Kur pieejami vislabākie un precīzākie antivielu testi
Kā daudzos testos antivielu līmenis var atšķirties desmitiem un pat simtiem reižu? Patiesībā atšķiras mērījumu metodika.
“Pasaulē šobrīd nav vienota standarta parastās klīniskās laboratorijās veiktajām antivielu analīzēm. Zinātniskajos institūtos vakcīnu izstrādātāji veic analīzes virusoloģiskajās laboratorijās, kur ar titrēšanas metodi reāli mēra, cik daudz dzīvus vīrusus pacienta asinis spēj neitralizēt un kā tas mainās pa dienām. Bet tās ir laboratorijas, kurās audzē dzīvus slimības vīrusus, tām ir ļoti stingri drošības noteikumi un sarežģīts drošības aprīkojums, tāpēc tās nav pieejams plašam lokam,” skaidro "Tautas Veselības Avīzes" galvenā redaktore, bioloģe Anda Leiškalne.
Katram sava metode
Klīniskajās laboratorijās (kur savas analīzes var nodot jebkurš) asins spēju neitralizēt dzīvos vīrusus mēra netieši. Testi ir dažādi, un to atbildes var būt gan viencipara vai divciparu skaitļos rakstītas, gan tūkstošos, atkarībā no izmantotās metodes.
Šie skaitļi nav tik vienkārši pārrēķināmi ar noteiktu koeficientu, jo katrā gadījumā ir savas nianses, kas tieši un ar kādu metodi mērīts. Skaidrs, ka katra no šīm klīniskajām analīzēm parāda antivielu izmaiņas, taču salīdzināt var vienīgi rezultātus, kas veikti ar vienādiem testiem un, vēlams, vienam un tam pašam cilvēkam.
“Ar titrēšanas analīzēm virusoloģijas laboratorijā var precīzi pateikt, vai asinīs ir pietiekami daudz vīrusus neitralizējošu antivielu, bet ar klīniskajās laboratorijās pieejamajām netiešajām analīzēm par šo sargājošo līmeni zinātnieki diskutē un oficiāli nav nonākuši pie vienota viedokļa,” stāsta Leiškalne.
Turklāt ne vienmēr noteicošais būs antivielu līmenis, jo pastāv arī šūnu imunitāte.
Pēta asins spēju pretoties
Katram cilvēkam var būt sava reakcija uz vakcīnu, bet galvenais ir saprast – pat ja pēc potēšanas ar adenovīrusa vektora vai iRNS vakcīnu antivielas nav izveidojušās, šūnu imunitāte jau ir, norāda medicīnas zinātņu doktors Aigars Reinis, Stradiņa slimnīcas Apvienotās laboratorijas atbildīgais ārsts.
Neitralizējošās antivielas var noteikt dažādi – gan tiešā veidā pārbaudot asins seruma spēju likvidēt vīrusus, gan ar imūnfermentatīvām metodēm nosakot noteiktas antivielas. Pirmajā gadījumā pacienta asins serumu sagatavo dažādos atšķaidījumos un katram pievieno vienādu devu dzīvu koronavīrusu. Tad ļauj asins serumam pastrādāt, un pēc tam ar šiem atšķaidījumiem inficē šūnu kultūras.
Mērķis ir noteikt, cik asins serumā ir antivielu, kas spēj neitralizēt vīrusus. Lai to izdarītu, ļauj neuzvarētajiem vīrusiem šūnu kultūrā augt un tad pārbauda. Paraugos, kur asins seruma antivielas visus vīrusus pārliecinoši uzvarējušas, tos vairs nevarēs atrast. Turpretim paraugos, kur būs pat tikai daži vīrusi, tie savairosies un būs nosakāmi. Šāda pārbaude, kaut precīzāka, ir krietni vien sarežģītāka un veicama tikai jau pieminētajās institūtu virusoloģijas laboratorijās.
Šūnu atmiņa
Klīniskajās laboratorijās izmanto imūnfermentatīvās reakcijas (ELISA) un īpaši apstrādātas antivielas pret koronavīrusa S1 proteīna daļu – tieši to, kas atslēdz iebrucējam šūnas durvis – receptoru. S proteīnam ir ne tikai atslēdziņas daļa, bet arī kātiņš, ko apzīmē ar S2. Organismā veidojas antivielas arī pret to, bet imunitātē tam ir otršķirīga loma.
Ir iespējams noteikt arī šūnu atmiņu – antigēnu specifiskās atmiņas T šūnas un atmiņas B šūnas. Šīs šūnas ir ieprogrammētas ātri reaģēt, nākamreiz sastopoties ar slimības izraisītāju. Taču šīs analīzes parasti veic zinātniskajās laboratorijās, nevis klīniskajās.
