Latvijas ārste ar ukraiņu sirdi: "Ukraina man deva dzīvību, Latvija - iespēju justies kā pilnvērtīgam cilvēkam!"

Tāpat ārste saņēmusi arī Pateicības rakstu viņas vadītajai Latvijā dzīvojošo ukraiņu biedrības konfederācijai “Viche” par humānās palīdzības sniegšanu Ukrainas karavīriem – trīs reizes viņa pati sēdusies pie stūres, lai dzimtajā zemē nogādātu sarūpēto.  

Kaut lielākā daļa mūža nodzīvota Latvijā un te arī vienā darba vietā Imantā  aizvadītas 25 gadus ilgās darba gaitas neiroloģijā, dzimusi Oksana Sičko ir Ukrainā un emocionālās saites ar dzimteni joprojām ir ārkārtīgi spēcīgas. Veselības centru apvienības poliklīnikas “Elite” ārste neslēpj lepnumu, ka viņas mītnes zeme Latvija ir viena no valstīm, kas visvairāk atbalsta Ukrainu. Viņu joprojām saviļņo un aizkustina Ukrainas karogi Rīgas ielās. Un viņa nešaubās, ka Ukraina uzvarēs: “Mēs cīnīsimies līdz pēdējam ukrainim.” 

Ukraiņu ģimenes stāsts

Oksana Sičko dzimusi kā trešais bērns patriotiskā ukraiņu ģimenē. Abi vecāki iepazinušies un apprecējušies izsūtījuma laikā Sibīrijā. Magadanā piedzima vecākais dēls Vasīls. Pēc laika ģimenei ļāva aizbraukt no Magadanas, bet ne atgriezties Ukrainā. “Taču viņi bija diezgan atraktīvi un izspēlēja viltīgu kārti. Jaunajam priekšniekam tētis sastāstīja, ka grib pārcelties uz Omsku, bet, re, kā, viņa brālis tikko esot pārcēlies uz Ivanofrankivsku… Priekšnieks dokumentos nosvītroja Omsku un uzrakstīja „Ivanofrankivska”,” par vecāku attapību priecājas Oksana Sičko 

Tālāko dzīvi ģimene veidoja Doļinā, mazā pilsētiņā starp Ivanofrankivsku un Ļvivu. Te piedzima arī otrais dēls Volodimirs un pēc trim gadiem Oksana, te arī veidojušas ciešas un atklātas ģimeniskās attiecības.

Apzīmogotie

Izsūtījuma fakts bija kā zīmogs pierē un ietekmēja arī ģimenes turpmāko dzīvi. Oksanas vecākais brālis iestājās Kijivas universitātē, Žurnālistikas fakultātē. Viņa studiju darba pamatā bija Olesja Gončara grāmata „Sobor”. To pamanīja, un no universitātes atskaitīja. Brālis un vēlāk arī tēvs iestājās Helsinku grupā, kas cīnījās par cilvēktiesībām Padomju Savienībā. “Kopš tā laika mūsu mājās regulāri notika kratīšana. Mums par šo tēmu pat bija radies savdabīgs joks. Ja mājās kaut ko nevarējām sameklēt, teicām – gan jau kratīšanā atradīs!” atceras ārste.

Ceļš uz Rīgu

“Lai gan apzinājos, ka mācības man būs liegtas, jaunības maksimālismā tomēr ticēju, ka iestāšos medicīnas skolā. Protams, netiku. Kā gan tas būtu varējis notikt, ja, pat ejot iepirkties, mums ar mammu sekoja čekisti,” atceras Oksana Sičko. Tad nejauši rokās nonākusi avīze no Latvijas, kurā bija teikts – ja vien ir labas atzīmes, Latvijā medicīnas skolā uzņem bez iestājpārbaudījumiem. Atzīmes Oksanai bija labas, un tādēļ viņa tika uzņemta Rīgas 2. medicīnas skolā.

“Rīgā ierados 1982. gadā. Baltijas valstis mums bija kā ārzemes – daudz progresīvākas. Piemēram, Ukrainā Valsts drošības komiteja bija neciešama, ļoti agresīva. Latvijā biju pilnīgā drošībā, jutos kā cilvēks – neviens mani neizsekoja, varēju mierīgi mācīties.” 

Medicīnas skolu Oksana beidza ar sarkano diplomu, kas nodrošināja iespēju ar vienu eksāmenu iestāties Medicīnas institūtā. Gribot pārliecināties, vai tiešām varēs visu mūžu veltīt medicīnai, topošā studente pastrādāja Stradiņos Neiroloģijas nodaļā. Tas sniedza pārliecību. “Mana dzīve nokārtojās. Ukraina man deva dzīvību, mīlestību pret savu valsti, bet Latvija – iespēju izglītoties, izveidot ģimeni, dzīvot šeit, strādāt, justies kā pilnvērtīgam cilvēkam. Tāpēc te jūtos ļoti laimīga.

Kā neiroloģe kļuva par aktrisi 

“Nu jau piecus gadus esmu Ukraiņu tautas teātra Rīgā producente,” lepojas Oksana Sičko. “Sākotnēji uz teātri nācu vienkārši kā skatītāja. Bet tad mani uzrunāja kāds teātra aktieris ar lūgumu palīdzēt pierunāt vienu manu paziņu iesaistīties teātrī. Uzmetu lūpu: „Kāpēc tu nepiedāvā man?” ‘Tev? Tev taču ir tikai darbs un darbs, tev pat pa telefonu nekad nav laika parunāt.’ Noteicu – ja gribēšu, laiku atradīšu. Tā kļuvu par aktrisi, bet pēc pusgada jau par teātra producenti.’ 

Ukraiņu tautas teātris iestudē galvenokārt ukraiņu klasiku. Pie vienas izrādes tiek strādāts veselu gadu. Unikāli, ka teātra režisore Marija Semenova visu mūžu krājusi autentiskos kostīmus, un tādējādi ukraiņu klasiku tiek atveidota tikai oriģinālos tērpos! Proti, ja izrādē ir runa par konkrētu Ukrainas apgabalu, tad aktieri tērpjas tieši šim apgabalam raksturīgajā apģērbā.

“Esam amatieru teātris, bet, pateicoties mūsu režisores profesionalitātei, mūs aicina uz festivāliem, kur uzstājas profesionāli teātri. 2016. gadā bijām Ņižinā, 12. Starptautiskajā akadēmisko teātru festivālā es atveidoju Seklitas lomu, par kuru ieguvu apbalvojumu. Mūsu teātris uzstājās arī vienā no pirmajiem teātriem Ukrainā, Kolomijā un teātrī Ļvivā.” Par pēdējo runājot, Oksana Sičko atceras, ka toreiz izrādi atnāca skatīties Ļvivas teātra aktieri, kuru repertuārā arī esot bijusi šī izrāde: “Saņēmām tādas uzslavas! Mums tā aplaudēja, ka pusstundu nelaida prom no skatuves!” 

Latvijas ukraiņu apvienotāja

Ārste smej, ka viņai bieži jautājot – kas tu īsti esi – aktrise vai neiroloģe!? Tad viņa atbildot, ka šī nebūt nav viņas vienīgā aktivitāte ukraiņu kopienas Latvijā spēcināšanai – viņa vēl apmeklē Rīgas ukraiņu katoļu draudzi, kā arī ir ievēlēta par Latvijā dzīvojošo ukraiņu biedrību konfederācijas “Viche” vadītāju.

Pagājušais gads šajā amatā bija smaga darba pilns: “Pēc Krievijas teroristiskā iebrukuma Ukrainā konfederācija “Viche” sāka ļoti aktīvi darboties humānās palīdzības jomā, sniedzot to gan ukraiņu karavīriem gan civiliedzīvotājiem. Saņēmām labdarības organizācijas statusu, cieši sadarbojāmies (un turpinām sadarboties!) ar Ziedot.lv un tviterkonvoja vadītāja Reiņa Pozņaka nodibinājumu biedrību “Agendum”.

Meklējam ziedojumus. Mums pieder trīs mikroautobusi, kuri divas, trīs reizes mēnesī ved palīdzību tieši adresātam. Pati esmu trīs reizes braukusi pie stūres uz Kijivu, Ļvivu, Mikolajevu. Pēdējo no tiem uzsākām Lāčplēša dienā no Pulvertorņa, iekļaujoties lielā konvoja sastāvā.

Atceros, kā 2022. gada 15. novembrī iebraucām Mikolajevā. Atvedām gan džipu, gan dronus, ļoti labus, Latvijā šūtus formas tērpus karavīriem.” Oksana Sičko uzsver, ka visa palīdzība no Latvijas ir ļoti kvalitatīva un mērķtiecīga, to atzīst arī palīdzības saņēmēji ukraiņi. Ārste teic, ka viņa nepagurs sacīt paldies ikvienam Latvijas iedzīvotājam par atbalstu Ukrainai un lūdz to turpināt un neapsīkt: “Diemžēl karš vēl nav uzvarēts un palīdzēt vajadzēs vēl ilgi.”

Ieguldīt darāmajā sirdi

Tik daudz paveikt iespējams tad, ja ieguldi darāmajā visu sirdi: “Ja patīk tas, ko dari, viss ir iespējams. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš var strādāt darbu, ko mīl. Un es savu darbu mīlu no visas sirds. Strādāju tā, kā mums mācīja institūtā, – sagaidi pacientu un atdod viņam visu. Kad vizīte beigusies un viņš aiziet, aizver kartīti, un tieši tāpat sagaidi nākamo pacientu. Atdod viņam visu kā savam vistuvākajam.” 

Neiroloģe lēš, ka ambulatori strādājošam ārstam ir pat vēl lielāka atbildība nekā slimnīcas speciālistam, jo jāiedziļinās katrā vārdā, situācijā: “Cilvēks neirologam saka – man sāp galva, acu ārstam, ka viņam miglojas acīs, bet kardiologam, ka dur sirdī. Bet es uzskatu par savu uzdevumu no pacienta izdabūt visas sūdzības, salikt tās kā puzli vienā gabalā un saprast, kura ir īstā vaina un kāds ir tās cēlonis.” 

Jautāta, vai viņai ir kāda burvju atslēdziņa, ar kuru atslēgt pacienta sirdi un prātu, lai tas uzticētos un visu par sevi arī izstāstītu, ārste atbild: “Katram cilvēkam jāatrod savi vispiemērotākie vārdi. Vārdi, kurus viņš sadzird, vārdi, kas viņu motivē darīt to, ko iesaka ārsts un lai viņam būtu vēlēšanās kaiti uzvarēt. Uzskatu – jāpanāk, lai pacients jānostājas ārsta, nevis slimības pusē, lai kopā uzvarētu cīņu ar slimību.”

Pirmais gara gads

Okasa Sičko uzsver, ka vienmēr dzīvojusi ar apziņu par brīvo Ukrainu. Tādēļ viņai, kā vairumam ukraiņu, šis karš sācies jau krietni agrāk: “Kad 2013. gadā Ukrainā sākās Maidans un 2014. gadā notika šaušana, man likās – es sajukšu prātā... Teicu – ja es zinātu, ka ar to kaut ko varētu mainīt, atdotu savu dzīvību.

Nacionālā identitāte un mīlestība pret savu valsti izrādījās stiprāka par visu. Studenti sacēlās, un atmodās visi – gan vecāki, gan vecvecāki.” Ārste nešaubās par uzvaru un cer, ka šis karš uz visiem laikiem pieliks treknu punktu padomju varas iedibinātajam laikmetam. “Kaut gan ukraiņi nekad nav bijuši karotāji, mēs esam gadsimtiem cītīgi strādājuši un sargājuši savu valstiskumu. Bet patlaban diemžēl nākas to aizstāvēt ar ieročiem rokās…” viņa smagi nopūšas.   

Mediķes sirds un domas pieder ne tikai karotājiem, bet arī tiem, kas devušies bēgļu gaitās un izklīduši pa visu pasauli, tai skaitā meklējot patvērumu arī Latvijā: “Ukraiņi ir godprātīgi, dzīvespriecīgi un ļoti sirsnīgi. Mēs esam strādīga tauta, jūs jau redzat – lielākā daļa atbraukušo nevienam negrib sēdēt uz kakla, bet vēlas saņemt vīzu un strādāt. Ukraiņi ir arī ticīgi un godīgi. Ja atbraukušajiem cilvēkiem izdosies atrast darbu, par socializēšanos nebūs jāuztraucas, tā notiks ļoti ātri.”

Sevis īstenošana Ukrainai un Latvijai

Sarunas nobeigumā Oksana Sičko uzver, ka dzīvē nav jāizvēlas tikai kāda viena loma: “Es esmu sevi realizējusi un piepildījusi gan kā neiroloģe, gan mamma un tagad jau vecmāmiņa, gan aktrise un arī aktīva ukrainiete, un tā vien liekas – jo vairāk daru, turklāt to, kas patīk, jo vairāk enerģijas un atbalsta saņemu. Gribu novēlēt savai tautai šajā ļoti grūtajā posmā atcerēties mūsu senču spēku, ticību un cīņas sparu par neatkarīgu Ukrainu un ļaut šīm sajūtām un atmiņām piepildīt ikkatru sirdi. Слава Україні! Героям слава!* Dievs, svētī Latviju!