Ar smaidu pret 19 lauztiem kauliem, saplēstiem muskuļiem un nolemtību. Alēnas stiprais stāsts

Pasaules līmeņa praktizējoša zinātniece stomatoloģijā, zinātņu doktore, Bostonas universitātes absolvente, savas zobārstniecības prakses sirds un dvēsele jau vairāk nekā 20 gadu – Alēnas Butkēvičas sasniegumu saraksts ir apbrīnojams. Tāpat kā viņas vitalitāte, pārvarot to, ko mēdz dēvēt par izaicinājumiem. Tie bijuši tik nopietni, ka nevienam citam līdzīgās situācijās nevarētu pārmest, ja viņš ļautos tikt saberzts miltos kā vārda tiešā, tā pārnestā nozīmē. Bet stāsts par Alēnu ir stāsts par dzīvotgribu un augšāmcelšanos. Un, protams, par smaidu. Kā gan citādi, ja ne ar smaidu lai reaģē uz kādas pacientes teikto: “Dakter, jūs palikāt dzīva tādēļ, lai sataisītu man zobus!”

– Kā jums radās doma rakstīt grāmatu par zobārstniecību?

– Tehnika, zinātne, medicīna aizsoļojusi kosmosā, bet slimības palikušas tās pašas, un tās rodas aizvien no jauna. Cilvēki jautā un jautā vienus un tos pašus jautājumus visas manas prakses ilgumā. Tāpēc vislabākais, ko ārsts var izdarīt pacientam, ir iemācīt rūpēties par sevi tā, lai viņam nav jāiet pie ārsta. Tas bija grāmatas pamats: saprotamā veidā izstāstīt, kā paiet garām zobārstam. Es pati esmu padomju produkts – esmu cietusi skolas laika zobu ārstēšanu, man katru gadu bijuši caurumi. Bet, kopš man iemācīja rūpēties par saviem zobiem, jau astoņpadsmit gadu nav neviena jauna cauruma – ēdot Latvijas ēdienu, dzerot Latvijas ūdeni. Tas man personiski pierādījis, ka, tepat dzīvojot, visu var mainīt. Protams, ir iedzimtas lietas, to visu var koriģēt. Bet dzīve ir dzīve, cilvēki nonāk dažādās situācijās, zobi pazūd, daudziem ir padomju laika plombas – nekas skaists tas nav. Un cilvēki jau paši to apzinās. Kas notiek? Cilvēki pārstāj smaidīt! Tā ir liela psiholoģiska problēma, principā tā ir visas sabiedrības problēma, jo tas, ka cilvēki masveidā nesmaida, maina attieksmi pret dzīvi kopumā.

– Zobārstniecība ir māksla. Lietišķā māksla. Jābūt ļoti labām rokām, jābūt māksliniekam un, protams, medicīniskām zināšanām. Ja viena no šiem trijiem trūkst, tad īsti labi nesanāk. Latvijā zobārstniecība ir sāpīga tēma, mūsu sabiedrībā tā joprojām ir tāds kā tabu. Mēs cits citam visu izstāstīsim par kuņģa refleksu, kā rijām kobru un cik tas bija baigi. Kā nonāk līdz zobiem – kapa klusums... Un arī bērniem, pašiem nemanot, tiek nodota informācija, ka zobārstniecība ir kaut kas baiss. Ir arī daudz mītu. Par to visu domājot, man likās – varbūt jāmēģina to lauzt. Mūsdienās normāla, kvalitatīva, moderna zobārstniecība praktiski nesāp. Viss ir daudz vienkāršāk un vieglāk. Bet atgūt smaidu dažkārt nevar ātri.

– Ienākumus no grāmatas pārdošanas līdz Ziemassvētkiem veltījāt veco ļaužu pansionātam.

– Tā ir pirmā personiskā labdarības akcija mūžā, ko es rīkoju pati. Protams, arī agrāk katru gadu piedalījos labdarības pasākumos, jo tā Ziemassvētkos dara, un punkts. Vai es tajā ieliku sirdi? Nē. Šoreiz tas bija apzināti, no sirds, mana vēlme un izvēle.

Kad ar mani notika tā nelaime, laiks reanimācijā, lauztie kauli, saplēstie muskuļi, nieres, kas sāka atteikties, tas fiziski bija ļoti sāpīgi, un es biju praktiski nespējīga. Tas man asociējās ar vecākiem cilvēkiem un viņu nespēju. Un tad es domāju – kā lai pasakos visiem cilvēkiem, kas bija ar mani, kas stāvēja man klāt un mani saglāba? Kā lai es pasakos dieviem un eņģeļiem par to, ka pēc 400 kilogramiem, kas man bija virsū, man nepārplīsa sirds un aorta, ka man bija lauzti mugurkaula skriemeļi, bet es neesmu paralizēta, ka man bija saplēsti rokas lielie muskuļi, bet nebija saplēsti asinsvadi un nervi?

Piezvanīju uz sociālās apdrošināšanas centru un prasīju, vai ir kāds veco ļaužu pansionāts, kam vajag palīdzību. Kaķiem ziedo visi, suņiem diezgan daudz, maziem bērniem un slimiem ziedo, bet veciem cilvēkiem neziedo, mums vēl ir tāds ar ragaviņām uz mežu sindroms. Sarīkoju akciju, kur par katru feisbukā iesūtītu fotogrāfiju ar smaidu es ziedoju pansionātam Latgale, arī visi ienākumi par grāmatu līdz pat Ziemassvētkiem aizies tam pašam mērķim. Aizbraucām uz pansionātu, runājām ar pašiem cilvēkiem, ar vadību. Sociāli viņi ir aprūpēti, ir viņiem gan silti, gan ērti, ir viņi pabaroti, televīzija ir, viss izkrāsots un tīrs, tomēr tu esi ierobežots telpā un vietā, un zināms likteņa mākonis tev ir virsū... Pietrūkst tā, ar ko kavēt laiku, – lasāmvielas un materiālu rokdarbiem. To tad arī sagādāsim.

Brauciens uz pansionātu, no vienas puses, bija smags, jo redzi, kāda var būt nākotne. No otras puses, tie cilvēki bija tik ļoti priecīgi, ka bija tā vērts.

– Jūs taču arī labdarības balli sarīkojāt. Daudzi neticēja savām acīm, kad redzēja jūs metamies dejās!

– Ai, uz adrenalīna pamata ne to vien var izdarīt! Balle bija ekspromts, kopā ar prakses kolēģiem un draugiem sarīkojām to desmit dienu laikā. Man daudzi teica – tev nesanāks, visiem svētki jau saplānoti. Bet man bija tāda vēlme svinēt savu spēju atkal dzīvot. Man gribējās visiem teikt: paklausieties, jūs nesaprotat, kāda tā ir laime – dzīvot! Spēt mazgāt traukus ar abām rokām! Kāda tā ir laime, ka varam staigāt! Paklausieties – dzīvojam, kamēr mums tas ir dots! Kā teicu savā runā – tev var būt nez kādi biznesa plāni, bet tev var uzsēsties virsū zirgs, un vairs nekādu biznesa plānu. Tas mirklis, kas ir šodien, ir jātver un jādara labākais, ko vari izdarīt.

Balle izdevās fantastiski, daži dabūja kārtīgi saspiesties, jo ieradās daudz vairāk viesu, nekā bija domāts, bet tie bija svētki. Cilvēki smaidīja – nevarēja redzēt nevienu ar garu seju. Smaids – tā ir pirmā labdarība, ko mēs darām viens otram. Ja katrs cits citam izdarīsim mazliet laba, mēs dzīvosim perfektu dzīvi.

– Bieži par to ikdienā nesanāk aizdomāties...

– Ja es būtu nokritusi no zirga un vienkārši salauztu kāju, es noteikti lēktu tālāk un ne par ko tādu nedomātu, un sirdi nekādā labdarībā, iespējams, nekad neieliktu, tikai naudu. Nauda ir svarīga, bet tikpat svarīgi ir atbalstīt citam citu – gan tad, kad ir grūti, gan tad, kad ir labi, jo dalīta bēda ir pusbēda un dalīts prieks ir dubults prieks. Ir jātic gan labiem darbiem, gan labo domu spēkam. Pirmās 48 stundas pēc tā negadījuma pavadīju Latvijā, un tad tās runas bija tikai tādas: vai, nu ir viss pagalam, nu būs invalīds, cik žēl, cik žēl... Uz pretējo pusi mani aizvilka Grieķijā, kur mani operēja un kur dzirdēju tikai: tev ir tā paveicies, tev viss būs kārtībā, viss būs labi! Tāpēc vien tu sāc ārstēties – tas ir domu spēks.

Klausījos, kā lūst mani kauli

– Tas bija jauns zirgs – es pati pirms trim gadiem pieņēmu viņu dzemdībās. Viņš bija piesiets atsaitēs, un es viņu tīrīju. Ņēmos ar viņu kādu pusstundu, noberzu kārtīgi. Gāju pēc pavadām, lai viņu atsietu un aizvestu uz viņa boksu, bet brīdī, kad biju jau gandrīz pagājusi viņam garām, viņu kaut kas pārbiedēja. Viņš ar visu savu masu metās atpakaļ, viena atsaite plīsa, un, zaudējot līdzsvaru, viņš uzgāzās man virsū, piespiežot pie sienas. Un es biju tieši zem viņa 400 kilogramu smagās pakaļas! Krītot viņš mani vilka uz leju, un, viss, ko es, piespiesta pie sienas, dzirdēju, bija tas, kā lūst kauli – krak, krak, krak... Galva bija ļoti skaidra, un sāpes tajā brīdī nejutu, tikai klausījos, kur lūst, kā jau mediķe. Lai dabūtu līdzsvaru, zirgs vēlreiz uzspiedās man virsū, un tad vēlreiz bija tāds ātrs: krak, krak, krak, krak... Kad zirgs piecēlās, man bija viena doma: jānoiet vismaz divi soļi, lai saprastu, vai esmu paralizēta vai ne. Pēc tam es pakritu, bet tie divi soļi, kad sapratu – lai kas tur iekšā notiek, bet paralizēta neesmu, iedeva spēku tālākajam. Par sāpēm, kas pēc tam atnāca momentā, es nerunāju – dzemdības salīdzinoši nav vienkārši nekas.

– Kādas ir pirmās domas, kad kaut kas tāds notiek?

– Pirmās domas man bija turpat stallī. Kā jau ārstei: galvenais, nedabūt sāpju šoku un kontrolēt situāciju. Man laimējās, ka turpat bija cilvēki, un es teicu: “Kokakolu un visu, kas saldētavā!” Saldētavā bija dažas picas un gaļas gabals – tās visas man salika apkārt, lai nepampst, gaļas gabals bija pie galvas... Kokakolai ir spēks, katru dienu nevajag dzert pudelēm, bet tādos brīžos tas cukurs un adrenalīns palīdz. Robeža bija starp nemaņu un situācijas kontroli, un kaut kā mēs aizbraucām līdz slimnīcai. Tas bija baigs brauciens. Katra bedre nenormāli sāp... Un to ir daudz... Bet jāsaka tā: cilvēki īsti nesaprot, cik viņi ir spēcīgi. Mana tēva kaimiņš piemēram, ir bijis trijās armijās. Atceros, kā viņš stāstīja, ka šrapnelis uzplēsa vēderu. Viņš pats salika savas zarnas atpakaļ vēderā un aizlīda līdz savējiem. Cilvēkam dzīvotgriba ir milzīga!

Daudzi man tagad jautā: Alēna, pastāsti, kā var pēc kaut kā tāda izdzīvot? Ir viegli padoties un palikt vājam – te es esmu, tāds mans liktenis... Bet tā ir izvēle. Vai tu no rīta celsies, iesi un darīsi savu darbu, neraugoties ne uz ko, vai necelsies. Citiem jau visu ko var iestāstīt – cik man ir grūti, un kā man sāp, un kāpēc man ir grūti, un kāpēc es neko nevaru. Bet, kad paliekam paši ar sevi, saruna ir pavisam citāda. Es domāju, ka cilvēks mūk no sarunas ar sevi. Jo tur nāk ārā visa taisnība – sev jau tu nevari samelot.

– Kāda bija jūsu saruna ar sevi, attopoties gultā pēc operācijas?

– Cik nu ar to morfiju var padomāt – tu esi tādā pusmurgā, kaut arī smadzenes strādā. Pamatdoma bija – viss būs labi, un, ja ne, tad es galu galā esmu kreile, varu strādāt ar kreiso roku. Sākot rehabilitāciju, ir sarežģītākais brīdis. Miris ir miris – punkts. Tev vairs ne par ko nav jādomā. Paralizēts – baisi, bet arī – ko tu vari daudz domāt, domāsi vēlāk. Bet, kad tev ir dota reāla izvēle, tas ir tāds... brīdis. Vai tu paliksi, kāda esi – sēdoša, vai arī taisīsi to vingrošanu, kas baisi sāp. Vai tu paspersi to lieko soli, kas nenormāli sāp, vai paliksi sēžot.

Katrs solis ir personiska izvēle. Man tā atklāsme šoreiz nāk caur sāpēm, bet patiesībā mums katram izvēle ir nepārtraukti: ar ko satiekamies, ko runājam, ar ko draudzējamies, ko darām un ko nedarām... Tev ir izvēle, ko no rīta uzvilksi, kādu mūziku uzliksi, priecīgu vai bēdīgu, vai vispār neuzliksi nekādu, tev ir izvēle, ar kādu garastāvokli iesi ārā no mājas. Katru dienu ir simtiem izvēļu. Izklausās banāli, bet, kad ķermenis nestrādā, tu esi iespiests gultā un pielikts pie sistēmas, atliek tikai domas. Par pagātni es nedomāju – viss saistīts ar brīdi, kā man ir tagad un kā no rīta būs mazliet labāk. Pacietība! Es neesmu pacietīga! Man visu vajag tūlīt un vislabāk – jau pirms pusstundas. Bet kauli un muskuļi divās dienās nesaaug, tāpēc tā bija pacietības skola un gaidīšanas svētki, ka katru dienu kļūs labāk.

– Nebija dusmas uz kādu tur, augšā, kāpēc man, par ko?

– Protams, ka bija! Ir nenormālas dusmas, un nenormāli sāp. Un tajā pašā laikā ir prieks un pateicība, jo apkārt visu laiku ir cilvēki, kas smaida. Man pat īsti nebija laika sevi žēlot. Pāris mēnešu, protams, tā roka vienkārši karājās un viss dzija. Bet tad mans grieķu ārsts teica: “Tagad tev jābrauc mājās un jādara divas lietas. Pirmkārt, tev jāaizbrauc pie zirga un viņam jāpiedod – zirgs nav vainīgs, tu neesi vainīga, tā vienkārši notika. Otrkārt – tev jāiet strādāt!” Kā?! Jāiet strādāt?! Bet viņš saka: “Tu neesi invalīde, tev ir jāstrādā – kaut vai pusstunda, kaut vai desmit minūtes!”

Pirmās dienas es atnācu uz praksi, lai pārbaudītu, vai vispār spēju ko noturēt rokās. Pēc pirmā pacienta sviedri lija tā, ka kurpes bija slapjas. Par pirmajiem pacientiem ņēmu draugus, teicu: “Paklausieties, kā būs, tā būs – es nezinu, kurā brīdī apstāšos, sagatavojieties uz visu!” Bet viss bija labi. Galvenais, ka pirkstiem nebija pazudusi sajūta – tas mākslinieciskais pieskāriens. Un tad – solīti pa solītim... Agrāk viss bija – fiksi, fiksi, tagad es darbam gatavojos četras stundas, kamēr visu izvingrinu, kamēr viss iekustas. Bet es eju un daru! Tagad man ir vairāk laika, un es esmu tik priecīga, ka atkal varu to darīt, ka tas ir kā no jauna.

Negatīvi ir tas, ka, paskatoties uz mani, neviens no malas nevar pateikt, ka esmu sastiķēta kopā ar implantiem. Kā man tēvs saka: Liene, tev jānēsā līdzi rentgeni, lai tev vispār kāds noticētu. Cilvēki, kas mani ierauga un tik ilgi gaidījuši, domā – beidzot parādījās. Pieņemiet mani, mani un vēl mani... Bet tā roka jau neklausa. Ir zināms laiks, cik es varu strādāt, tad sāk sāpēt, un man ir jāapstājas. Un tad es, pilnīgi veselā izskatā, apstājos un nestrādāju. Reizēm ir diezgan smieklīgi, ka traumētās rokas muskuļi ieklemmējas un man tā ar kreiso roku jāpievelk pie rumpja.

Izmest ārā visu, kas lieks

– Jā, pirms kāda laika es nokritu no zirga un lauzu mugurkaulu, un viens tāds lūzums vienai dzīvei jau ir par daudz. Bet man vienmēr vissliktākās lietas beidzas ļoti labi. Ja es toreiz nebūtu lauzusi muguru, man nekad nebūtu atklāts vēzis, kas bija tik agrā stadijā, ka to varēja ārstēt. Un toreiz es pabeidzu rakstīt savu doktora disertāciju, jo neko citu darīt es nevarēju. Pēc šā negadījuma ir pabeigta grāmata. Ir cits skats uz dzīvi. Nekad neesmu bijusi ņaudētāja, bet tagad tas skats ir svaigāks un jautrāks. Četrsimt kilogramiem ir spēja izdzēst visas sliktās atmiņas. Reāli! Es nevienam nerekomendēju sevi nolikt zem tāda smaguma, lai piedzīvotu nez kādas atklāsmes, bet tas, ko gribu pateikt, – tādā brīdī tu ļoti labi saproti, ko tev pa īstam dzīvē vajag. Un tad izrādās, ka viss, ko tu gribi, ir mazliet kustēties. Viss liekais paliek aiz muguras, visu lieko tu met ārā, un nav žēl. Un dzīve kļūst daudz vienkāršāka. Paliek tikai tas, ko tev tiešām vajag, – koncentrētā devā un ļoti maz.

Es visu laiku biju mētājusies uz visām pusēm, gribēju būt tievāka, garāka, vēl to un šito... Izrādījās, es negribu ne pirmo, ne otro, ne trešo. To visu var izmest ārā!

– Es biju pie zirga, piedevu, un zirgam tā trauma nav redzama – varbūt viņam ir atmiņas, varbūt nav, to nevar zināt. Bet viņš ir labi paēdis, enerģisks, skrien, labi izskatās... Es nevaru teikt, ka es vēl ko tādu gribētu piedzīvot. Diemžēl esmu nolēmusi, ka vairs nejāšu. Bet ne jau visi krīt, un ne jau visiem ir traumas.

– Ekstrēmos brīžos iespējams uzzināt šo to jaunu par sevi un citiem. Vai bija kaut kas, ko uzzinājāt par sevi?

– Es laikam kopš bērnības esmu bijusi cīnītāja, un arī dzīve nav bijusi viegla – tas man vienmēr ir palīdzējis. Bērnībā no vecākiem visu laiku bija apmēram tāds teksts: nu žēl, ka tu neesi izdevusies tik smuka... Bet, ārstējoties Grieķijā, visu laiku dzirdēju: cik tu esi smuka! Nav runa par kaut kādu daili, bet par to, ka tu vari būt skaists tad, kad smaidi. Ikdienas darbā tas bija aizmirsies. Nekad nebiju dzirdējusi tik daudz komplimentu kā Grieķijā – laikā, kad man bija zili dzeltena mugura no tiem lūzumiem, pati brīžiem zaļa no sāpēm...

Tagad esmu vairāk sākusi skatīties uz sevi spogulī. Agrāk nebija laika iedziļināties. Es diebu uz darbu, pēc tam uz saviem laukiem, kur man 300 aitu, 19 zirgi, stallis, zeme, tad uz kongresu pasaules otrā galā, pēc tam kaut ko rakstīju... Pati sev kā sieviete es biju kādā piecpadsmitajā vietā, ja ne divdesmit piektajā. Bet tagad... Man pat dēls jautāja: “Mamma, kas tev noticis? Tu esi manījusies!” “Dēliņ, zirgs uzkrita!” Nu, ko es citu varu atbildēt?! Varbūt sejas izteiksme mainījusies no tās laimes, ka joprojām esmu dzīva? Ka man kustas rokas un kājas? Iespējams! Būt dzīvam – tā ir tāda laime... Vēl uzzināju, ka man ir fantastiski draugi. Es viņus biju pametusi novārtā – gan darba, gan daudzo pienākumu dēļ. Tagad redzu, cik daudz ir sirsnīgu cilvēku, kas palīdzēja, kā varēja, un bija ar mani, cik labi ir mani draugi un kolēģi, ikdienā jau viņus nenovērtē, ir tikai pacienti, pacienti, pacienti...

– Ar kādām domām pavadījāt veco un sākat jauno gadu?

– Esmu piedzimusi Ugunīgā Zirga gadā, un man tajā uzkrita virsū zirgs. Jaunais ir Kazas gads, un tas jau ir labi – es sev novēlu, lai nekas smagāks par kazu man virsū neuzkrīt! Bet par to, ko darīšu, nekādas nojausmas. Es vēl neesmu attapusies. Darbs ir darbs, tas man ir tāpat kā elpot. Tā ir mana otrā āda. Bet par pārējo nezinu. Visu laiku bija līdzsvars – ļoti smalks, koncentrēts ķirurga darbs Rīgā un – brīvība uz zirga muguras laukos, kad tu elpo pilnu krūti, gaiss švīkst gar ausīm... Tas man tagad būs jāaizpilda ar ko citu. Pagaidām no darba brīvajā laikā ir ļoti daudz fizioterapijas un pastaigas pie jūras. Pirms mēneša varēju noiet simt metru, un tad bija jāapsēžas, tagad jau varu noiet kilometru pusotra. Jūra nomierina. Vai visu mūžu turpināšu gar jūru staigāt? Es nezinu!

Dēlam viss ir kārtībā, viņš ir uz savām kājām, mazdēls ir labi aprūpēts, viņi visi kopā ar vedeklu dzīvo Amerikā. Savu audzināšanas pienākumu esmu izpildījusi. Bet ko darīt ar sevi? Nezinu! Tagad dzīvoju šim brīdim. Lai tā dzīvotu, vajag treniņu, jo mūsu smadzenes tā nav ieprogrammētas. Mēs visu laiku par kaut ko uztraucamies – ko pirms divdesmit gadiem teica kaimiņiene, ko vakar kāds pateica, ko pa televīziju rāda... Tu visu laiku esi konstantā stresā. Bet es esmu īpatnējā situācijā – tas ir tāds mācību laiks: paskriet nevari, un tev ir laiks padomāt.

– Augšāmcelšanās?

– Jauna grāmata dzīvē. Tas bija tāpat kā tad, kad dzīvojām Amerikā. Dēls pabeidza vidusskolu, pieteicās armijā, un mums bija viens mēnesis, un pēc tam viņš aizgāja no mājām. Zināju, ka viena grāmata ir beigusies – dēls aiziet savā dzīvē. Kaut kas milzīgi liels beidzās, un sākās jauns dzīves posms. Tā man bijis vairākas reizes, un tagad ir atkal. Viena grāmata ir aizvērusies, jo atpakaļceļa uz iepriekšējo dzīvi vairs nav.

– Vai, kā tik mani saukuši – gan par azbesta veceni, gan par vīrieti. “Alēn, tu esi vīrietis!” Un tas esot kaut kas ļoti labs! Nezinu... Stūrakmeņus iedeva manu vecāku vecāki. Viņi bija... akmenī cirsti. Mana poļu vecāmāte, mammas mamma, viņu varēja gabalos saraustīt, svētdienās viņa gāja uz baznīcu. Uzpūderēja degunu, saģērbās smukākajās drēbēs, paņēma mani pie rokas, un mēs gājām. Viņu varēja stāvus zemē iedzīt – svētdienās viņa nestrādāja, pogu nepiešuva! Tēva mammu savukārt nekad nebiju redzējusi halātā – viņa vienmēr bija sakārtojusies. Milzīga disciplīna – tie ir pamati, ko tev ieliek. Tik pamēģini ierasties uz Ziemassvētkiem un nezināt kādus piecus kārtīgus pantiņus, tas bija jāiemācās bez aizķeršanās, un viss.

Kopš bērnības biju audzināta diezgan puritāniskā garā, jo vairāk laika pavadīju ar vecomammu. Mierīgi, stabili, poļu garā: darbs ir jāizdara, pārliecība, ka ir tikai viens vīrs, viena dzīve... Viņai vienmēr bija maisiņš ar sažāvētu maizi, ja nu karš. Viņai vienmēr bija labs garastāvoklis, un viņa vienmēr dziedāja. Es domāju, ka tur ir tās saknes, manu vecvecāku pamatīgumā. Un tad vēl klāt nāca manu vecāku, mākslinieku, lidojums – ka viss ir iespējams, ja tev rīt jābūt Omskā, tu arī būsi, un tu visu vari...

Dzīve nav tikai ziedi, dzīve ir arī ērkšķi, smags darbs un ikdiena, kas paņem pēdējos spēkus. No kurienes ņemt tos spēkus? Tad ir labi, ja ir saknes. Redziet, mēs esam ļoti maza ģimene, mēs, no Butkēviču koka, esam ļoti, ļoti maz. Mamma ir mirusi, ir tēvs un brālis – viņš ir mans pusbrālis, bet manā sirdī viņš ir labākais brālis pasaulē, katrs Latvijas citā pusē. Un dēls, mazdēls un vedekla Amerikā. Es nekad neesmu dzīvojusi lielā ģimenē – man liekas, tad ir vieglāk vienam uz otru paļauties, ir viens plecs, uz kura paraudāt, ir otrs; ir kopīgs katls... Bet, ja tev ir maziņa ģimene, nav īsti tā pleca, un visa dzīves filozofija ir citāda. Jo nav tā klana aiz muguras, kas vienmēr palīdzēs, ir tikai tie daži. Patiesībā tevi notur tikai tavas paša saknes.

– Alēn, kas ir laime? Jūs to droši vien tagad varat pateikt.

– Laime ir tad, kad tu gribi pasmaidīt. Smaida jau no sirds. Ja tev sirds smaida, tu esi laimīgs cilvēks. Viss pārējais ir relatīvi.