Kolēģi apvienojas, lai aizstāvētu darbinieku, kurš nonācis smagās problēmās

Speciāliste skaidroja, kā vislabāk rīkoties, redzot, ka kādam darba kolēģim neklājas labi un, iespējams, viņš cieš no izdegšanas, bet priekšnieks uz to nereaģē. 

“Ja kolēģis tuvojas izdegšanai, tad būtu labi empātiski pateikt: “Klau, es skatos, ka tu izskaties noguris pēdējā laikā. Vai tev nav pārāk daudz darba? Vai mēs varam kaut kā palīdzēt?””

Ko nevar viens, to var viss kolektīvs 

Ja priekšnieks to neņem vērā, tad vislabāk būtu atcerēties darbinieku kopības spēku. 

“Ja vienam cilvēkam nav spēka, tad vislabāk būtu kolēģiem apvienoties un kopā doties pārrunāt to ar priekšnieku.” Lai arī šodien ir izdedzis kolēģis, rīt, iespējams, mūs pašus piemeklēs līdzīga situācija. 

Varbūt mēs būsim nākamie kolēģi! 

“Ja mēs to pasīvi pieļaujam, nepievēršot tam uzmanību, var būt, ka priekšnieks sapratīs: “Ja es varu vienam darbiniekam uzdot tik daudz pienākumu, tad arī otrais un trešais jutīsies labi ar to.” Varbūt mēs būsim nākamie kolēģi! 

Lai darba vietā mainītu izdegšanas kultūru, lielāka ietekme būs vairākiem darbiniekiem, kuri iet un pastāv par to [ka sasirgušajam darbiniekam vajadzīga atpūta un ka nevienam nevajag pārstrādāties].”

Nebūtu pareizi, ja viens darbinieks strādātu divas slodzes 
Noteikti nebūtu pareizi, ja tuvākais kolēģis ilgstoši uzņemtos darīt arī izdegušā darbinieka darba pienākumus. Tādā veidā viņš apdraud arī savu labsajūtu un veselību. 

“Tad sākas sadisms pret sevi. To nevajadzētu darīt. Vajadzētu iet un runāt ar darba devēju, sakot, piemēram: “Klau, mums kaut kas neiet, kolēģis ir izdedzis, nespēj pildīt pienākumus, kā mēs to varam risināt?””

Priekšnieka apsaukāšana neko labu nedos 

Nebūtu ieteicams, ka darbinieki lietotu tādas frāzes: “Stulbais darba devējs! Kā viņš vispār kaut ko tādu atļaujas?!” 
“Nē, ar tādu attieksmi mēs neko labu nepanāksim,” speciāliste ieteica. 

Ne katra nevēlēšanās iet uz darbu ir izdegšana 

Vienlaikus ārste norādīja, ka ne katrs nogurums un nevēlēšanās iet uz darbu ir izdegšana. To, ka vienu rītu negribas celties un iet uz darbu, nevar nosaukt par izdegšanu. 

“Tas varētu arī nozīmēt, ka cilvēkam vienkārši bijušas labas brīvdienas un viņš šodien vēl negrib iet uz darbu.” 

Ja pārstāj saskatīt darba jēgu 

“Ja izdodas noskaņoties darbam un pēc darba dienas ir sajūta, ka kopumā bija labi, ka ir prieka un apmierinājuma sajūta, tā parasti nav izdegšana. Izdegšana ir tad, kad cilvēks pārstāj just prieku par to, ko dara. 

Viņš vispār pārstāj redzēt jēgu tajā, ko dara. Viņš pārstāj redzēt jēgu, kā palīdz cilvēkiem ar savu profesiju. Tā ir izdegšana.”

Iespējams, jāiet gulēt laicīgāk 

Ja cilvēkam vienu rītu pēkšņi negribas iet uz darbu, var domāt, ka viņš kaut ko nav sakārtojis dienas ritmā. Iespējams, ir nepareizs miega režīms un cilvēks neiet gulēt pietiekami laicīgi.
“Ja negribas iet uz darbu, vienmēr ir sev jāpajautā: “Kāpēc man negribas iet uz darbu? Kas ir tas, kas mani attur iet uz darbu?””

Gaida ātrāku pensiju 

Izdegšanu raksturo arī šādas cilvēka domas: “Kad tas beidzot beigsies?! Es gribu ātrāk pensijā!” 

Šādi nereti domā ļaudis, kuri tuvojas pensijas gadiem. “Ja paaugstina pensijas vecumu, ir arvien grūtāk izturēt tik lielu darba slodzi.” Tādējādi pēdējie gadi pirms pensijas daļai darbinieku var būt diezgan grūti. 

Jādomā par dzīves kvalitāti 

Ir labi, ka cilvēki mūsdienās dzīvo ilgāk, bet būtu jāpēta nevis tas, cik ilgi ļaudis dzīvo, bet gan, cik kvalitatīvi viņi dzīvo. 

“Ja ir jāiet uz darbu, bet ir daudz slimību, par kurām jāsatraucas, tas traucē pildīt darba pienākumus. Tad ir jautājums, cik kvalitatīvi tas ir?”

Vieni vairs negrib strādāt, bet citi labprāt turpina darboties 
Tuvojoties pensijas gadiem, daļai cilvēku zūd darba prieks, bet citi labprāt turpina strādāt. 

“Ideāli būtu, ja mēs vecumā varētu strādāt mazāk, bet pelnīt tik pat daudz, jo mums pieaug kompetences un spējas, mēs kļūstam par labākiem speciālistiem. 

Tikai jaunībā ir tā, ka ir daudz enerģijas un var izdarīt daudz ko. Uz vecumu mums ir jābūt pieredzei,” Pumpure sacīja.