“Es vienkārši zināju, ka man tas jādara.” Laila Zālīte riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu svešu meitenīti

“Ar noietiem gariem ceļiem, līdz jauniem pirmajiem 3 soļiem...” – šāds vēstījums lasāms Lailas Zālītes sociālo tīklu kontā. Viņa ir Saulkrastu aptiekas vadītāja, nāves dūla, mamma piecgadīgam puikam. Nesen Laila ziedoja 40 % savas aknas zīdainim. “Vācu dakteri teica, ka mums super kombinācija sanāca!”

Kad tiekamies ar Lailu uz sarunu, ir pagājuši četri mēneši kopš operācijas. Diena ir saulaina, un arī mana sarunbiedre ir tieši tāda – dzīvespriecīga un koša. Viņa raitā solī dodas uz tuvējo skvēru pie Operas, lai taptu skaistie foto. Kad saku, ka viņas enerģija mani pārsteidz un šķiet gandrīz vai neticami, ka tik nesen burtiski mācījusies staigāt no jauna, Laila nosmej: “Jā, tā ir. Pirms dažām dienām biju uz pārbaudēm, un mana akna ir smuki ataugusi. Vēl ne pilnībā, bet lielākā daļa.” Viņa atkal esot tā pati Laila, lai gan mainījies daudz. Emocionāli un arī personīgajā dzīvē. Būdama farmaceite, viņa mīl precizitāti visās jomās, tāpēc jau sākumā pavēsta, ka stāstīs visu pēc kārtas. Kad kādā brīdī iestarpinu jautājumu, kas skar vēlākus notikumus, viņa pacietīgi atbild: “Pie tā mēs vēl nonāksim.”

Sarunas laikā man daudzkārt piezogas doma – tik spēcīgus, pārliecinātus un strukturētus cilvēkus, šķiet, var uz roku pirkstiem saskaitīt. Un pāri visam ir neaptverama labestība. Lailai rūp līdzcilvēki, un, kā pati vēlāk teiks, ja vien iespējams palīdzēt, tas vienmēr ir jādara!

Nav parasta dzelte

“Tā bija lemts,” sākot stāstu, saka Laila. Meitenītes tēti viņa pazinusi kopš bērnības, vēlāk kopā ballējušies, pēc tam katrs gājis savu ceļu un ilgus gadus nebija redzējušies. Vien no sociālajiem tīkliem zinājusi, kā viņam sokas, un tad viņš apprecējies, pēc laika piedzimis bērniņš. Neko citu Laila nezināja. “Tad pēkšņi Facebook parādījās ieraksts, ka viņi meklē donoru meitiņai. Ilgus gadus biju asins donore, bet man sākās anēmija, un vairs nedrīkstēju ziedot asinis. Domāju, ka palīdzēt jau nevarēšu, tomēr pajautāju, kas par lietu. Viņš man iedeva sievas kontaktus, sakot, ka viņa labāk pratīšot pastāstīt.”

Sazinoties ar mazulītes mammu, Laila uzzināja, ka meitenīte piedzimusi 2. maijā, viss bijis labi, aizbraukuši mājās, taču piektajā dienā kļuvusi pavisam dzeltena. Bijis skaidrs, ka tā nav parastā zīdaiņu dzelte, bet kaut kas nopietnāks. Bērns nogādāts slimnīcā, kur pavadīja divus ar pusi mēnešus. Tika veikti izmeklējumi, kas parādīja – meitenītei nav attīstījušies žultsvadi, tāpēc viņas aknu veselības stāvoklis kļūst aizvien kritiskāks un analīzes sliktākas, aknas nespēj pildīt savu funkciju. Vienīgais, kas bērnu varēja glābt, bija dzīvais aknu donors. “Ir diagnozes, kad var izmantot mirušu donoru aknas, bet ne šajā gadījumā. Arī medikamenti nelīdzēja, un viņas analīzes bija kritiskas... To stāstot, meitenītes mamma sāka raudāt, jo situācija šķita bezcerīga. Laika nebija daudz, lai gaidītu. Teicu, ja vien es derēšu kā donors, noteikti palīdzēšu. Vecāki bija gājuši uz pārbaudēm, bet nederēja kā donori.” Vispirms esot jāsakrīt asinsgrupai, pēc tam seko sīkākas pārbaudes šūnu līmenī, tiek vētīti orgāna parametri, arī asinsvadu stāvoklis un atrašanās pozīcijas orgānā, jo “viņi modelē, vai donora aknas daļa derēs bērnam – labi ieguls un sakritīs asinsvadu atrašanās vieta un daudz ko citu”. Meitenītes tētim sakrita tikai asinsgrupa, citi parametri ne. Būdams liela auguma, viņa aknas daļa būtu par masīvu, arī holesterīna līmenis neesot atbildis vajadzīgajai normai – tai jābūt zem noteiktās augšējās robežas. Savukārt nevienam no citiem radiem nav bijusi vajadzīgā – AB pozitīvā – asinsgrupa. Laila iestarpina, ka patiesībā izglābta ne tikai meitenīte, bet arī kāds viņas radinieks. Vēloties palīdzēt, viņam veiktas padziļinātas pārbaudes, kuru laikā atklāja veidojumu aknās. “Viņam nebija nekādu sūdzību, diskomforta, tāpēc nevar zināt, kad to vispār pamanītu un vai nebūtu par vēlu,” saka Laila, vēlreiz uzsverot, ka dzīvē nejaušību nav. Toties viņai gan veiktās analīzes bija labas, sakrita arī visi citi vajadzīgie parametri.

“Augustā sākās mūsu ceļš uz Hamburgu, kas bija ilgs un brīžiem neskaidrs.” Vienā brīdī bijusi vēl kāda potenciālā aknu donore, desmit gadus jaunāka meitene. “Mēs vienlaikus bijām uz pārbaudēm te, Latvijā. Kā donores derējām abas, tāpēc izvēlējās otru meiteni – jo jaunāks orgāns, jo labāk. Pieņēmu situāciju ar domu, ka izdarīju visu, ko varēju, tālāk lai viss rit savu ceļu. Tā bija ceturtdiena, kad man paziņoja šo lēmumu, bet pirmdien meitenītes vecāki man zvanīja un raudot teica, ka donore atteikusies. Kad savs lēmums bija jāapliecina ar parakstu, viņa saprata, ar ko patiešām jārēķinās. Vecāki jautāja, vai es neesmu pārdomājusi, teicu, ka nevienu brīdi man nav bijušas citas domas. Arī tad ne, kad man pateica par otru meiteni. Es to uztvēru kā vēl vienu apliecinājumu, ka tālākais ceļš mums jāiet kopā.” 

Strikta iztaujāšana un paraksti

Aknu pārstādīšanas operāciju veica Hamburgas Ependorfa Klīniskajā Universitātes slimnīcā Vācijā. “Tā ir slimnīca-pilsēta. Tur strādā vairāk nekā 16 tūkstoši darbinieku un ikdienā kopā ar pacientiem un apmeklētājiem apgrozās ap 35 tūkstošiem cilvēku. Visticamāk, Latvijā nekad neveiks šādas operācijas, jo tāda vajadzība ir pavisam reti, bet operācija, iekļaujot gan pirms, gan pēc tam nepieciešamo, ir ļoti, ļoti dārga. Vācijā to dara gadiem ilgi, viņiem ir nepieciešamais aprīkojums, dārgas iekārtas un zināšanas,” paskaidro Laila un piebilst, ka tāpēc viss turpmākais noticis vācu mediķu uzraudzībā. Meitenes joprojām bija Latvijā, taču abu valstu ārsti kontaktējās un process turpināja virzīties. Laila gan atzīst, no Vācijas atbildes nākušas ilgi, tāpēc vairākus mēnešus nav bijis skaidrs, vai viņa tiešām varēs būt par donori. “Viņi veic ļoti dziļas pārbaudes, arī psiholoģiskas, jo Vācijā ir populāra orgānu tirdzniecība, tāpēc, ja donors nav tuvs radinieks, vēl jo nopietnāk tiek izvērtēts, vai tiešām cilvēks labprātīgi piekritis spert šādu soli.”

Tomēr zaļā gaisam tika dota, un oktobra vidū Laila kopā ar meitenīti un viņas vecākiem mēroja ceļu uz Hamburgu. Medicīnas centrā vajadzēja būt 13. oktobrī, un tur Laila uzzināja, ka operācija plānota pēc nedēļas. Līdz tai atkal sekoja smalki medicīniski izmeklējumi un psiholoģiski, arī juridiski izvērtējumi. Bijusi saruna gan ar juristu, gan psihologu, gan psihiatru, taču Laila nav šaubījusies ne mirkli par sava lēmuma pareizību. “To sajūtu nevar apstrīdēt, jo runā sirds. Es vienkārši zināju, ka man tas ir jādara. Citādi nemaz nespētu. Vācijā tā arī teicu, ka mans galvenais motīvs – visi bērni ir mūsu visu bērni. Arī pati esmu mamma, man ir piecgadīgs dēls Regnārs, un zinu, ka es būtu gatava izdarīt jebko, ja rastos tāda vajadzība. Mēs nedrīkstam būt egoisti, mums ir jābūt atbildīgiem arī par citiem.” Bijis jādodas arī uz Hamburgas ārstniecības kameru ārpus klīnikas un vairākkārt jāparaksta apliecinājums, ka viņa tiešām labprātīgi piekritusi kļūt par orgānu donoru un nesaņems atlīdzību par to. “Tā bija vesela komisija, kur man uzdeva ļoti būtiskus jautājumus: kas audzinās jūsu bērnu, ja jūs nomirsiet; kā jūs pelnīsiet iztiku, ja paliksiet par invalīdi; kā jūs tiekat galā ar krīzēm? Šāda veida jautājumu bija daudz, bet tie ir vajadzīgi, un bijuši gadījumi, kad cilvēks tomēr atsakās un brauc mājās.”

Lai nerastos pārpratumi, Lailai bija tulks, kas pavadīja viņu līdz pat vakaram, kad sieviete devās uz noīrēto dzīvokli. Tur viņa kopā ar meitenītes vecākiem uzturējās līdz dienai, kad vajadzēja doties uz klīniku. “Pirms transplantācijas operācijas pa vidu visām pārbaudēm paspēju apskatīt arī Hamburgu, jo gājām pastaigās. Tas palīdzēja izvēdināt galvu, gūt labas emocijas. Pilsēta ir skaista, saglabāju atmiņā krāšņos rudens skatus, un vienu no tiem domās paturēju kā gleznu acu priekšā arī tad, kad laidos narkozes miegā.” Laila atzīst, ka ļoti gaidījusi to dienu. “Bija tāda sajūta – beidzot laidiet mani laukumā. Viss ir sakārtots, gribu ķerties klāt galvenajam, kas jāpaveic.”

Grūtākie trīs soļi

22. oktobris bija klāt, un abas operējamās jau piecos no rīta tika gatavotas lielajam notikumam. Bez atmiņā noglabātā rudens skata pavīdējusi arī doma par viena procenta iespējamību, ka donors var nekad vairs nepamosties... “Es to apzinājos, bet pateicu sev, ka viss ir kārtībā. Pat ja tā notiktu, viss paliek sakārtots. Manam piecgadīgajam Regnāram ir tētis, kurš parūpēsies par viņu. Dēls visu zināja. Viņš man brauca līdzi uz pirmajām pārbaudēm, jo dārziņš bija slēgts, un toreiz vēl jautāja, vai es par sevi neuztraucos. Atbildēju, ka viss būs kārtībā. Regnārs gribēja redzēt arī meitenītes bildi, parādīju, un tad viņš jautāja – kāda viņa izskatīsies, kad izaugs liela? Es atbildēju, ka mums ir jādara viss, lai viņa izaugtu liela. Man tas bija vēl viens apstiprinājums, ka esmu pieņēmusi pareizu lēmumu.”

Operācija ilgusi septiņas stundas, mazajai – vēl ilgāk. Pamostoties Lailai sāpējis viss ķermenis. Pirmā nakts bija jāpavada intensīvās terapijas nodaļā, kur viņa ļoti rūpīgi uzraudzīta, taču par spīti aizliegumam celties, sliktajai pašsajūtai un pat neskaitāmajiem katetriem un caurulītēm, kas bija salikti viņas ķermenī, Laila nolēma piecelties un iztīrīt zobus. Par laimi, spītnieces iecere uzreiz tapa zināma, jo vairāki aparāti, kuriem viņa bija pievienota, sāka neganti signalizēt. Saņēmusi rājienu, viņa nodomu atmeta, taču jau nākamajā dienā pati pārkāpa no intensīvās palātas gultas uz parasto. Tie trīs soļi bijuši līdz šim grūtākie viņas mūžā. “Divus mēnešus pirms operācijas es biju nogājusi simts kilometrus un uzkāpusi Kirgizstānas kalnos, bet tagad man nāca ģībiens dažu mazu solīšu dēļ... Tā bija traka sajūta. Es gan saku paldies Dievam, ka mani nenolika uz ceļiem kaut kas cits, bet es pati izvēlējos būt tajā situācijā. Jo man vajadzēja apstāties dzīves skrējienā.”

Vēderu aizšuva uzreiz

Vadlīnijas paredz, ka pēc šāda veida operācijas donoram slimnīcā jāpaliek divas trīs nedēļas, Lailai biļete atpakaļceļam bija nopirkta uz 31. oktobri. Tā arī pateikusi savam transplantologam ķirurgam. Jau trešajā dienā viņa treniņa nolūkos kāpa pa kāpnēm astoņus stāvus – augšā, tad lejā. “Sapratu, ja būšu pārlieku saudzīga pret sevi, nekas nenotiks un mājās netikšu tik ātri. Protams, pārspīlēt nedrīkst, bet tas vairāk ir emocionāls lēmums, kā tu izvēlies justies. Bija grūti, taču staigāšana un kāpšana pa kāpnēm man palīdzēja ātrāk atkopties fiziski un arī emocionāli uzfrišināja. It kā jau ar savu galvu esi noslēdzis tādu kā līgumu, ka viss ir un būs kārtībā, bet tāpat ir kaut kādas neizskaidrojamas lietas. Ķermenis tomēr piedzīvojis lielu stresu. Psiholoģiski bija grūti arī noteikto ierobežojumu dēļ, kurus svarīgi ievērot, piemēram, trīs mēnešus nedrīkstēju celt neko smagāku par pieciem kilogramiem, celt rokas augstāk par plecu daļu. Man bija pārgriezti visi muskuļi kā ķeizargriezienā, tikai vertikāli. Dziedu korī jau 24 gadus, bet sākumā pat pasmieties vai nošķaudīties nevarēju, kur nu vēl dziedāt un elpot ar diafragmu. Tagad varu teikt, ka viss ir sadzijis. Kaut ko jūtu, bet tās nav sāpes.”

Laila lidoja mājās, kā plānots, turklāt no slimnīcas tika izrakstīta jau piektajā dienā pēc operācijas. Tikai Latvijā, dodoties uz kontroles vizīti pie hepatologa un kopā ar ārsti izpētot izrakstus, Laila uzzinājusi, ka viņa ziedojusi 40 % savas aknas – visu kreiso daivu. Pēc četriem mēnešiem veiktajā izmeklējumā gan redzams, ka orgāns ir gandrīz atjaunojies, vēl tikai mazliet pietrūkst, lai tas atkal būtu iepriekšējos apmēros.“Interesanti, ka aknas patiešām atjaunojas, turklāt šūnu dalīšanās notiek samērā ātri. Vēl man šķiet saistoši, ka daļa aknas paņemta pētījumam. Mans vārds tajā neparādās, taču tiks sekots līdzi, kā meitenītes organisms pieņem donora orgānu.”

Arī mazulīte kopā ar vecākiem tikusi mājās jau 30. novembrī, lai gan šādos gadījumos parasti slimnīcā uzturas trīs mēnešus. Rezultāts bijis redzams uzreiz, jo meitenītes āda no izteikti dzeltenas kļuva skaisti rozīga, kā veseliem bēbīšiem ierasts. Arī svars nācis klāt, pēc laika izlīduši pirmie zobiņi, sākuši augt mati, un nu jau teju, teju viņa sāks staigāt. “Pēc operācijas viņu satiku ceturtajā dienā, jo mazulīti ilgāk turēja miedziņā. Griezums uz viņas ķermenīti sanāk liels, sāpes arī lielas, tāpēc viss ir ilgāk. Labs rādītājs bija tas, ka viņai uzreiz aizšuva vēdera dobumu. Citreiz to vēl atstāj atvērtu gadījumam, ja akna neieguļ kā nākas. Mūsu gadījumā viss derēja perfekti – viņai to ielika, aizšuva, un viss! Arī vācu dakteri priecājās, ka mums tik laba kombinācija sanāca. Kad ceturtajā dienā gāju pie mazās, bija tāds satraukums, it kā ietu uz pirmo randiņu. Saku, ka viņa ir mana aknu meitiņa, viņā vienmēr būs daļa no manis un mūs vienos netverama enerģija. No ezoterikas viedokļa, un ir arī pētījumi, kuri parāda, ka pacienti līdz ar donora orgāna daļu var pārņemt enerģētiski kaut ko no orgāna devēja. Tas nozīmē, ka paaugoties viņa var visu kaut ko interesantu runāt vai uztvert – kā no manas prizmas, saprast, just. Es tiešām ticu šīm enerģijām, tāpēc man ir vēl lielāka atbildība par to, ko daru, kā jūtos. Man jābūt stabilai, jāatjaunojas, lai spētu dot labo enerģiju savai aknu meitiņai.” Laila sazinās un satiekas ar ģimeni, jau saņēmusi uzaicinājumu uz meitenītes gada jubileju, un viņa priecājas, ka trešajā dienā pēc operācijas mazulītes analīzes bijušas kā veselam bērnam. Perfektas!

Nāve bija klātesoša

Tagad Laila vēl atgūst spēkus, tāpēc viņai joprojām ir darbnespējas lapa. “Es jau ar savu raksturu gribēju darboties, taču ieklausījos sevī un speciālistu teiktajā. Sākumā ir ļoti viegli visu sabojāt. Ja slodze ir par lielu, akna var hipertrofēties – kļūt liela un radīt problēmas. Pirmās nopietnās pārbaudes Latvijā pie hepatologa man bija februāra beigās, tajās atklājās, ka viss ir labi. Joprojām gan mēdzu just tādu dīvainu nogurumu, bet ne tā, kā sākumā, kad labā daiva kompensēja kreisās neesamību.” Sarunas laikā Laila vairākkārt saka – ķermenis ir brīnumains. Tāpat kā šajā laikā ceļā sastaptie cilvēki, saņemtais atbalsts no viņiem. “Esmu aptiekas vadītāja Saulkrastos, dziedu korī, piedalos vēl visādās aktivitātēs. Mani ļoti spēcināja daudzo cilvēku sadošanās rokās un atbalsta sniegšana. Pirmo reizi par savu lēmumu skaļi pavēstīju, esot kalnos kopā ar svešiem cilvēkiem. Teicu, ka mēs kopā esam uzkāpuši šajos Kirgizstānas kalnos, bet es zinu, ka man ir vēl citi kalni priekšā, kas nav fiziski redzami un taustāmi. Man tik daudzi rakstīja, atbalstīja. Tas tiešām palīdzēja. Bija sajūta, ka nekas nevar noiet greizi, visam jābūt kārtībā.” Savu artavu lēmuma pieņemšanā devušas arī nāves dūlu apmācības. Laila paskaidro, ka tas ir psiholoģisks atbalsts perimortālajā pieredzē, un viņa šīs zināšanas apguvusi pērn. “Apmācības mani daļēji sagatavoja šim uzdevumam, jo nāves klātbūtne man bija tuvu kā donoram. Jā, letāla iznākuma procents ir ļoti mazs, viens no tūkstoša, bet pat vesels cilvēks nekad nevar zināt, kā viņa ķermenis reaģēs kādā brīdī. Risks bija arī mazajai meitenītei, tāpēc nāves briesmas bija starp mums, un šīs apmācības patiesi palīdzēja.”
Lailai nav jālieto ne speciāli medikamenti, ne vitamīni, savukārt viņas aknu meitiņai līdz 18 gadu vecumam obligāti nepieciešama imūnsupresantu terapija un vēl citi medikamenti atkopšanās periodā. Kā būs pēc tam, rādīs laiks, jo “orgānu transplantu neviens nesola uz visu mūžu, tam ir derīguma termiņš”. Tiesa, jo labāku orgānu transplantē, jo ilgāks tā mūžs un labāka dzīves kvalitāte tam, kuram tas ticis. Laila gan priecājas par dakteru teikto, ka pavisam maziem bērniem organisms daudz labāk pieņem transplantus un veido pats savas šūnas.

Jubilejas priekšvakarā

Šogad Laila svin savu 40 gadu jubileju, un šo iespēju – kļūt par aknu donori – viņa satvērusi kā dāvanu nozīmīgajā gadskaitļu mijā. Tāpat kā iepazīšanos ar savu pavadoni mēnesi pirms lidojuma uz Vāciju. “Viņš vienkārši teica, ka dosies man līdzi. Tas šķita savādi, jo bijām tikko iepazinušies, bet piekritu ar domu, ka viņš palīdzēs man atlidot atpakaļ, jo nevarēšu celt smagumus. Tagad esmu bezgalīgi pateicīga, ka viņš atbrauca. Pirmkārt, tāpēc, ka meitenītes vecāki varēja rūpēties tikai par savu bērnu, mani nevajadzēja pieskatīt. Otrkārt, man bija vieglāk sabrukt pēc tam mājās, jo viņš redzēja, cik slikti jutos pēc operācijas, un saprata, ka es nečīkstu tāpat vien vai neizdomāju kaut ko, man tiešām kādā brīdī ir slikti. Ar viņa atbalstu spēru pirmos soļus, nogāju pirmos ceļus. Tas ir ļoti īpašs kopīgs piedzīvojums pašā attiecību sākumā.” Viņas draugs Hamburgā iepriekš bijis neskaitāmas reizes, tāpēc zinājis arī skaistākās vietas, ko parādīt. Kamēr bijusi Vācijā, Laila katru dienu video zvanā sazinājusies ar dēlu, kurš vaicājis gan par viņas pašsajūtu, gan arī par meitenīti. Regnārs gribējis zināt visu – kāds plāksteris uzlīmēts, kādas caurulītes vēl palikušas neizņemtas... Laila atklāj, ka tieši dēla dēļ saņēmusi arī nosodošus viedokļus. “Man teica, ka esmu egoiste, tā riskējot, jo man taču ir dēls. Tad atbildēju, ka viņam viss būs kārtībā. Regnāram ir tētis, omas, opis, viņam ir tante un brālēns. Toties meitenīte gan nomirtu, ja nebūtu donora.” Šis notikums gluži nemanot veicis revīziju viņas draugu lokā – daļa atsijājusies. “Mums katram ir savas vērtības, bet, ja šo notikumu apzīmē ar vārdu figņa, tad tādiem cilvēkiem manā draugu lokā nav jābūt.”
Laila ieskicē vēl kādu problēmu, ar ko saskārusies, – visas nepieciešamās procedūras rehabilitācijas laikā jāapmaksā pašam. Ūdens vingrošana, masāžas, speciālas fizikālās procedūras – tās visas esot nepieciešamas, taču nav paredzētas donoru programmā, jo tādas Latvijā vienkārši nav. “Parasti jau par donoru kļūst kāds no tuviniekiem, visbiežāk – mamma vai tētis. Protams, viņu galvenā rūpe ir bērns. Vecāki samierināsies ar to, ka jūtas slikti un nevar atļauties kādas procedūras, kas palīdzētu pašiem atlabt. Tāpēc šis jautājums nav celts gaismā, bet tas ir nepareizi.” Laila uz to norādījusi, un saņēmusi cerīgu atbildi, ka par to tiekot domāts un nākotnē, iespējams, kaut kas mainīsies tieši dzīvo donoru sakarā.