Kas notiek ar sirdi, kad cilvēks nonāk kosmosā? Pārsteigti pat pētnieki
Jaunā pētījumā, kurā piedalījies arī NASA astronauts Skots Kellijs, secināts, ka ilgstošs bezsvara stāvoklis maina sirds struktūru - tā saraujas. Sirds sarāvusies pat neskatoties uz to, ka 340 dienas kosmosā pavadījušais Kellijs sešas dienas nedēļā sportojis.
Kā norāda CNN, līdzīgas sirds izmaiņas pētnieki novērojuši arī Francijas peldētāja Benoita Lekomtes ķermenī pēc tam, kad viņš 2018.gadā bija pabeidzis 159 dienu ilgo pārpeldējumu Klusajam okeānam.
Pētījumā secināts, ka ilgstošs bezsvara stāvoklis maina sirds struktūru, izraisot tās saraušanos, turklāt nepietiek ar zemas intensitātes sportiskām aktivitātēm, lai tas nenotiktu. Pētījums pirmdien publicēts akadēmiskajā žurnālā "Circulation".
Gravitācija, ko mēs izjūtam uz Zemes, ir tas, kas palīdz sirdij saglabāt gan tās izmēru, gan darbību, jo tā turpina asins pumpēšanu.
Kad gravitāciju aizstāj bezsvara stāvokli, sirds reaģē saraujoties.
Kellijs Starptautiskajā kosmosa stacijā bezsvara stāvoklī dzīvoja no 2015. gada 27. marta līdz 2016. gada 1. martam. Divas stundas sešas dienas nedēļā viņš trenējās uz velotrenažiera un skrejceliņa, iekļaujot treniņā pretestības aktivitātes.
Savukārt Lekomte 2800 kilometru garo peldējumu veica no 2018. gada 5. jūnija līdz 11. novembrim, katru dienu nopeldot vidēji sešas stundas dienā. Lai gan šķiet, ka sportists pamatīgi izaicinājis ķermeni, šāds peldēšanas ilgums dienā tiek vērtēts kā zemas intensivitātes aktivitāte.
Lai gan Lekomte atradās uz Zemes, viņš vairākas stundas dienā pavadīja ūdenī, kurā gravitācijas ietekme mazinās.
Pētnieki gaidījuši pretējo
Pētnieki sākotnēji domājuši, ka abu vīriešu veiktās aktivitātes pasargās viņu sirdi no saraušanās vai pavājināšanās. Dati, kas iegūti viņu sirds pārbaudes laikā pirms un pēc šiem ekstrēmajiem apstākļiem, uzrādīja pretējo.
Kellijs un Lekomte bija zaudējuši sirds kreiso kambaru masu, un bija samazinājies to diametrs.
Gan ilgstošais lidojums kosmosā, gan gremdēšanās ūdenī izraisījusi specifisku sirds pielāgošanos, norāda vecākais pētījuma autors Bendžamins Levins, kardioloģijas profesors Teksasas Universitātes Dienvidrietumu medicīnas centrā.
Pētījuma autori norāda, ka eksperimentā piedalījušies tikai divi vīrieši, tāpēc ir nepieciešami turpmāki pētījumi, lai saprastu, kā cilvēka ķermenis reaģē šāda veida ekstremālās situācijās.
Vai sirds saraušanās atstās sekas uz veselību?
Pētnieki norāda, ka šajos gadījumos sirds saraušanās nav izraisījusi kādas ilgstošas nelabvēlīgas sekas.
"Sirds kļūst mazāka, saraujas, bet tā nekļūst vājāka - tas ir vienkārši lieliski," sacīja Levins, slavējot sirds muskuļu masas plastiskumu un pielāgošanās spējas.
"Ja es kaut ko 25 gadu laikā esmu iemācījies, pētot, kā sirds pielāgojas kosmosa lidojumiem, treniņiem un lielam augstumam, tad tas ir tas, ka sirds ir abrīnojami adaptīvs orgāns un spēj reaģēt uz tai izvirzītajām prasībām."
Jo smagāka slodze tiek likta uz sirdi, jo lielāka tā kļūst. Tas pats notiek arī pretējā situācijā.
Levins norāda, ka vislielākā sirds no visiem sportistiem esot tieši airētājiem, tāpēc airēšanas un spēka treniņu kombinācija varētu būt labākais un piemērotākais treniņš kosmonautiem.
Joprojām viens liels neatbildēts jautājums
Kā norāda CNN, turpmākajos gados ir iecerētas vairākas ilgtermiņa lidojumu misijas uz Mēnesi vai Marsu, tāpēc ir svarīgi saprast, kā kosmosa lidojumi ietekmē visus sirds aspektus.
Astronauti galvenokārt ir pusmūža vīrieši un sievietes, tāpēc galvenā problēma ir tā, ka viņiem pastāv sirdslēkmes risks. Lai gan šie lidotāji kosmosā pirms atlases tiek ļoti stingri pārbaudīti, arī viņi var piedzīvot hipertensiju vai saskarties ar paaugstinātu holesterīna līmeni.
Levins norāda, ka joprojām pastāv viens liels neatbildēts jautājums - starojuma iedarbība.
Kas notiek ar sirds artērijām pēc ilgstošas bezsvara un starojuma iedarbības? Uz šo jautājumu Levins un viņa kolēģi vēlas atbildēt nākotnē. Viņi apskatīs astronautu koronārās artērijas pirms un pēc lidojuma, izmantojot datortomogrāfu un rentgenu.
Mirdzaritmija jeb ātra, neregulāra sirdsdarbība ir visizplatītākā aritmijas forma, turklāt astronauti ar to saskaras aptuveni desmit gadu ātrāk, nekā citi, norāda Levins.
Mirdzaritmija var izraisīt diskomfortu, samazināt fiziskās slodzes izturību un palielināt insulta risku cilvēkiem, kuri citādi ir veseli.
Piekļuve astronautu sirds magnētiskās rezonanses tomogorāfijai pirms un pēc lidojuma kosmosā nākotnē varētu dot pētniekiem labāku un detalizētāku izpratni par to, kas bezsvara stāvoklī notiek sirds labajā un kreisajā kambarī.
Levins un viņa kolēģi plāno pētīt vēl 10 astronautus, kuri nākamās desmitgades laikā plāno pavadīt laiku kosmosā. Pētnieki koncentrēsies uz visintensīvākajām sirds artērijām un muskuļiem.
