Terapeite pieceļ kājās puisi, kurš 10 gadus bija piekalts gultai

Uz jautājumu par savu lielāko talantu diezgan daudzveidīgajā fizioterapeita profesijā Jūlija smaidot atbild: „Man nav pacietības strādāt ar ilgstoši tikai gulošiem pacientiem, un es gribu pēc iespējas ātrāk viņus piecelt. Tas man padodas.”

Vislielākais izaicinājums un uzvara bijis iemācīt staigāt kopš dzimšanas smagi slimu zēnu, kas 10 gadus bija vien gulošs un kopjams un nekad mūžā nebija staigājis. Tas bija pirms četriem gadiem, un vēl joprojām viņa ar šo bērnu regulāri strādā, vēl joprojām puika pats saviem spēkiem piecelties nespēj, taču, kad viņu uzceļ, viņš var aiziet līdz tualetei, vannasistabai. Nu jau zēns ir pusaudzis, un augumā abi ir vienādi ar mammu. Mazu slimu bērnu bija vieglāk pārvietot, bet pieaugot spēja pašam staigāt ļoti atvieglo tuvinieku rūpes.

Ikdienā Jūlija strādā ar dažādiem pacientiem – gan tādiem, kas uz vingrošanas zāli atnāk savām kājām, gan gulošajiem. „Tas ir komandas darbs, kurā savienojas paša pacienta centieni, fizioterapeita darbs un tuvinieku atbalsts,” skaidro Jūlija.

Renāra Jasinska tuvinieki Jūliju Alksni visvairāk slavēja par cerības došanu līdz tam uz diezgan bezcerīgo mediķu prognožu fona. Jautāju – kurā mirklī Jūlija ierauga cerību? „Pacientam kaut kas ir jāsaprot un jāvēlas strādāt. Renāram toreiz nebija kustību nevienā ķermeņa daļā, viņš spēja vien ar acu mirkšķināšanu paust savu piekrišanu. Un tomēr viņš ļoti vēlējās atkal sākt staigāt. Nekad nevaru teikt, ka fizioterapijai nebūs rezultātu,” speciāliste saka par šķietami bezcerīgiem gadījumiem. Bet ar tiem pacientiem, kas paši nevēlas piepūlēties, strādāt ir grūti, un arī panākumi nav lieli.

Kūciņas un citas viltības

Ļoti svarīga ir pacienta motivācija īstenot savus veselības mērķus, un Vaivaru fizioterapeiti to katram meklē visdažādākajos veidos. Piemēram, ievērojuši, ka viens no pacientiem daudz centīgāk strādā, ja zālē blakus viņam veselību atgūst daiļā dzimuma pacientes – tad gan sarunas, gan jociņi raisījušies un gribējies sieviešu priekšā izlikties kaut milimetru stiprākam un varošākam. Tiklīdz fizioterapeiti to manījuši, nodarbību grafiku pārkārtoja, lai šim pacientam būtu visiedvesmojošākā kompānija. Savukārt citam pacientam, kurš mācījās staigāt, motivācijas piepūlēties pieticis vien līdz dīvāniņam, kas atradies garā koridora vidū. Tad nu fizioterapeiti pirms katras nodarbības dīvāniņu pavirzījuši nedaudz tālāk. Kad dīvāniņš jau atradies gaiteņa galā, pacientam bija prieks par savu uzvaru un iedvesma izvirzīt jaunus mērķus.

Jūlijai bija kāda paciente, cienījama vecuma dāma, kurai motivāciju varēja ieslēgt ar gardām kūciņām un kafiju. Lai, mājās pārbraukušai, viņai nezustu staigāšanas iemaņas, Jūlija brauca ciemos ar kūciņām. Līdz gardumiem bija jāaiziet pa garu gaiteni līdz virtuvei. Turp gan staigāšana veikusies raitāk, bet pēc kūciņas apēšanas kundzei iet uz gultu pašai ar savām kājām nemaz vairs negribējies. „Es viņu šantažēju – ja pati neies atpakaļ, tad nākamreiz vairs nekādu kūku,” atceras Jūlija.

Katram cilvēkam visiedarbīgākā ir individuāli sava motivācija, un reizēm nepieciešami tik lieli mērķi, uz neiespējamā robežas, kas liek aizrauties elpai. Vai jaunu vīrieti, kam slimība atņēmusi jebkādu spēju kustēties, daudz iedvesmotu, mērķis iemācīties sēdēt gultā? Savukārt mērķis par staigāšanu un atgriezties iepriekšējā dzīvē motivē daudz spēcīgāk. Sākot strādāt ar gulošiem pacientiem, uzreiz Jūlija necenšas izstāstīt, cik ilgi un smagi būs jāiet līdz pastāvīgai staigāšanai, un ļauj pacientam cerēt, ka tas notiks mēneša vai divu laikā. Kad pagājis šis mēnesis, pacients pats saprot, ka ceļš būs garš un liela, smaga darba pilns. Tomēr šajā laikā jau sasniegti rezultāti un nostiprinājusies ticība sev. Atliek turpināt un priecāties par aizvien jaunām uzvarām.

Jūlija visu savu profesionalitāti un amata viltībiņas likusi lietā, kad pirms dažiem gadiem pēc smaga ērču encefalīta viņas tēvs Vaivaros atguva veselību. Augustā viņš vēl bija pilnībā gulošs, bet novembrī jau varēja staigāt. Vēl jau bija jāmācās kāpt pa trepēm un jāturpina atgūt iepriekšējās spējas, bet rezultāts tagad priecē visus. „Es viņam spiedu kustēties un strādāt ar sevi nežēlīgi,” smaida Jūlija.

Arī par savu profesijas izvēli viņa lielā mērā var pateikties tēva slimībai. Kad Jūlijai bija 12 gadi, tēvs ar sirds infarktu nonāca slimnīcā, kur sabija apmēram mēnesi. Bieži ciemojoties pie tēva, meiteni ieinteresējusi medicīna.

Pēc devītās klases beigšanas izmācījusies par medmāsiņu un sākusi strādāt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Joprojām Jūlijai medicīna šķitusi interesanta un aizraujoša, un jo īpaši interesantas nakts dežurās šķitušas sarunas ar kolēģi, kas mācījās par fizioterapeiti. Likumsakarīgi – arī viņa iestājās Sporta pedagoģijas akadēmijā studēt fizioterapiju. „Nebiju vīlusies – patiešām mācības bija ļoti vērtīgas un interesantas,” atzīst Jūlija. Medicīnisko priekšmetu bijis ļoti daudz, gandrīz kā topošajiem ārstiem, taču šo slodzi ļoti labi līdzsvarojušas daudzās sporta nodarbības.

Nu jau 14 gadus kopš 2000. gada viņa strādā Vaivaros par fizioterapeiti. Sākumā Ortopēdijas nodaļā, pēc tam pārgāja uz Neirorehabilitācijas nodaļu.

Ikdienā viņu motivē pacientu panākumi, un, kādu laiku pastrādājot, tie ir labi redzami.

Darbs ir aizraujošs, interesants un katram pacientam individuāli Jūlija piemēro dažādas metodes. Intervijas dienā viņa bija strādājusi ar pieciem pacientiem, kuriem katram sava diagnoze. Bija paciente vēl pagaidām smagā stāvoklī, ar kuru Jūlija strādāja uz kušetes – tie bija kāju vingrinājumi ar pretestību, līdzsvara treniņš un stāvēšana pie līdztekām, lai vairotos stabilitāte un sieviete spētu pati nostāvēt, kā arī treniņš, lai varētu spert pašus pirmos soļus. Diviem pacientiem Jūlija rādīja vingrinājumus. Bija vingrošana, kas robežojās ar masāžu. Metodes ir dažādas. Ir dienas, kad jāpalīdz vingrot baseinā – ar dažiem pacientiem ūdenī dodas arī fizioterapeite, citiem vingrinājumus rāda stāvot uz baseina malas. Cilvēkiem ļoti patīk izmantot dažādas palīgierīces – gan „ezīšus” – adatainas gumijas lodītes vai puslodes, gan arī citu aprīkojumu. Ikdienas metode ir slinga terapija, kad vingrošana notiek ar īpašās saitēs iekārtu ķermeni. Staigāšanas iemaņu uzlabošanai izmanto tā saukto tredmilu – soļošanas trenažieri virs kura pacients, līdzīgi kā mazs bērns staigulīšos, katru reizi ir iekārts viņa fiziskajai sagatavotībai atbilstošā augstumā.

Ja vēl pacients ir gulošs un pagaidām pilnīgi nekustīgs, katru dienu fizioterapeitam ir jāizkustina viņa rokas un kājas. Tā, pasīvi kustinot ar laiku, ķermenis sāk atbildēt kaut ar pavisam sīku muskuļu saspringumu, un tas jau ir pamats tālākajam darbam.

Kad Tautas Veselības Avīzē Jūlija izlasa, ka Renārs jau spēj kāpt pa trepēm, viņa patiesi priecājās par izaugsmi, kas joprojām ar labiem panākumiem turpinās, un atceras to bezcerībai tuvo brīdi, kad iesākās šis ceļš.

Tautas Veselības Avīzes lasītājiem Jūlija novēl: „Veselību! Un vēlreiz veselību!”

Jūlijas Alksnes labas formas noslēpums:

„Tās ir ikdienas kustības. Īpaši sportiskām aktivitātēm laiku neatvēlu, bet ikdienas darbs jau tāpat saistīts ar pamatīgu izkustēšanos.”

Ja tev arī ir kāds paldies sakāms mediķiem – ārstiem, medmāsām, sanitāriem, ārstu palīgiem jeb feldšeriem, fizioterapeitiem, farmaceitiem vai zobārstiem, balso

šeit.