Enerģijas zaglis un izdedzinātājs, kura saknes meklējams jau agrā bērnībā

Bērnībā mums saprotamā un uztveramā veidā jāsaņem no ārpuses emocionālais apstiprinājums. Tomēr emocionālas deprivācijas gadījumā mums šī apstiprinājuma ir pietrūcis. Cilvēkam bērnībā kaut kā ļoti būtiska nav bijis, bet viņš pat neapzinās, ka kaut kas viņam ir trūcis.

Par emocionālo deprivāciju bērnībā var signalizēt izjūta, ka ir tikai liels tukšums tevī un reizēm paniskas reakcijas, ka nebūs tevis, ja tevi neapstiprinās no ārpuses, reizēm – izjūta, ka tevis nav vai esi neredzams, vai – tik ļoti gribas izkāpt (no dzīves) un piekrist tam neapstiprinājumam. Jo “vienkārši būt” prasa milzīgu spēku, kuru nav, kur smelties.

Labvēlīgie pieskārieni

Pieskāriens ir veids, kā bērns mātes miesās izjūt drošību, veids, kā zīdainis spēj atsaukties – kad pieskaramies bērna vaidziņam, viņš pagriež galvu uz pieskāriena pusi.

Mūsu ķermenī ir tūkstošiem sensoro un sāpju receptoru, kas sniedz signālu smadzenēm un veido vienotību ar otru cilvēku līdz pat tam, ka sinhronizējas sirdspuksti, mazinās sāpes, spriedzes, un tā mazinās traumas radītie bojājumi – kā fiziskie, tā psiholoģiskie (to rāda pētījumi, kad tiek veikti mērījumi dzemdībās, kuru laikā ir klāt tuvinieks, kurš pieskaras un kuram ir empātiskā saiknē ar dzemdētāju).

Bērniem, kuri ļoti agrīni piedzīvojuši pārtikas nepietiekamību (deprivāciju), arī tad, ja viņi turpmāk ir nonākuši ļoti labā un gādīgā – kā materiāli, tā emocionāli – vidē, ir mazāks smadzeņu apjoms.

Bērniem, kuri ir saņēmuši pietiekami pārtiku, bet deprivācija ir emocionāla vai taktila (pieskārienu jomā) – liela daļa dvēseles disociējas, viņa psihē veidojas daļa – “ievainotais bērns”, kas joprojām turpina deprivāciju izdzīvot kā noliegumu.

Ko darīt, ja tevī mīt ievainotais bērns?

Ievainotais bērns cilvēkā ir psihes daļa, par kuru pats cilvēks bieži vien pat nenojauš. Bērnības sāpju krātuvei – ievainotajam bērnam – psihe izveidojusi apkārt tādus kā mūrus. Jāapzinās, ka psihes mūros ieslodzītais ievainotais bērns pildīja svarīgu uzdevumu. Tikai tādēļ, ka šāda izolēta sāpju krātuve tika izveidota, cilvēks varēja augt un nonākt līdz šim brīdim, kad pienācis laiks pamazām šo krātuvi izšķirot, iztukšo, kas jādara, sargājot savu ievainoto bērnu.

Ar savu iekšējo ievainoto bērnu ir jārunā ļoti maigi, viņam ir nepieciešama tā validācija jeb pārbaude un atzīšana, ko viņš nesaņēma bērnībā. Neuzstādot prasības, legalizējot un atzīstot par labām visas emocijas, kā arī taktilais (saistītais ar tausti, pieskārieniem) apstiprinājums.

Diemžēl pieskārieni var būt ne tikai apstiprinoši, bet arī vardarbīgi, iznīcinoši – uz to ietekme ir atkarīga ne tikai no tā, kādi tie ir, bet arī no tā, kā mūsu smadzenes tos interpretē.

Mantotie uzvedības modeļi

Ievainotais bērns glabā ne tikai sāpes un traumatisko pieredzi, bet arī pamata pārliecības un uzvedības modeļus, kas veidojušies šo traumatisko pieredžu (pamestība, iebiedēšana jeb bulings, vecāku emocionāla distancētība vai arī nespēja izprast, ko mazais bērns patiesībā cenšas pavēstīt) rezultātā.

Hārvarda universitātes pētījumi rāda, ka tam, ka nav adekvāta atgriezeniskā saite uz bērna (pat vēl deverbāli, tas ir līdz valodas un vārdu apguvei) komunicēto saturu (varētu to saukt par “saskaņošanos ar viņu”), ietekme ir paliekoša.

Vispirms šis saskaņotības trūkums liek aktivēties bērna stresorai sistēmai. Ja tas notiek regulāri, bērns fiziski un emocionāli var augt, bet attiecību veidošanās pamati, drošības izjūta un pašregulācija ir dziļi bojātas.

Bērni pārtrauc izteikt savas vajadzības un neapzināti mācās noraidīt savas vajadzības, viņi it kā atsakās no iekšējās prasības pēc rūpēm un mīlestības un pamazām zaudē saikni ar šo vajadzību. Neapzināti viņi pieņem bezcerību, ka viņu vajadzības jebkad tiktu ieraudzītas un piepildītas, līdz ar to padošanās un atteikšanās kļūst par viņu parasto atbildi uz stresu.

Ignorējot sevi

Pieaugot, šādam bērnam, izveidojas izdzīvošanas stratēģijas – visbiežāk – liela atsaukšanās uz citu vajadzībām, turpinot ignorēt savējās – veidojot pārliecību, ka viņa dziļākās vajadzības ir nesvarīgas. Veidojas tukšuma izjūta – it kā tu būtu izdzēsts, tevis nav.

Ikreiz riskējot izpaust savas vajadzības, tāds pieaugušais viegli padodas, jo viņā ir izkoptas bezpalīdzība un bezcerība (ka viņu kāds ieraudzīs, paņems rokās, nomierinās, sadzirdēs, iedziļināsies problēmās, sniegs drošību, palīdzēs) jau kopš ļoti agrīna vecuma.

Daži jautājumi, kas varētu dot norādes, ka esi bērnībā piedzīvojis emocionālo deprivāciju:

• Vai jūties lepns, ka tev ir tik maz vajadzību, cik vien iespējams?
• Vai tu bieži lieto frāzes: vai es varu parūpēties par šo tavu problēmu? Ja vien tev ir labi, tad ir ok?
• Protams, nav problēmu. (Štrunts par mani, kā klājas tev?)

Veidi, kā mēs ignorējam savas vajadzības:

Mēs it kā pārmantojam un uztveram kā normu bērnībā piedzīvoto neatbilstību – un pieaugušā vecumā tagad paši ignorējam savas vajadzības:

• Neizguļamies, cik nepieciešams.
• Neatpūšamies, kad nepieciešams.
• Mēs nemākam sekot savai sirdij.
• Daudzi sāk strādāt palīdzošajās profesijās, nemāk pateikt NĒ, kad tas nepieciešams pašsaglabāšanās nolūkos.
• Pacieš un pieņem necieņu no citiem.

Laiks vētīt stratēģijas

Agrā bērnībā iegūtās destruktīvās izdzīvošanas stratēģijas nepazūd tikai tāpēc, ka esam pieauguši. Jāpieliek darbs pie tā, lai atšķirtu šīs stratēģijas no savas identitātes un mācītos paši apstiprināt savu vajadzību legalitāti. Bet ir svarīgi to ieraudzīt un apzināt, lai mēs arī emocionāli spētu darboties kā emocionāli veselīgi pieauguši, lai spētu gudri un līdzjūtīgi rūpēties par savu ievainoto daļu – ievainoto bērnu un vadīt to nekritizējot.

Bieži esam izvairījušies atzīt savas sāpes (reizēm tik tālu tās ieslēpt, ka neatceramies), jo tas palīdz uzturēt labas attiecības ar vecākiem un ļauj domāt par to, ka bērnība ir bijusi laba/ideāla.

Tieši tas bieži mūs kavē būt kontaktā ar savu ievainoto bērnu, jo it kā vieglāk ir pagātni atstāt pagātnē. Tomēr šodienu bojā mūsu pagātnē piedzīvotais, jo mēs turpinām ignorēt savas emocionālās pamatvajadzības.

Kas jāievēro bērnu vecākiem?

• Atbildēt adekvāti uz bērna raudāšanu nekavējoties – tā veidojas drošības saites smadzenēs.
• Dziļi un uzmanīgi ieklausīties savā bērnā– saklausi, ko viņš saka un ko nepasaka.
• Nespēlēt Diktatoru – audzināšana nav bērna salaušana vai piespiešana pakļauties – tas rada aizvainojumu, bet vē trakāk – viņš nespēs pastāvēt par sevi, sevi aizsargāt. Atstāj vietu izvēlei, kļūdām un atpūtai.
• Kvalitatīvais laiks un kvantitatīvas laiks – būtisko tu neieraudzīsi, ja pieslēgsies bērnam uz dažām minūtēm. Būtiski ir radīt labas, emocionāli pacilājošas atmiņas, kuras sniedz spēku visu dzīvi. Piedzīvojumi, kas mūs atver arī dziļai izpratnei un spējai saskaņoties ar bērnu.
• Atveries kritikai – neattaisnojies ar to, cik daudz dari bērna labā – ieklausies tajā, kas viņu neapmierina un labo savu uzvedību.
• Lai izprastu, spētu būt uz viena viļņa ar bērnu, ir jāspēj būt patiesi klātesošam.