Raudāt ir veselīgi. Terapeite: "Vīriešu asaras ir tik simpātiskas!"

Paraudi, un kļūs vieglāk! Šāds vecmāmiņas mudinājums nebūt ne vieglākajos dzīves brīžos dzirdēts ne reizi vien. Un nav svarīgi, vai asaru iemesls ir bijis izmisums, bezspēcība, dusmas vai kāds cits emocionāls pārdzīvojums, jo omītei vienmēr ir bijusi taisnība! No sirds paraudājis, cilvēks sajūt atvieglojumu, parādās spēja ja ne pavisam bezkaislīgi, tad vismaz kaut cik saprātīgi domāt un cerība, ka situācija, kas novedusi līdz asarām, atrisināsies. Un tā tas ir no reizes līdz reizei, nemaz neiedziļinoties, ko vecmāmiņa zina par asarām un tām piemītošo dvēseli veldzējošo spēku.

Pirmo reizi nopietni par to aizdomājos, kad kāda ārste pēc nupat notikušā izmeklējuma pavaicāja, vai es bieži raudot. Nedaudz apmulsusi par šādu jautājumu, atbildēju, ka viņas priekšā stāv cilvēks, kuram acis ir īpaši slapjā vietā. Uz to daktere noteica: “Tāpēc arī esat vesela un līdzsvarota!”

Kad prātoju par to, kas varētu izskaidrot, kāpēc cilvēkam ir dotas asaras, pirmā galvā iešāvās doma, ka vislabāk to spētu pastāstīt Māte Daba vai Dievs tas Kungs. Taču, ja nopietni, no medicīniskā viedokļa visvairāk par asarām zina Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Oftalmoloģijas katedras un Rīgas Stradiņa slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja, profesore Guna Laganovska. Viņas atbilde bija ļoti izsmeļoša. Īsumā varētu teikt, ka asaru galvenā funkcija ir nodrošināt acs radzeni ar tai nepieciešamajām barības vielām: “Radzene ir mūsu redzes orgāna ārējais apvalks. Tas ir caurspīdīgs, jo tajā nav asinsvadu, un atšķirībā no vairākuma orgānu, kuru audi barojas no asinīm caur asinsvadiem, radzene barojas no intraokulārā šķidruma un asarām. Tieši tāpēc mums ir vajadzīgas asaras. Tās baro radzeni.”

Demonstrējot acs ābola mulāžu, profesore skaidro, ka cilvēka redzes orgāns ir pārklāts ar ārkārtīgi plānu asaru plēvīti, kas atjaunojas pēc katras mirkšķināšanas. Normāli cilvēks plakstiņus aizver un atver līdz 22 reizēm minūtē, tādējādi nodrošinot normālu acu funkcionēšanu.

Mēs bijām trīs māsiņas

Pieļauju, ka ikviens, kurš dzīvē kaut reizi ir nobirdinājis kādu asaru, šā procesa laikā neviļus vai visnotaļ apzināti ir iepazinis arī to garšu. Varētu teikt – maigs, patīkamas konsistences sālsūdens. Kā skaidro profesore Laganovska, asaru sastāvā patiešām 99% ir ūdens, bet atlikušo procentu veido dažādas neorganiskas vielas, piemēram, nātrija hlorīds un nātrija karbonāts, kā arī dažādas minerālvielas, imunoglobulīni un mikroelementi: “Katram cilvēkam asaru sastāvs var nedaudz atšķirties, taču klīniskajā praksē to nenosaka, kā, piemēram, veicot asins analīzes. Protams, nav tā, ka asaras netiek pētītas. Nepieciešamības gadījumā var noteikt, piemēram, asaru osmolaritāti jeb osmotiski aktīvo daļiņu koncentrāciju.”

Zinātnieki laboratorijās strādā ar trīs veidu asarām – bazālajām, reflektorajām un emocionālajām. Bazālās ir tā sauktās pamatasaras, kuras apgādā radzeni ar nepieciešamajām barības vielām un kā antibakteriāls mitrinātājs aizsargā radzeni un acs gļotādu no svešķermeņiem un sīkām baktērijām. Tās uzskatāmas par vienu no elementiem, kas nodrošina acs optiskās funkcijas.

Reflektorās asaras pastiprināti izdalās, reaģējot uz ārējiem kairinātājiem. Kādam šāda veida asaras tecēs, mizojot sīpolus, citam acis sāks asarot stiprā vējā vai ielidojot acī smilšu graudiņam vai mušai. Šādos gadījumos asaru pastiprināta izdalīšanās ir dabiska acs aizsardzības reakcija. Turklāt zinātnieki ir izpētījuši, ka reflektorajās asarās ir lielāka antivielu un fermentu koncentrācija. Secinājums – reflektorās asaras ir mūsu organisma bioloģiskais ierocis pret nevēlamiem mikroorganismiem, kas kopā ar gružiem var nonākt acīs.

Emocionālās asaras ir cilvēka reakcija uz emocionālajiem pārdzīvojumiem, turklāt šādas asaras mūsos var izraisīt gan bēdas, skumjas un sāpes, gan prieks, saviļņojums un aizkustinājums. Šīm asarām ir ne vien cits kairinātājs un funkcijas, tās no bazālajām un reflektorajām asarām atšķiras arī sastāva ziņā. Iespējams, retais zina, ka emocionālajās asarās ir daudz vairāk, līdz pat 25%, proteīnu. Jautāsiet – kāpēc? Izrādās, emocionālajās asarās esošie proteīni ir nekas cits kā stresa hormoni, kas raudot tiek izvadīti no cilvēka organisma. Un tas nu gan nav nekāds jaunums, ka jebkurš emocionāls pārdzīvojums, arī pozitīvs, cilvēkā izraisa stresu, un tā dēļ mūsu ķermenis pastiprināti izstrādā 30 dažādus stresa hormonus, tostarp adrenalīnu un kortizolu.

Asaru dziedinošās īpašības cilvēcei zināmas jau kopš seniem laikiem. Piemēram, Krievijā 14. gadsimtā dzīvojušais svētais tēvs Radoņežas Sergijs mūkiem un draudzes locekļiem vienmēr esot teicis, ka asaras nes veselību un dzīvesprieku. Arī mūsdienu medicīna apstiprina asaru dziedniecisko spēku. Visvairāk šajā jomā paveicis amerikāņu bioķīmiķis un asaru eksperts Viljams Frejs. Viņš emocionālās asaras pielīdzina antidepresantiem, jo tās noņem spriedzi un palīdz atbrīvoties. Savu apgalvojumu viņš pamato ar to, ka emocionālās asaras tāpat kā sviedri palīdz izvadīt no cilvēka organisma stresa hormonus, kas arī ir galvenie uztraukuma un nomāktības vaininieki. Ja stresa hormoni netiek izvadīti, to koncentrācija ar laiku var sasniegt pat toksisku līmeni, nelabvēlīgi ietekmējot imunitāti un citus bioloģiskos procesus. Viljams Frejs uzskata, ka raudāšana ir dabas dots ķermeņa instruments cīņai ar stresa hormoniem.

Zinātnieks analizējis ne vien asaru bioķīmisko sastāvu, bet daudz laika veltījis arī cilvēku iztaujāšanai. No vairāk nekā pusmiljona aptaujāto 85% sieviešu un 73% vīriešu atzinuši, ka pēc kārtīgas izraudāšanās jutušies krietni vien labāk. Daži Freja kolēģi to skaidro ar asarās atklātajām bioķīmiskajām vielām, kas līdzinās narkotiskajām vielām. Tās uz cilvēka apziņu iedarbojas nedaudz apdullinoši, vienlaikus tām piemīt pretsāpju un nomierinošs efekts. Un arī tas ir fakts – asaras samazina ne vien dvēseliskās ciešanas, bet arī fiziskās sāpes. Tas izskaidrojams ar to, ka raudāšanas laikā pazeminās asinsspiediens. Tieši šā iemesla dēļ zviedru stomatologs Juhans Nurdbergs iesaka saviem pacientiem raudāt, lai samazinātu zobu un smaganu sāpes.

Raudāšanas terapija palīdz pret daudzām slimībām

Asaru dziednieciskās un organismu tonizējošās īpašības apstiprina arī kāds eksperiments ar baltajām žurkām. Tās sadalīja divās grupās, visām iegrieza nelielas brūcītes, un vienas grupas žurkām ar ārējo kairinātāju palīdzību izraisīja acu asarošanu. Eksperimenta rezultāti atklāja, ka raudošajām žurkām brūcītes sadzija vidēji par 12 dienām ātrāk. Kādā citā eksperimentā ar laboratorijas pelēm tika noskaidrots, ka tie dzīvnieciņi, kam ir izoperēti asaru dziedzeri, noveco straujāk nekā pārējie.

Amerikāņu psihoterapeits Aleksandrs Louens raudāšanas terapiju veiksmīgi izmantoja ne tikai darbā ar pacientiem, kas sirga ar bronhiālo astmu vai sirdsdarbības traucējumiem, bet arī tā dēvētās lauztās sirds sindroma ārstēšanai. Louena izstrādātās terapijas pamatā bija raudāšanas izraisīto elsu tehnika, kas līdzinās jogas dziļās elpošanas mākslai. Tās noslēpums ir gaužām vienkāršs – izelpas brīdī gaiss no plaušām ar diafragmas palīdzību tiek izstumts tik spēcīgi, ka krūškurvī rodas vibrācijas, kas paātrina un pastiprina gaisa apmaiņu plaušās, un no asinīm tiek izvadīti stresa hormoni. Louens uzskatīja, ka raudāšana ir galvenais rīks cīņai ar nomāktību. “Raudāšana,” viņš teica, “ir vienīgais veids, kā samazināt spriedzi, kas rodas, sērojot par zudušu mīlestību.”

To, kas šķiršanās, nelaimīgas mīlestības, vistuvākā cilvēka zaudējuma izraisīto emocionālo sāpju apmērs ir daudz spēcīgāks par fiziskajām sāpēm, apstiprina arī geštaltterapeite un ģimenes ārste Gundega Beķe: “Zinātniski ir pierādīts, ka tas ir šausmīgi sāpīgi! Neaprakstāmi! Dzīvībai bīstami! Cilvēka organismā rodas iespaidīga stresa hormonu buķete. Lai to visu dabūtu ārā, daba mums ir devusi asaras. Es nevaru iedomāties nevienu citu dabas mehānismu, lai tiktu galā ar emocionālajām sāpēm. Fiziskās izpausmes jau nav nekas cits kā organisma centieni samazināt emocionālās sāpes.”

Pārdzīvojot sausajā, bez asarām, labākajā gadījumā varam iedzīvoties psiholoģiskā traumā, sliktākajā – nodarīt nopietnu kaitējumu veselībai.

“Ja cilvēks emocijas tur sevī, viņš var saslimt. Šādas saslimšanas dēvē par psihosomatiskajām. Ja cilvēks ilgu laiku ir emocionālā spriedzē, viņa muskuļi ir nepārtrauktā saspringumā, kas būtībā ir normāls fizioloģisks process. Lai kaut ko noturētu, muskuļi tonizējas un traucē asinsriti. Tādējādi cieš cilvēka ģenētiski vājākās vietas. Kādam tās ir locītavas, kādam – kuņģis, vēl kādam – asinsspiediens. Sasprindzinājums iedarbina šo patoloģisko mehānismu,” skaidro Gundega Beķe.

Viņa kā ģimenes ārste un geštaltterapeite pacientu sūdzības izvērtē no divām pozīcijām: “Ja cilvēks pie manis ir atnācis kā pie ģimenes ārstes un žēlojas par sāpošu kuņģi, bet es redzu, ka veselības problēmām ir psihosomatiski cēloņi, man ir jāatrod pareizs veids, kā to pateikt. Ne vienmēr cilvēks vēlas dzirdēt to, ko esmu gatava ieteikt viņam kā geštaltterapeite. Man ir jāatrod zelta vidusceļš, izvērtējot, pēc kāda veida palīdzības cilvēks pie manis ir atnācis. Esmu pārliecināta, ka jebkurās attiecībās otram varam pateikt tikai tik daudz, cik viņš vēlas sadzirdēt.”

Cilvēki, kuri spēj raudāt, ir līdzsvarotāki

Tie, kas nevēlas neko zināt par savu emocionālo pasauli, bieži vien emocijas tur sevī, viņi dzīvo ar masku un spēlē savu lomu. Viņi sociāli labi funkcionē, līdz viņus pārsteidz fatāls infarkts vai kuņģa čūlas plīsums, un cilvēki spēj tikai pabrīnīties – kā tad tā? Bet īstenībā tas ir tikai loģisks iznākums, jo aizturētās emocijas ir darījušas savu melno darbu.

“Raudot cilvēks sevi līdzsvaro, ja vien viņš pieņem šādu izpausmi ar prātu, ja viņam nav uzlikts bloks, ka raudāt ir slikti. Raudāšana ir normāla un dabiska nepieciešamība,” iedrošina Gundega Beķe.

Psihologi un antropologi ir vienisprātis – raudāšanā ir novērojams dzimuma aspekts. Sievietēm visos laikos, sabiedrībās un kultūrās ir bijis vienkāršāk paust savas emocijas un, ja nepieciešams, arī raudāt.

Senajā Grieķijā, sērojot par tuva radinieka zaudējumu, sievietes nogrieza matus. Anglijas karaliene Viktorija pēc vīra prinča Alberta nāves sēroja vairākus gadus, tērpjoties tikai melnā un atsakoties no rotaslietām. Krievijas ziemeļos līdz pat mūsdienām ir saglabājusies tradīcija uz bērēm aicināt apraudātājas. Tās ir sievietes, kuras aizgājēju dažkārt pat ne visai labi pazīst, taču tas viņām neliedz bēru ceremonijas laikā skaļā balsī raudāt un vaimanāt. Tas viss tiek darīts ar vienu mērķi – izraisīt visos klātesošajos emocijas. Līdzīga tradīcija ir arī daudzās musulmaņu un Kaukāza valstīs.

Vīrieša asaras daudzviet pasaulē joprojām tiek uztvertas kā vājuma pazīme. Vēsturē ir arī daudz piemēru, kas liecina par pretējo. Gluži kā mazi bērni grūtos brīžos varēja raudāt antīkie varoņi, piemēram, sengrieķu Ahillejs, taču viņa psiholoģiskā noturība un garīgā veselība bija apbrīnas vērta. Arī vikingi, viduslaiku bruņinieki un samuraji neesot kautrējušies savu asaru, kaut arī viņi nebija nekādi vārguļi.

Jo augstāka vīrietim pašapziņa, jo viņam mazāk aizspriedumu pret raudāšanu

Par to, ka pretēji daudzu māmiņu apgalvojumam īsti vīri tomēr raud, liecina arī kāds mūsdienu pētījums, kura rezultāti publicēti žurnālā Psychology of Men & Masculinity. Pētījumā atklājās – jo vīrietim ir augstāka pašapziņa, jo mazāk viņam ir aizspriedumu pret raudāšanu.

Ko no tā secināt? To, ka, piemēram, politiķim Aināram Šleseram, kurš reiz publiski apraudājās, atceroties grūto bērnību, ar pašapziņu viss ir kārtībā. Gana augsta tā acīmredzot ir arī bēdīgi slavenajam japāņu politiķim Rutaro Nonomuram, kurš nesen apraudājās preses konferencē, nespējot izturēt žurnālistu jautājumus par apsūdzībām valsts līdzekļu izšķērdēšanā. Īsti nav saprotams, kāda varētu būt bijušā Latvijas premjera Valda Dombrovska pašapziņa, jo, paziņojot par demisiju, viņš tomēr savaldīja asaras. Viss laikam ir atkarīgs no apstākļiem un aizkustinājuma iemesliem. Šie piemēri var izraisīt arī smaidu, taču ir reizes, kad aizkustinājums pielīp un asaras acīs sariešas pat vērotājam no malas. Atcerieties kaut vai miklās Latvijas skeletonista Martina Dukura acis pēc tam, kad brālis Tomass netika uz Soču olimpisko spēļu goda pjedestāla un palika ar tā saukto koka medaļu.

“Man ārkārtīgi simpatizē spēcīga, vīrišķīga vīrieša asara! Tas ir kā ēdelveiss starp klintīm!” atzīst geštaltterapeite Gundega Beķe, paskaidrojot, kādu postu maziem puikām nodara frāze “Īsti vīri neraud!”, jo īstenībā šī frāze ir atraidīšanas mehānisms: “Bieži vien vecāki nemaz pat nemēģina iedziļināties, kāpēc mazais puika raud. Un mazais cilvēks ar savu tā brīža pārdzīvojumu jūtas atstumts, nesaprasts, pamests, viņš nožņaudzas sevī. Kad viņš pieaug, viņš iet pa dzīvi, strādā, apgādā ģimeni un pēkšņi spēka gados ņem un nomirst.” Daktere Beķe uzskata, ka vecākiem, kuru ģimenē aug puika, jāsaprot, ka asaras ir normāla reakcija: “Ja bērns raud, pirmkārt, ir jābūt līdzās, otrkārt, jāmēģina kopā ar bērnu saprast, kas ir asaru cēlonis. Ja tās ir dusmu, sāpju vai sarūgtinājuma asaras, tad bērnam to ir jācenšas izskaidrot, saprast un pieņemt, nevis norāt, ka šādi reaģēt ir slikti. Asaras nekad nav vājuma pazīme!”

Tomēr ar vīriešiem un asarām viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Amerikāņu psihoterapeits Toms Goldens, kurš pētījis vīriešu uzvedību emocionālo pārdzīvojumu brīžos un par to sarakstījis grāmatu Swallowed by a Snake: The Gift of the Masculine Side of Healing, aicina neaizmirst anatomiskās un funkcionālās atšķirības vīriešu un sieviešu smadzenēs. Tieši šo atšķirību dēļ dzimumi dažādi uztver emocionālos pārdzīvojumus. Pēc Goldena domām, vīriešiem šādos brīžos nepieciešama paaugstināta fiziska un mentāla aktivitāte.

Ja esat zaudējis spēju raudāt, jāsāk uztraukties

Uz dzimumu bioloģiskajām atšķirībām norāda arī Gundega Beķe: “Vīriešu smadzeņu puslodes ir daudz mazāk savstarpēji saistītas nekā sievietēm. Tāpēc mēs varam būt pragmatiskas un emocionālas, tāpēc mēs varam darīt vairākas darbības vienlaikus. Jāņem vērā, ka vīrietis arī ģenētiski ir atšķirīgs organisms – mums katram ir savs gēnu komplekts. Un tam visam klāt vēl nāk cilvēka individuālais ievainojamības līmenis, emocionālo sāpju slieksnis, kuru nosaka cilvēka bioloģiskā matrica, temperaments un emocionālo zaudējumu skaits dzīvē. Emocionālo sāpju slieksnis ir zemāks tiem cilvēkiem, kas piedzimuši ievainojamāki un jūtīgāki, kas izjutuši mīlestības un rūpju trūkumu, kas piedzīvojuši neskaitāmus zaudējumus. Jo zemāks ir slieksnis, jo katra sāpe kāpj tam pāri. Tāpēc svarīgi saprast savu ievainojamības pakāpi un nebaidīties un nekautrēties no savām emocionālajām izpausmēm.”

Geštaltterapeite mierina – par nepieciešamību raudāt satraukties nevajag, tramīgam jākļūst, ja esat zaudējis spēju raudāt. Šādi cilvēki dzīvo starp mums, un diemžēl viņus ir piemeklējusi vissmagākā depresija – slimība, kuras ārstēšanā psihoterapija ir bezspēcīga, palīdzēt var tikai psihiatrija un medikamenti.

Bailes par to, ko citi padomās, arī ir viens no iemesliem, kādēļ dažkārt asaras paliek neizraudātas. Protams, publiska emociju izrādīšana nav labs tonis, taču kādu, uz kura pleca paraudāt, vienmēr var atrast. Un tāda raudāšana pat esot svētīgāka, tā teic Gundega Beķe: “Raudāšanā kā jebkurā izpausmē ir ārkārtīgi būtiski atrast savējos. Tajā ir milzīgs spēks, jo cilvēks var apzināties, ka viņš nav viens. Tas ļoti palīdz.”

Geštaltterapeite uzskata, ka ir būtiski raudāt kādam, nebūt savā pārdzīvojumā vientuļam. “Ja cilvēks atnāk pie manis un raud, bet es jūtu, ka viņš mani nemaz neredz, ka viņš ir tikpat vientuļš savos emocionālajos pārdzīvojumos kā tur – ārpusē, tad ir jāizdara liels darbs, lai viņš raudātu man,” stāsta Gundega Beķe. Raudot tikai sev, ir risks iestrēgt stadijā, kad cilvēks raud vientulībā.

Ir kultūras, kas nepieļauj emociju izrādīšanu. Kur nu vēl raudāšanu citu klātbūtnē...

“Raudāšana pati par sevi radušos situāciju neatrisina. Cilvēkam jābūt pietiekami daudz resursiem un iemaņām, lai caur raudāšanu samazinātu spriedzi un pēc tam pārslēgtos uz citu mehānismu, proti, sāktu domāt, analizēt, plānot. Tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kas iestrēgst. Viņiem acīmredzot nav bijusi pietiekami atbalstoša vide, lai izveidotos atbilstošas iemaņas,” secina ārste.

Tomēr ir kultūras, kas nekādā veidā nepieļauj emociju izrādīšanu, kur nu vēl raudāšanu citu klātbūtnē. Japānā pozitīvās emocijas apkārtējie varbūt vēl uztvers kaut cik saprotoši, ko nevar teikt par emocijām ar mīnusa zīmi. Taču arī tur cilvēki ir sapratuši asaru dziedējošo spēku, tāpēc pēdējos gados Japānā arvien populārāki kļūst raudāšanas semināri. Vienu no tādiem vada Takaši Saga, kurš sevi dēvē par asaru someljē. Viņš piedāvā cilvēkiem atbilstošas grāmatas, dziesmas un filmas, kas atvērtu asaru slūžas. Ruikatsu jeb raudāšanas seminārs priekam notiek divas reizes mēnesī. Tā dalībnieki sanāk, lai kopīgi paraudātu un uzlabotu savu fizisko un garīgo pašsajūtu, un beigās cits citam uzsmaida pateicībā par iespēju būt kopā.

Cilvēka mūžam atvēlēto asaru skaits ir neierobežots. Turklāt raudāšana nevar nodarīt neko ļaunu. “Šis process ir svarīgs ne vien no psiholoģiskā viedokļa, tas nāk par labu arī acīm – tās izskalojas, radzene tiek papildus pabarota. Vienīgais, ko nevajadzētu, pārlieku berzēt acis vai lietot netīru kabatlakatiņu. Arī raudot jāievēro higiēna,” bilst profesore Guna Laganovska.

Viņai pacienti bieži vaicājot, vai drīkst raudāt, piemēram, pēc acu operācijas, un viņa vienmēr atbildot – raudiet droši!

7 iemesli par labu raudāšanai:

1)      Izskalojas acis.

2)      Radzene saņem papildus maltīti.

3)      Organisms atbrīvojas no stresa hormoniem.

4)      Nostiprinās imunitāte.

5)      Pazeminās asinsspiediens.

6)      Paaugstinās fizisko sāpju slieksnis.

7)      Samazinās risks saslimt ar psihosomatiskajām slimībām.