņu bērnībā un vēža risku pieaugušā vecumā.

Tomēr cukura normēšanas atcelšana 1953. gadā radīja sava veida dabisku eksperimentu, jo cilvēki tika sadalīti divās grupās – tie, kuri pirmos dzīves gadus pavadīja ar ierobežotu cukura daudzumu, un tie, kuri piedzima pēc ierobežojumu beigām.

Iepriekšējos pētījumos jau konstatēts, ka cilvēkiem, kuri bērnībā piedzīvoja cukura normēšanu, bija mazāks risks saslimt ar hroniskām slimībām un Alcheimera slimību, kā arī labāka sirds un asinsvadu veselība.

Jaunākie rezultāti šiem atklājumiem pievieno arī iespējamu saistību ar mazāku vairāku vēža veidu risku.

Pētījums publicēts zinātniskajā žurnālā “Proceedings of the National Academy of Sciences”.