Mikroplastmasa ir mūsu drēbēs, kosmētikā un ūdenī. Ko tā nodara organismam?

Tagad par to ne tikai runā, bet arī brīdina aizvien vairāk un vairāk. Kas tad īsti ir mikroplastmasa, ko tā nodara mūsu veselībai un videi, kur tā sastopama un kā no tās izsargāties? Par to Likuma un Taisnības saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas Mikroplastmasas laboratorijas pētnieci Martu Baroni.

No kurienes un kā rodas mikroplastmasa?

Pastāv divi mikroplastmasas veidi. Primārā mikroplastmasa ir plastmasa, kas jau sākotnēji tiek saražota ļoti mazā izmērā. Tās, piemēram, ir rūpnieciskās granulas, kuras izmanto kā izejvielu citu plastmasas produktu ražošanā. Tās ir arī mikroplastmasas daļiņas, ko pievieno higiēnas precēm, piemēram, dušas želejām, kosmētikai, sejas un ķermeņa skrubjiem. Otrais veids ir sekundārā mikroplastmasa. Tā rodas, kad lielāki plastmasas priekšmeti sadalās, salūst mazākos gabaliņos. Plastmasa nekad pilnībā nepazūd no vides – tā vienkārši sadalās arvien sīkākās daļiņās.

Kāpēc plastmasas daļiņas jāpievieno, piemēram, kosmētikai?

Viens no biežākajiem iemesliem ir nepieciešamība pēc abrazīva materiāla. Piemēram, sejas vai ķermeņa skrubjos tas palīdz noņemt atmirušās ādas šūnas. Mikroplastmasu izmanto arī kā pildvielu. Sejas krēmiem un citiem kosmētikas produktiem pievieno ļoti sīkas plastmasas daļiņas, lai palielinātu produkta apjomu. Plastmasa ir ļoti lēts materiāls, tādēļ, pievienojot to krēmam vai citam produktam, iespējams palielināt masu un tilpumu, būtiski nemainot produkta īpašības.

Kādos vēl produktos atrodas plastmasa?

Bieži pat nenojaušam, cik daudz plastmasas ir mums apkārt. Piemēram, arī veļas pulveros ir mikroplastmasas daļiņas, kas piesūcinātas ar smaržvielām. Mazgāšanas laikā šīs daļiņas pieķeras apģērbam, un pēc izmazgāšanas mēs jūtam, ka drēbes smaržo. Smaržvielas pakāpeniski izdalās no mikroplastmasas daļiņām.

Līdzīgs princips tiek izmantots arī dažādos lauksaimniecības mēslojuma veidos. Plastmasas granulas tiek piesūcinātas ar mēslojumu un iestrādātas augsnē. Kad ir pietiekams mitrums, tās pakāpeniski izdala aktīvās vielas.

Kāds Latvijā ir vidējais piesārņojuma līmenis ar plastmasu?

Piemēram, jūras ūdeņos mikroplastmasas koncentrācija svārstās no aptuveni 0,2 līdz 28 daļiņām uz vienu kubikmetru ūdens. Upju virsējos ūdens slāņos koncentrācija mēdz būt augstāka, jo upes ir viens no galvenajiem ceļiem, pa kuriem mikroplastmasa nonāk jūrā.

Mēs veicām pētījumus Daugavā, Gaujā un Salacā, kā arī analizējām sezonālās izmaiņas. Salacā konstatējām visaugstākās koncentrācijas, kur lielu daļu veidoja gumijas daļiņas.

Mūsu pieņēmums bija, ka tās nāk no ostas infrastruktūras. Kuģi piestāj pie gumijas pontoniem, lai neatsistos pret piestātni. Kad pārbaudījām šos pontonus, pietika tiem pārbraukt pāri ar pirkstu, lai uz tā paliktu melnas daļiņas. Tātad materiāls diezgan viegli nodilst.

Savukārt lielās, lēni plūstošās upēs, kā, piemēram, Lielupē, koncentrācijas mēdz būt zemākas. Mūsu hipotēze ir tāda, ka mikroplastmasa pa ceļam nosēžas upes gultnē, aizķeras niedrēs vai uzkrājas krastos, tāpēc līdz jūrai nonāk mazāks daudzums.

Tagad daudz tiek runāts par muitas nodokļiem interneta veikaliem no trešajām valstīm. Nodokļus var uzlikt, bet, piemēram, sūtījumā no tirdzniecības platformas viens štrunts ir iepakots neskaitāmos maisiņos un iepakojumos. Varbūt vajadzētu vairāk domāt nevis par pašu sūtījumu aplikšanu ar nodokļiem, bet gan par to, kā tas ir iepakots?

Bieži vien iepakojuma apjoms ir pārspīlēts. To var redzēt arī pie mums nopērkamajos produktos. Piemēram, tējas maisiņš ir ievietots atsevišķā iepakojumā, tas savukārt atrodas kastītē, un visa kastīte vēl ir aptīta ar plastmasas plēvi. Protams, jāievēro higiēnas prasības un pārtikas drošības noteikumi, taču nevajadzētu nonākt galējībās.

No vienas puses, muitas nodokļi var palīdzēt samazināt pārmērīgu preču pārvadāšanu no attāliem reģioniem. Tas ir svarīgi arī klimata aspektā, jo transports rada emisijas. No otras puses, ļoti svarīgs ir iepakojuma jautājums. Ražotājiem būtu jāpieņem lēmumi par optimālu iepakojumu – tādu, kas pasargā produktu un ļauj to droši nogādāt pircējam, bet vienlaikus nav pārmērīgs.

Ko cilvēks var darīt, lai mainītu situāciju?

Pirmais un svarīgākais, un arī grūtākais, ir mainīt savus ieradumus. Mikroplastmasas piesārņojums ir cilvēku darbības vai bezdarbības rezultāts. Nepieciešama domāšanas maiņa – samazināt patēriņu, izmantot lietas ilgāk un apzināties savas izvēles ietekmi uz vidi.

Visu interviju lasi žurnāla “Likums un Taisnība” 4. numurā.