Vairāki paņēmieni, kā īsā laikā samazināt stresu

Ārste-psihoterapeite Laura Valaine stāstīja, ka pirmais solis stresa mazināšanā ir izskatīt to, kas mums ikdienā rada spriedzi, un tad šos apstākļus jeb stresorus - mazināt.

“Vai nu mēs izguļamies tajā brīdī, vai nu mēs aizejam pasportot un izlādējam šo spriedzi, vai mēs noņemam ekrānus [viedtālruņus, planšetes un datorus] uz kaut kādu laiku, vai arī paņemam brīvdienu, atvaļinājumu.”

Līdzīgās domās bija arī neiroloģe Sandra Vestermane, kura aicināja vismaz divas vai trīs reizes nedēļā atslēgties, piemēram – sportojot, un, ja iespējams, to darīt klātienē:

“Tajā brīdī [cilvēks] nav darbā - viņš arī nav mājās. Viņš nerisina ne darba, ne mājas problēmas. Viņš ar visu uzmanību ir tur, kur viņš ir, un dara kaut ko pilnīgi citu. Ja cilvēks to dara regulāri, tad tas ir veids, kā šo stresa slodzi samazināt.”

Neiroloģe arī piebilda, ka ir svarīgi radīt šīs pauzes, veicot radikāli pretējas darbības ikdienā ierastajām. Proti - trenēt spēju pārslēgties. Tā piemēram, ja ikdienā ir liela garīga slodze, tad domas jāatslēdz, nodarbojoties ar sportu, meditējot, guļot vai pat vienkārši - trenējoties pareizi elpot.

Ārste-psihoterapeite Laura Valaine paskaidroja, ka tad, kad mēs esam stresā, no smadzenēm nāk signāls par to, ka ir briesmas, ka mēs esam apdraudēti un, ja mēs esam apdraudēti, tad vajag ātrāk kustināt sirdi, ātrāk elpot, lai ir enerģija bēgt vai cīnīties: 

“Bet, ja mēs tajā stresā elpojam mierīgi, tad mēs savas smadzenes nedaudz apmānām. Mēs viņām ar savu apzinātu elpošanu, mierīgu elpošanu aizsūtām signālu, ka nē - vispār nav briesmu. Un tad arī mēs sajūtam lielāku kontroli par to situāciju.”

Eksperte arī piebilda - jo lielāks stress jo lielākām šīm ieelpām un izelpām jābūt. Tāpat ir svarīgi ievērot, ka izelpa ir garāka par ieelpu.

Valaine arī klāstīja, ka stresu itin bieži raksturo arī kā apgāztu grāmatu plauktu:

“Tas grāmatu plaukts ir sagāzies uz zemes un aizņem daudz vietas. Un liekas, ka neko tur nevar atrast. Bet tad jūs tās pašas grāmatas, pa vienai ņemot, saliekat atpakaļ plauktā. Un izrādās, ka viņas nemaz tik milzīgu vietu neaizņem un ka tās visas tajā plauktā var salikt.”

Skaidrojot līdzību, ārste-psihoterapeite mudināja stresa situācijās visu darāmo darbu sarakstīt uz lapas vai telefonā, lai acu priekšā ir viss, ar ko jātiek galā. 

Diezgan labi palīdzot arī paskatīties uz saviem stresoriem “no malas” - vai tik tiešām tas, kas mani satrauc, rada tik lielus draudus, kā man šķiet.

Tūlītējs palīgs stresa mazināšanā, šķiet, varētu būt arī dažādi homeopātiski līdzekļi. Piemēram, no paaudzes paaudzē daudzinātie baldriāni vai dažādas zāļu tinktūras un kapsulas, kuras sola mūsu ikdienas satraukumu mazināt.

Taču to lietošanu Valaine vērtēja skeptiski. Ja ir neliels stress, šādi medikamenti drīzāk sniedzot ‘placebo’ efektu: “Nu, var nedaudz [lietot] to augu preparātu, bet tas ir tuvu placebo efektam, kas to spriedzi pavisam nedaudz mazina. Jūs sajūtat atvieglojumu - man ir kaut kas, kas palīdz.” 

Taču kopumā ceļš ārā no trauksmes, ja tādu cilvēks piedzīvo hroniski, ir domājot par etioloģiju.

“Var dzīvot uz medikamentiem, var dzert herbastresus, taču ar laiku tie nepalīdzēs. Ar laiku jums būs jādzer vai nu antidepresanti vai prettrauksmes līdzekļi. Un, protams, simptomu tas noņem, bet tas vispār nerisina cēloni, kāpēc jūs nonākat pie stresa,” stāstīja eksperte.

Tāpēc viņa mudināja izprast stresa cēloņus, tos pēc iespējas mazināt, kā arī nepieciešamības gadījumā vērsties pie ekspertiem pēc palīdzības.