Tautā mīlēta ārste izstāsta par savu dzīvi

Neprasiet! Es nezinu, kāda muša bija iekodusi un kā tas iešāvās galvā. Bet to sapratu jau pamatskolā – būšu mediķe. Kad to pateicu mammai, viņa teica – uz slimnīcu! Pamēzīsi netīrumus un, ja vēl gribēsi, tad ej! Tā es no 13 gadu vecuma katru vasaru strādāju par sanitāri. Esmu jēkabpiliete: tā bija vecā slimnīca Krustpils pusē, kur tagad pamatskola. Piecdesmitie gadi. Jānes ūdens, jākurina krāsns, jāmazgā grīdas, jākopj slimnieki. Pa zilām acīm skrēju. Visu vasaru – katru gadu, līdz beidzu vidusskolu. Neko citu nezināju.

Vidusskolu beidzu 1961. gadā, un tēva brālis ieteica pirms stāšanās augstskolā divus gadus pastrādāt rūpnīcā VEF – iekrāšot naudiņu un arī divu gadu darba stāžu, augstskolā stājoties, toreiz uzskatījis par priekšrocību. Mammai sameloju, ka izkritu eksāmenos, tēvoča iekārtota, devos uz VEF.

Paldies viņam – tā bija laba skola. Darbs pie konveijera, salīdzinot ar sanitāres darbu, bija šausmas! Apguvu visas veicamās operācijas, ātri tiku galā ar darbu un līdz maiņas beigām garlaikojos. Tur es uz kreņķiem sabojāju savu kuņģi. Nākamajā vasarā zināju, ka negribu pie konveijera neparko. Gastrīts bija pilnā plaukumā, kad sākās iestājeksāmeni. Pirms pēdējā – angļu valodas eksāmena – gāju uz VEF poliklīniku. Gaidot rindā pie ārsta, zaudēju samaņu un atjēdzos slimnīcā. Abās rokās „tecēja” sistēmas, un man bija pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek. Kad palika labāk, pienāca pirmais septembris. Redzu pa logu – visi studenti kāto uz augstskolu, skolēni uz skolu, bet es – slimnīcā. Man palika sevis tik žēl, tik žēl, un pūtu vaļā raudienu. Guļu un bauroju. Dakteriene atskrien, uzzinājusi, kas par lietu, sarāj mani – domājusi, ka man slikti.

Pēc gada gan – kā gāju, tā iestājos.

Nē! Tpu, pediatrija! Es gāju uz ķirurģiju. Es visus gadus praksē gāju par ķirurgu. Es zināju, ka būšu ķirurģe.

Līdz pat augstskolas beigšanai 1969. gadā visas vasaras vagoju Jēkabpils slimnīcā. Nu jau vairs ne kā sanitāre, bet kā topošā ārste, ķirurģe. Toreiz visi bija kopā – traumatoloģiskie, ķirurģiskie pacienti.

Ķirurgu nebija daudz, viņi aizgāja atvaļinājumos, izmantojot, ka ir, kas aizvieto. Slodze bija pamatīga – reiz bez pārtraukuma bija jādežurē un jāoperē piecas diennaktis no vietas. No pārguruma šķita, ka sienas skrien virsū. Vajadzēja izturēt to pēdējo dienu. Es saku – viss, es nevaru. Slimnīcas vecākā māsa lūdzas: „Nu tikai vēl šodien! Pēc tam būs vietā, nu šodien vēl norauj.” Es viņai: „Viss! Nevaru!”

Medmāsa zināja frontes ķirurgu knifus. Paklausīju viņai, izdzēru to, ko viņa deva, un tavu brīnumu – nostrādāja. Nogāju to dienu, kā iepriekš būtu atpūtusies.

Ķirurgi toreiz varēja droši uzticēt savus pienākumus mums, jo bijām labi sagatavoti. Studentu gados daudz mācījāmies, strādājot ar īstiem slimniekiem, bieži asistējām operācijās Stradiņos. Abortus taisījām, visu.

Pēc augstskolas ķirurģijā strādājāt?

Kad ierados Jēkabpilī, parakstīju nosūtījumu. Toreiz institūtā mācību prorektors Izidors Sjakste brīdināja – Jēkabpilī ķirurgus nevajag. Man likās – ja es šeit esmu tā novagojusi – savējie mani neiznesīs cauri. Kad sadalē paraksties par to, ka divi gadi ir jānostrādā galvenā ārsta rīcībā, tas pārsver visu pārējo. Kad atnācu uz Jēkabpili, te bija četri pediatri aizgājuši prom uzreiz vienā pūtienā. Ķirurgu bija pilns, tie vēl nebija nekur aizkātojuši, bet arī taisījās prom. Viņi visi bija ļoti spēcīgi – Edgars Barons, Andris Arājs, Jānis Mežals, Ādolfs Oganesjans, Igors Semjonovs, Ciemalda Lūkina, Edgars Vītols. Aktīvi strādāja, aktīvi operēja. Viņi te vēl bija visi. Galvenais ārsts Edgars Vītols mani aizvārdoja: „Mīļā – vai nu ņem pediatriju, vai brauc uz Atašieni strādāt.” Paķēra uz muļķa, zinot, ka ātrāk izvēlēšos pediatriju, ne Atašieni.

Studiju gados teicu – es drīzāk būšu baletdejotāja, bet nebūšu pediatre. Bet nekad nesaki – nekad. Tāpat teicu – lasāmies no psihiatrijas nodarbībām laukā. Pēc daudziem gadiem pati aizgāju uz bērnu psihiatrijas kursiem.

Tā dabūju iesēsties iecirknī. Vienkārši nebija, kam strādāt. Ārprāts! Man nebija nevienas grāmatas pediatrijā. Tikai tik, cik nodarbībās pierakstīts. Lekcijas – foršas, stabili pasniedzēji bija, taču toreiz zināju, ka pediatre nebūšu. Panika! Ņēmu savas ķirurģijas grāmatas un skrēju pa dakteriem mainīt pret pediatrijas grāmatām.

Bērnu ārstes karjeru sāku ar ļoti lielu pārbīli, pamatīgu lasīšanu, bet rudenī pamats jau bija iegūts – mani no segliem tik viegli vairs nevarēja izsist.

Pediatrija varbūt sievietei ir labāka par ķirurģiju?

Noteikti! Simt punktu. Vītols tagad teiktu: „Nu redzi, cik labi! No tevis iznāca kārtīga pediatre. Būtu palikusi par ķirurģi, tagad būtu veca, dulla un nervoza.”

Es varu pateikt paldies Dievam – bērni ir kolosāla tauta. Es nenožēloju!

Pediatriju var vieglāk apvienot ar savu ģimenes dzīvi?

Mmmm... (Groza galvu.) Es strādāju Dzemdību nodaļā...

Neonataloģija tikko sākās. Es biju vienīgā pediatre nodaļā. Biju nostrādājusi par iecirkņa pediatri pusotru gadu, pēc peditarijas kursiem 1972. gadā ielīdu slimnīcā Bērnu nodaļā, bet pēc gada – Dzemdību nodaļā. Tur es redzēju gandrīz visas jaudzimušo patoloģijas, ieskaitot ģenētiskās.

Viss bija. Patoloģiju daudz un dažādas, tostarp strutainās. Ar osteomielītiem visas trakās lietas, kuru tagad vairs nav.

Toreiz bija stingrs likums: cik ilgi drīkst Dzemdību nodaļā turēt slimu bērnu. Jēkabpils slimnīcas Bērnu nodaļā jaundzimušos neņēma. Rīga? Liecieties mierā! Par katru bojā gājušo bērnu viņiem zāģē jumtā. Ņēma pretī vien tad, kad sāk izdzīvot. Kur palikt ar to nabaga bērniņu? Ārstējām.

Ķirurgi mani atceras – bērniņiem asins apmaiņas taisījām. Toreiz strostēja: „Ja jums jaundzimušais aizies bojā no rēzus konflikta, tad jūs stāvēsiet ministrijā uz paklāja!” (Mātes un bērna rēzus faktora nesaderības dēļ mēdz attīstīties jaundzimušo hemolītiskā slimība, kuras dēļ sabrūk augļa sarkanie asinsķermenīši, var būt priekšlaicīgas dzemdības, dažādi smagi sarežģījumi un pat jaundzimušā nāve. Visefektīvākā ārstēšana ir asins apmaiņa pirmajā vai otrajā dienā pēc dzimšanas – A.L.) Pirmajā laikā uz asins apmaiņām saucām rīdziniekus. Kad Jēkabpilī atvēra Reanimācijas nodaļu, anesteziologi vienmēr piekodināja: „Mirdza – učis (krieviski – mācies)!” Viņi zināja, ka viens brauks prom uz Gruziju, otrs uz Izraēlu. „Mēs aizbrauksim, ko tad tu darīsi?” Man sākumā bija šausmīgi bail. Bet iemācījos, kateterizēju nabas, mainījām asinis, ka nemetas. Visu izmēģināju.

Toreiz Jēkabpilī dzemdēja ļoti daudz – nodaļā bija pa 30 – 40 dzemdētāju vienlaikus. Atceros – vasarā visi iet sauļoties, es stāvu otrajā stāvā pie loga un domāju - par kādiem grēkiem man tur jāstāv. Jo dzima arī pataloģiskie bērni, kuriem bija jāsniedz palīdzība.

Dzemdēt jau patīk naktīs…

Protams! Svēta lieta! Cik reižu nav bijis: aizeju mājās, domāju, gulēšu, bet nevienu momentu neesmu aizmigusi. Un zinu, ja pacels augšā, tad saļimšu pie durvīm, es nevarēšu piecelties. Un atkal ierodas tev pakaļ. Nākamajā vakarā, tikko esmu ielīdusi gultā, tā atkal klauvē pie durvīm: „Braucam, ķeizars!” Un atkal uz darbu. Ķeizargriezienu taisīja ginekologi, bet bērns jāsaņem bērnu ārstei. Ja kas, jāsniedz palīdzība. Kādreiz tā pienāk trešā nakts, liekas, beidzot izgulēšos, tad atkal jābrauc. Man jau sen dienas un naktis ir sajukušas.

Tagad jau visi jaundzimušie ir pie mammām, bet toreiz bija atsevišķos bērnu blokos un tikai barošanas reizēs veda pie mammām. Kad viņus izģērbj, pārtin pirms barošanas, tur bija TĀDAS skaņas! Iemācījos izslēgt dzirdi. Un, lai neizmuldētos kaut ko par pacientiem, iemācījos sev kā autogēnā treniņā pavēlēt – tas ir jāaizmirst. Pēc tam mani var sist nost – es neko neatceros. Tagad tas reizēm automātiski nostrādā.

Izmuku no Dzemdību nodaļas 1987. gadā. Viss! Nevarēju. Es biju tur vienīgā bērnu ārste. Atvaļinājumā nebija, kam mani laist. Beigās jau rādījās murgi no pārguruma. Dzemdību nodalā nostrādāju 14 gadus.

Sākumā aizmuku uz bērnu psihiatrijas kursiem, bet pēc tam daktere Kalēja aizgāja dekrētā, un es momentā ielikos iecirknī. Kopš tā brīža par iecirkņa bērnu ārsti nostrādāti 27 gadi.

Nemaz nenožēloju. Jo tas bija mierīgāk. Meita gāja skolā. Bija jau jānāk uz slimnīcas Bērnu nodaļu dežurēt, bet tomēr pārsvarā vakaros un naktīs biju mājās. Kad strādāju Dzemdību nodaļā, manis mājās vispār nebija. Palika mazs bērns. Teicu: „Zane, ja tu naktī pamosties un tev ir bailes, tad kaimiņos Veras tante dzīvo.” Tas taču nav nopietni! Toreiz viņai bija kādi trīs – četri gadi.

Mammu viņa bērnībā neredzēja. Mans bijušais vīrs teica: „Zini, tev ir tikai medicīna, darbs. Ne tev tēvijas, ne dzimtenes, ne mājas.”

Apprecējos studiju gados, pēdējā kursā. Vīrs celtnieks… (Smeldzīga gara pauze.)

Tā medicīna paņem pilnīgi, pilnīgi…

Ja kāds stāsta, ka medicīnā var apvienot visu, viņš melo. Izliekas. Viens cieš – darbs vai ģimene. Piekrītu 100 punktu, ka medicīna ir vīriešu darīšana. Jo vīrietis var aiziet un izslēgt ģimeni. Nē, medicīna nav sieviešu lieta. Simt punktu. Viņas tur iekšā ir kā velni visas.

Kad es Rīgā stājos Medicīnas institūtā, VEF poliklīnikā terapeitei man bija jāparaksta veselības lapa. Viņa centās atrunāt: „Tu neej! Es tev neparakstīšu! Tu nolādēsi to dienu, kad tu aizgāji uz medicīnu!”

Cik reižu es to nenolādēju. Bet vienalga – medicīna ir kā narkotika. Te nav vienmuļības. Pat vienas un tās pašas slimības ir katrreiz ir individuālas, katrā gadījumā – savi knifi un nav garlaicīgi.

JĀ!

Institūtā pirmā kursā bija jāmācās latīņu valoda, anatomija. Visi mani klasesbiedri, kas kaut ko studēja vai nu universitātē, vai politehniskajā, visi šloderē. Es sēžu un kaļu tos stulbos latīņu vārdus. Turklāt, ja tu nodarbībās pateici nepareizā locījumā, tevi izšvilpa. Un to lielo anatomijas grāmatu – ka es viņu sviedu pa brīdim! „Viss! Es aizeju uz matemātiķiem!” Izlaidu tvaiku un atkal turpināju mācīties. Kliegt jau var, bet aiziet ne. Tas nav tik vienkārši.

No pirmā septembra vairs neesmu iecirkņa ārste, bet es paņēmu dežūras slimnīcā. To jau es saprotu ar veselo saprātu, ka pēc tā trakā skrējiena, ko visu mūžu esmu skrējusi, pēkšņi nevar pilnībā apstāties. Es biju morāli gatava iet prom. Kamēr vēl pati saprotu, kamēr mani neizceļ ar krēslu. Jo galu galā jau nav vairs tie apgriezieni, kas jaunībā, domāšana tomēr kļūst lēnāka. Es to saprotu un biju nobriedusi šim solim. Bet uzreiz ar nazi nogriezt nevar. Pirmām kārtām, materiāli. Lielu daļu mūža strādāju citai iekārtai, bet par tiem gadiem kaut ko ļoti minimāli pierēķina pensijai klāt. No visiem ministriem, kas bijuši, Gundaram Bērziņam paldies. Kad viņš bija ministrs, tad medicīna dabūja kaut ko. Pirms tam tas bija ārprāts! Kad iegāja ģimenes ārstu sistēmā, tas bija kaut kas šaušalīgs. Tur vispār nevarēja sasprast – dakteri pat ne tikai neko nenopelnīja, bet palika parādā valstij. Jo sistēmā vienkārši nebija naudas. Kad Bērziņš bija ministrs, varēja ievilkt elpu un vismaz sūtīt slimniekus uz izmeklējumiem un speciālistiem. Tad pēc tam atkal sāka griezt, griezt, griezt.

Kas ir tas labākais šajā profesijā, savā darba mūžā?

Foršākais ir būšana ar cilvēkiem. Tā uztur tonusu. Nekad nezini, kas tevi rītā sagaida. Visparastākajā situācijā, kad liekas: nu viss tik vienkārši, tik labi, tāds knifs iekšā, ka paliek sausa mute un liekas – velns, ko tagad lai pasāk! Un tad tev ir jādomā, visu laiku. Jābūt kā kaķim – lai tevi sviež kā nesviezdams, tu vari nostāties uz kājām un saprast, ko darīt.

Medicīnā ir savi algoritmi, kas jādara konkrētā situācijā. Tomēr reizēm ir jādara pilnīgi citādi. Savulaik, kad strādāju Dzemdību nodaļā, trakās situācijās esmu likusi darīt to, to un to. Medmāsas skatās lielām acīm, es lieku – DARI! Man ārstēšana autopilotā aiziet. Medmāsām ir skaidrs, ka tas nemaz neiet algoritmā. Kad izejam no kritiskās situācijas, es prasu; „Ko bolījāt acis!” „Domājām, ka tu traka esi palikusi.”

Bet zināju, ka tieši tā ir jādara. Kāpēc? Kaut kāda intuīcija, autopilots, kas noveda pie labākā risinājuma. Man tādas situācijās pazūd viss. Tiklīdz es ieslēdzu savu prātu, tad ir – čau!, viņš nekam neder.

Ar bērniem, seviķi maziņiem, intuīcijai ir jābūt, jo mazais, atšķirībā no liela, nestāsta. Tev ir jāredz viss pēdējais sīkums, jo, ja palaidīsi garām, tu pati dabūsi pa sāniem.

Ir taču bijušas reizes, kad neizdodas izārstēt, kā gribētos. Tomēr, ja dakterim tas ir viens no daudzajiem pacientiem, tad mammai tas ir kā vienīgais.

Jā.

Ir jau arī lietas, ko nevar vinnēt. Un vienalga tev ir dusmas par to, ka nevari vinnēt, un piktojies pats uz sevi un visu to situāciju. Ar prātu jau saproti un saki sev – nu beidz, nu nevarēja tur izdarīt neko. Dusmīga uz sevi līdz pēdējam. Nu tā viņš ir…

Medicīnā vienmēr ir nezināmais kaut kur blakām.

Ķirurģija ir aizgājusi pilnīgi, negribu nemaz atcerēties. Tā patiešām ir vīriešu padarīšana, smaga fiziska lieta.

Es pilnīgi pediatriju nenožēloju. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Noslēpumu nav. Ģenētika. Esmu visu mūžu kustējusies, kaut ko darījusi, nav bijis laika. Ko tu piečīkstēsi? Ja arī slikti, nu labi. Es varu pasēdēt, paraudāt. Un tālāk? Kas no tā mainīsies? Kāds teiks „Vai! Nu tev ir traki!” Nu! Un ko vēl? Tad kāda velna pēc man raudāt?

Jūs esat optimiste?

Es neteiktu. Esmu stingri reāliste. Man rozā brilles sen ir zudušas. Bet es vienkārši redzu realitāti. Nu kāda jēga gaudot, ja no tā nekas nemainās? Es varētu pagaudot, ja no tā kaut kas mainītos. Ja no tā nekas nemainās, tad es savu enerģiju netērēju. Tāda ir dzīve.

Pirmām kārtām – veselību. To nevar nopirkt par naudu, lai cik liela tā būtu. Novēlu tiešām reālu skatu un saprast, ka viss būs labi. Ja galīgi pesimismā iebrauc, tad tad jau pats sevi nokauj. Tā arī nav liela māksla.