Aigars stāsta, kā ir dzīvot, neatšķirot sejas: "Katram gadījumam sveicinu visus"

Seju uztveres traucējums. Absolūtajā vairumā gadījumu seju neatpazīšana nekādi nav saistīta ar traumām, alkohola vai slikta spaisa lietošanu, novecošanas izraisītiem atmiņas traucējumiem. Tā noteikti nenozīmē arī garīgu atpalicību vai psihiskas slimības. Starp prozopagnostiķiem ir daudz zinātnieku un citādi izcilu personu. Viegla forma ir līdz pat 10% cilvēku, nopietnāka – ap diviem procentiem. Starp viņiem netrūkst ne Nobela prēmijas ieguvēju, ne politiķu, ne aktieru un žurnālistu. Arī Olivers Saks, neirozinātnieks un grāmatas "Cilvēks, kurš sajauca savu sievu ar cepuri", autors.

To, kā šo manu īpatnību sauc un ka tā piemīt daudziem, uzzināju salīdzinoši nesen. Tieši tāpēc piekritu intervijai, lai citi cilvēki, kas ar prozopagnoziju saskaras, nejustos īpatnēji, nepilnvērtīgi vai atstāti vienatnē ar to.

Bērnībā man vienkārši bija neizpratne: kā par kādu cilvēku pēc viņa izskata varēja uzreiz pateikt, ka viņš, piemēram, ir ebrejs? Manuprāt, cilvēks kā cilvēks. Kā pēc sejas var pateikt, ka kāds ir noguris? Kā pieaugušajiem izdodas aptuveni pateikt, cik kādam cilvēkam ir gadu? Es varēju pateikt, vai tas ir bērns, pieaugušais vai ļoti vecs cilvēks. Bet kā var aptuveni atšķirt, vai cilvēkam ir 30 vai 40 gadu – pilnīgi tumša bilde. Mēdzu sajaukt mātesmāsas, ja viņas bija citā teritorijā, nevis katra savā dzīves vietā.

Man prozopagnozija ir vidējā līmenī. Pazīstu cilvēkus, ar kuriem saskaros tieši, ilgstoši un diendienā daudzus gadus. Cilvēkus, kas izraisa stipras emocijas (bailes, mīlestība). No slavenībām – Trampu, Putinu, Raimondu Paulu un Vairu Vīķi-Freibergu – televīzijā pazītu. Un vēl kādus ar pamanāmām īpatnībām.

Pārsvarā cilvēkus pazīstu pēc īpašām pazīmēm – ļoti lieli, mazi, tievi, resni, ar ugunszīmi sejā, milzīgu degunu, vienīgais kolektīvā ar bārdu, pēc gaitas īpatnībām, balss – bet tas parasti notiek automātiski, necenšoties īpaši piespiest sevi iegaumēt. Protams, pēc atrašanās vietas – darba galds, kāda noteikta iestāde... Sastopot šo cilvēku viņam netipiskā vietā, piemēram, citā pilsētā, visdrīzāk, man pat nebūs nojausmas, kur esam redzējušies.

Ar vīriešiem, it īpaši sākot no apmēram 40 gadiem, tomēr ir mazliet vieglāk – viņiem ir vairāk atšķirīgo īpatnību, nav klišejiski standartizēta imidža. Bet jaunas sievietes ap 30 gadiem, vidēji slaidas, pareiziem sejas vaibstiem, bez ģērbšanās īpatnībām, vienādi balinātiem vai pelēcīgiem matiem – tas ir pilnīgi neiespējami. Absolūti "noname" – bezvārda būtnes.

Starp citu, sievietes, ar ko man veidojušās attiecības, vienmēr ir bijušas ar kādu izteiktu īpatnību izskatā, piesaistot uzmanību un izceļoties uz identisko “sērijveida plastmasas leļļu” fona.

Iedomājies, tu aizbrauc pie zemnieka, kam ir aitu ganāmpulks. Visas – baltas ar melnām galvām. Zemnieks sāk stāstīt: “Šī ir Trīne, šī ir Mīce, šī ir vecās aitas meita Buce, šis ir auniņš Bricis – mūsu komandai pievienojās nesen, nodarbojas ar ārējiem sakariem… Šī aita ir atbildīga par lielo klientu darījumu uzskaiti, šī – par pārdošanu Vidzemē, tā ir mūsu juriste.”

Un tā par visām 50–100–200. Lielāko aunu un veco, klibo aitu jūs varbūt atcerēsieties, bet pārējās būs vienkārši noname aitas. Bez mazākās iespējas viņas iegaumēt arī pēc kopā pavadītajiem pieciem gadiem.

Kādreiz armijā bija jociņš: “Ja kaut kas kustas – militāri sveicini, ja nekustas – nokrāso!” Nu tad es no paša rīta pielipinu pie sejas dzirkstošu skatienu, starojošu smaidu un visus pēc kārtas neuzbāzīgi sveicinu. Ja cilvēks atrodas mūsu ēkā – diezgan ticami, ka viņš ir mans kolēģis, strādā kādā nodaļā un kaut ko dara. Un viņš noteikti zina, kas esmu es. Nejauši pasveicināšu kādu viesi – ir labi, lai funktierē, kur esam tikušies!

Tāpēc man ir visnotaļ laipna, atvērta, optimistiska un draudzīga cilvēka reputācija. Droši vien dažu labu dienas gaitā pasveicinu vairākkārt, bet tas tiek norakstīts uz aktīvo darba ritmu. Labāk trīsreiz nekā nevienu!

Tas pats par dzimšanas dienām, aiziešanu pirmsdzemdību atvaļinājumā un tamlīdzīgi. Protams, piedalos visās sveikšanās, metu savu daļu kopējai dāvanai, kaut gan man nav ne mazākās jausmas, ka ar šo būtni, kam tūlīt būs bērniņš, gadus četrus esam strādājuši vienā stāvā. Ja tikai nav bijusi nepārtraukta ikdienas saskare.

Uz ielas – tas pats. Ja kāds uz mani cieši skatās, smaida – smaidu, sveicinu. Un pat vairs necenšos uzminēt, kur un kādā sakarībā esam tikušies.

Galvenais – darbā nesākt sarunas “par lietu” ārpus darba sanāksmēm vai cilvēka darba vietas. Koridorā vai kafejnīcā ir liela varbūtība sajaukt personas un nonākt muļķīgās situācijās. Piemēram, jautājumu, kas adresēts ražošanas vadītājam, uzdot šefa šoferim… Abi ir ražena auguma vīri līdzīgos gados, un ikdienā saskares nav, tāpēc sajaucu elementāri. Vislabāk – saziņai lietot e-pastu.   

Problemātiska ir piedalīšanās saviesīgos pasākumos. Parasti nespēju atšķirt sievas un draudzenes pat tuvākajiem paziņām, kurus pašus atšķiru, kur nu vēl sasaistīt kopā izskatu un vārdu. Grūti ir īpaši lielos, oficiālos sarīkojumos, kuros piedalās visādas prominences. Nolīst maliņā un gremot uzkodas ir muļķīgi. Pārtiku, paldies dievam, varu atļauties nopirkt pats, kādu vēlos.

Ministram, diplomātam, Saeimas frakcijas vadītājam vai Šomasei pajautāt, kas viņš vai viņa ir un ar ko nodarbojas, ir vēl muļķīgāk, un kāds jūtīgs, par savu popularitāti augstās domās esošs indivīds to var uztvert kā klaju ņirgāšanos. Sanāks nevis attiecību veidošana, bet gan bojāšana. Tāpēc iespēju robežās cenšos no tādiem pasākumiem izvairīties vai vismaz eju projām tūlīt pēc oficiālās daļas, pirms sākusies socializēšanās un tīklošanās.

Pēc izturēšanās saviesīgos pasākumos citi, visdrīzāk, par mani domā, ka esmu laipns, bet mazrunīgs, neuzmācīgs un delikāts, diskrēts, iespējams, pat kautrīgs. Īstenībā neesmu ne mazrunīgs, ne kautrīgs, vienkārši – tajā brīdī visbiežāk nav pat mazākās nojausmas, kas man atrodas līdzās.

Pilnīgi neiespējama misija – ja kāds parāda grupas foto, vēl jo vairāk – bērnības fotogrāfiju kopā ar klasi, un viņš tur jāatrod. Protams, nerunāsim par tādiem gadījumiem, kad grupā ir vienīgā sieviete vai vienīgais melnādainais cilvēks. Loģiku neviens taču nav atņēmis. Vēl kāda īstās prozopagnozijas pazīme. Ja "parastajām mašīnām" noņemtu logotipus, lielāko daļu marku un modeļu es neuzminētu. Protams, tas neattiecas uz "Mini" un "Humm er", bet parastajiem vidējās un ekonomiskās klases braucamajiem.

Viens no neveiklākajiem gadījumiem. Man ir divi dēli, kuriem ir apmēram pusotra gada starpība vecumā. Ar dēlu māti jau biju šķīries, dzīvoju atsevišķi, bet attiecības saglabājās labas, un arī ar dēliem regulāri pavadīju laiku kopā. Vecākajam, šķiet, tobrīd bija 13 gadu, bet jaunākais viņu bija panācis augšanā, un abi bija apmēram vienādā augumā. Vecākajam bija dzimšanas diena. Es ierados... un dāvanu pasniedzu jaunākajam. Izrādās, gaviļnieks tobrīd vēl nebija mājās. Bija jāiziet no situācijas un pārdomātās, bet jau atdotās dāvanas vietā jāuzdāvina nauda. Man tiešām bija kauns! Tagad, protams, nav šādu problēmu, jo jaunākais ir krietni pāraudzis brāli un arī mani, turklāt vecākais dzīvo tālās ārzemēs.

Baudu mūziku, bet pašus izpildītājus pēc izskata nepazīstu. Kino un teātris – aktierus nepazīstu. Tam ir gan plusi, gan mīnusi. Ja darbojošos personu nav daudz, varu baudīt filmu vai izrādi “tīrā veidā” – nezinot, kas ir aktieris, nezinot viņu personīgās dzīves peripetijas, ko un kad viņi spēlējuši iepriekš, labāk vai sliktāk. Vienkārši izdzīvoju šo unikālo stāstu ar unikālajiem tēliem.

Ja darbojošos personu ir daudz, piemēram, labo un slikto komanda ar līdzīgiem, slaidiem jauniem vīriešiem, sižetam vairs nespēju izsekot, un zūd jebkāda interese skatīties. Pat "UgunsGrēkā" man ir par daudz tēlu – vairākas sieviešu lomu tēlotājas nav atšķiramas, tāpēc zūd jēga skatīties (lai gan droši vien neesmu daudz tā dēļ zaudējis!).  

Ideāla filma man būtu tāda, kurā darbotos viens īss un resns, viens tievs un garš, viens melnādainais, viena sieviete… Vai arī netiktu mainītas drēbes filmas gaitā – viens būtu ģērbies oranžā, viens – violetā, viens – zaļā. Vai arī, kā ziņu raidījumos, apakšā parādītos titri, kas ir konkrētais varonis, kurš pašlaik darbojas ekrānā. Ievērojot, ka prozopagnozija lielākā vai mazākā mērā piemīt desmitajai daļai sabiedrības, ar titriem uzlabotas filmas varētu pat būt labs nišas produkts.

Datorizētas brilles ar atpazīšanas funkciju. Piemēram, satiec kādu cilvēku liftā, un parādās īss dosjē: vārds, uzvārds, amats, kur esat tikušies un kādā sakarībā. Semināros kontaktus ar cilvēkiem atvieglo piespraudes ar vārdiem.

Atmiņas trenēšana īpaši nepalīdz. Varbūt tikai attiecībā uz vitāli svarīgajām personām. Tad var meklēt īpašas pazīmes, izmantot mnemotehniku, veidot asociatīvās ķēdes, lai sasaistītu, piemēram, deformētu rādītājpirkstu ar vārdu, uzvārdu un pazīšanas iemeslu. Bet ikdienā man ir saskare ar tik daudziem cilvēkiem, ka viņu iegaumēšana vienkārši nav reāla. Tāpēc drīzāk rodas vienaldzība – nav vēlēšanās iegaumēt arī vārdus un vēl jo vairāk – klausīties par šīm neko neizsakošajām personām “dzeltenās ziņas”.

Diezgan vienkārši. Ļoti daudzi mūsdienu cilvēki neatšķir puķes pļavā, vairumu putnu, kokus un pat dārza augus. Bet tāpēc nejūtas nepilnvērtīgi! Savukārt es dabu lasu kā grāmatu un pamanu pat vissīkākās nianses.

Prozopagnozija nav bijis šķērslis arī iegūt vairākas augstākās izglītības, strādāt labā darbā. Jā, varbūt nespēja "tīkloties" kādreiz ir traucējusi iegūt kādu izdevīgu personisku piedāvājumu, arī kāds potenciāls romāniņš gājis secen…

Bijusi daža laba mulsinoša situācija, piemēram, mēģinot noteikt, kura no padzīvojušajām puķu tirgotājām aiz galdiņiem ir mana radiniece, lai atdotu viņai sūtījumu, bet nekas nopietns. Filmu skatīšanos un saviesīgus pasākumus aizstāj grāmatas, kas  ir arī vērtīgāk. Laikam vienīgā joma, kurā nebūtu iespējams darboties, ir valsts pārvalde un politika, jo tur visa pamatā ir pazīšanās, kuluāru sarunas. Un nespējai atšķirt celtniecības uzņēmuma pārstāvi, kurš grib tevi piekukuļot, no galvenā korumpantu ķērāja varētu būt visai bēdīgas sekas!