Cilvēces fenomens - masu histērija. Vai tāpēc bērni ģība Dziesmu svētkos?

20.gadsimta sākuma izcilais krievu psihologs un akadēmiķis Vladimirs Behterevs masu histēriju skaidroja kā pūļa psiholoģijas izpausmi, kad pūlis, pārstājot būt par saprātīgu būtņu kopumu, uzvedas muļķīgāk nekā indivīds.

Masu histērijas situācijā lielāka vai mazāka cilvēku grupa izjūt līdzīgus histēriskus simptomus, kas parasti izpaužas vai nu fantoma (maldu) saslimšanas, vai neizskaidrojumu darbību, piemēram, dejošanas, smiešanās, veidā. Šie simptomi ir lipīgi un var izplatīties aizvien plašāk, nereti uzturot histērijas epidēmiju pat vairākas nedēļas vai mēnešus. Turklāt reizēm šī histērija beidzas pat fatāli.

Katrā ziņā neviens, kas saslimis ar kolektīvo histēriju un ierauts vispārējā masu epidēmijā, nejūtas par to laimīgs, lai cik neparasta un interesanta arī būtu šī dzīves pieredze.

Viens no vislabāk zināmajiem masu histērijas gadījumiem vēsturē – pazīstama kā dejošanas sērga – pirms četrsimt gadiem ķēra Strasbūras (Francijā) iedzīvotājus. Šī histērija uzliesmoja, kad kādā 1518. gada jūlija dienā Trofieras kundze pēkšņi sāka aizrautīgi dejot kādā Strasbūras ielā un turpināja to darīt sešas dienas. Nedēļas laikā viņai pievienojās vēl 34 dejotāji, pēc mēneša kopējais histēriski dejojošo cilvēku skaits sasniedza četrus simtus.

Kā liecina tā laika ārstu pieraksti, vietējās hronikas un citi vēstures avoti, daļa cilvēku, kas dienām dejoja bez apstājas, beigās nomira no sirds lēkmes, triekas vai spēku izsīkuma. Vēsturnieks Džons Volers, kas sarakstījis grāmatu par šo fenomenu, uzskata: pat maratona skrējējs nevarētu izturēt to intensīvo slodzi, no kuras nomira šīs dejojošās sievietes un vīrieši. Galu galā neapturamie dejotāji ar kravas ratiem tika nogādāti kādā svētā dziedniecības vietā. Tikai septembra sākumā epidēmija atkāpās.

Šis nepavisam nebija pirmais šādas nepārvaramas masu dejošanas uzliesmojums Eiropā. Zināmi vēl vismaz desmit šādi gadījumi pirms tam. 1374. gadā šāda histērija pat aptvēra daudzas pilsētas mūsdienu Beļģijā, ziemeļaustrumu Francijā un Luksemburgā. 1518. gada dejošanas sērga populāra ir tāpēc vien, ka vislabāk dokumentēta, turklāt tā bija pēdējā, kas notikusi Eiropā.

Kāpēc cilvēki dejoja līdz nāvei, joprojām palicis neskaidrs. Pēc vienas teorijas, dejošanas vājprāta pamatā varētu būt uzturā lietotie vilkazobi jeb melnie graudi (psihotropisks pelējums uz labības), taču saindēšanās ar šo pelējuma sēnīti parasti bloķē asinsriti locekļos, tāpēc kustēties ir ļoti grūti.

Jaunākais skaidrojums – dejošanas sērga bija masu histērija, ko izraisīja Strasbūras nabadzīgo iedzīvotāju bads, slimības un izmisums tādā mērā, kādu iepriekšējās paaudzes nebija piedzīvojušas. Taču kāpēc histērija izpaudās dejošanā? Iespējams, pie vainas ir Svētais Vits, kuru strasbūrieši pielūdza un kam piemita spējas par sodu uzlikt nepārvaramu, šausmīgu dejošanu. 16. gadsimtā Vācijā un vēl citās zemēs, tostarp Latvijā, bija radies ticējums, ka, dejojot Svētā Vita statujas priekšā viņa svētkos (15. jūnijā), var kļūt vesels. Šo tradīciju nodēvēja par Svētā Vita deju – vēlāk tā nosauca arī horeju (nervu slimība ar haotisku locekļu, kakla un sejas raustīšanos). Tādējādi histērijas epidēmijas pamatā varēja būt izmisums un dievbijīgas bailes – šīs ārkārtējās psiholoģiskās ciešanas noveda cilvēkus transā, un viņi spēja dejot dienām un naktīm.

Tumšo viduslaiku māņticību drīz izgaisināja zinātne un racionāla domāšana, tāpēc dejošanas histērija vairs neeksistē, tomēr pat pēc 400 gadiem tas ir spilgts atgādinājums, cik neizsakāmi dīvainas var būt cilvēka smadzenes.

Tanganjikas smiešanās epidēmija

Ir daudz dzirdēts, cik lipīgi var būt smiekli, taču vai tie var pieņemt epidēmijas mērogus? Un kā vēl! Vēsturē slavenākais šādas histēriskas epidēmijas uzliesmojums norisinājās 1962. gadā Tanganjikā (kopš 1964. gada ietilpst Tanzānijā).

Vispār tā bija kļūda. Smiešanās epidēmija pārmetās uz Nšambu – ciematu, kurā dzīvoja vairākas audzēknes. Šajā ciematā aprīlī un maijā smieklu lēkmes ik pa laikam mocīja 217 cilvēkus, galvenokārt skolas vecuma bērnus un jauniešus. Kašašas skola atkal tika atvērta 21. maijā, un jūnija beigās to vēlreiz slēdza, un ne jau mācību gada noslēguma, bet gan smieklu dēļ! Jūnijā smiešanās sākās Ramašenjes meiteņu vidusskolā, padarot mācībām nederīgas 48 meitenes.

Skola, kurā sākās smiešanās epidēmija, tika iesūdzēta tiesā, un tas nemaz vairs nebija jautri. Skolnieces un vecākus apsūdzēja, ka viņi pārnēsājuši smiešanās slimību pa visu apkārtni. Galu galā epidēmija zināmā pakāpē skāra simtiem cilvēku. Lai gan galvenā izpausme bija nepārvarami smiekli, šai masu histērijai raksturīgi bija arī citi simptomi: sāpes, ģībšana, gāzu uzkrāšanās, elpošanas problēmas, izsitumi, raudāšanas lēkmes un retumis spiegšana. Apmēram gada laikā pēc epidēmijas sākuma šis fenomens izčākstēja pats no sevis. Kopumā uz laiku tika slēgtas 14 skolas un saslimšana konstatēta ap 1000 cilvēkiem.

Neraugoties uz šīs epidēmijas nenopietno dabu, tika veikta nopietna izmeklēšana, lai noskaidrotu smiešanās iemeslus. Meklējot kādus nezināmus vīrusus vai toksīnus, cietušajiem tika ņemti asins paraugi un 17 gadījumos pat veikta muguras punkcija. Analizēja arī uzturu, dzeramo ūdeni un tamlīdzīgi. Visi laboratorijas testi bija normas robežās. Pētniekiem nekas cits neatlika, kā secināt: tā ir masu histērija jutīgas populācijas vidū, kuras cēloņi, iespējams, sakņojas vietējā kultūrā.

Atzīmējot Tanganjikas smiešanās epidēmijas 40. gadadienu 2002. gadā, amerikāņu lingvistikas eksperts Kristians Hempelmans no Perdjū universitātes analizēja šo mītisko gadījumu no sava viedokļa. Viņš atbalstīja pieņēmumu, ka tā bijusi masu histērija jeb masu psihogēna saslimšana, kā to smalki sauc mūsdienās. “Tā ir psihogēna, kas nozīmē, ka tā ir tikai to cilvēku galvās, kam parādījās simptomi. To neizraisa kāds vides elements, piemēram, pārtikas saindēšanās vai toksīns,” skaidro Hempelmans. “Pamatā ir kāds šai populācijai kopīgs stresa faktors. Parasti tā rodas cilvēku grupā, kam nav lielas teikšanas. Masu psihogēna saslimšana ir pēdējais glābiņš cilvēkiem ar zemu statusu. Tas ir viegls veids, kā parādīt: kaut kas ir nepareizi.”

1962. gadā Tanganjika bija tikko ieguvusi neatkarību, un tolaik iztaujātie jaunieši atzina, ka izjutuši lielu stresu cerību dēļ, ko uz viņiem likuši vecāki un skolotāji.

Nevar nepamanīt, ka liela daļa masu histērijas gadījumu notiek skolās. Tas atbilst Kristiana Hempelmana pieņēmumam, ka skolas vai darbavietas, kur cilvēki ir nonākuši stresa pilnā situācijā un viņiem nav nekādu iespēju to atrisināt, ir tipiski masu histērijas izcelsmes perēkļi.

Pasaules medijos plaši atspoguļots skolēnu masu histērijas gadījums noritēja Portugāles skolās 2006. gada maijā. Tas tika nodēvēts par ziepju operas jeb Zemenes ar cukuru vīrusu, jo histērijas tiešais ierosinātājs bija ļoti populārais portugāļu tīņu TV seriāls Zemenes ar cukuru. Seriāla darbība norisinās skolā un atspoguļo mūsdienu skolēnu dzīvi. Kādā sērijā notikumi bija gana dramatiski – skolā, ko apmeklēja filmas galvenie varoņi, izplatījās briesmīga slimība, dzīvībai bīstams vīruss.

Tikai dažas dienas pēc tam, kad šī sērija tika parādīta televīzijā, tās auditorijā,  tas ir, Portugāles skolēnu vidū, sākās dīvaini notikumi. Cits pēc cita audzēkņi saslima ar tieši tādiem pašiem simptomiem kā ziepju operas tēli: ar izsitumiem, elpošanas problēmām un smagiem reiboņiem. Īsā laikā slimība skāra vairāk nekā 300 vidusskolēnu 14 dažādās Portugāles skolās. Dažas skolas pat nācās īslaicīgi slēgt masveida uzliesmojuma dēļ.

Tomēr Portugāles Neatliekamās medicīniskās palīdzības nacionālais institūts noraidīja reāla vīrusa epidēmijas iespēju, skaidrojot: “Konkrēti šajā gadījumā ir daži bērni ar alerģiju un acīm redzami daudzu citu bērnu atdarināšanas fenomens.” Mediķi bija pārliecināti: pēc sērijas noskatīšanās vairāki bērni nobijās, ka viņu pašu nelielie izsitumi vai aizsmakums ir kaut kas nopietns, un tā panesās masu histērija. Citi histēriskās reakcijas uzliesmojumu saistīja ar gada nobeiguma eksāmenu laika stresu. Jebkurā gadījumā ārsti mierināja: nav zināma tāda slimība, kas ir tik izvēlīga, ka uzbrūk tikai skolēniem.

Starp citu, ziepju operas vīrusam jau bija precedents 1997. gadā Japānā – pokemonu panika. 16. decembrī šeit pirmo un vienīgo reizi TV demonstrēja pasaulē populārā pokemonu animācijas seriāla 38. sēriju Elektroniskais karotājs Porigons. Sērijas divdesmitajā minūtē, lai aizsargātu draugus, Pikačū palaiž zibens spērienu pret antivīrusu, kas izraisa sprādzienu. To pavadīja ļoti ātra divu kontrasta krāsu – sarkanās un zilās – maiņa, šis specefekts bija sevišķi spilgts un zibenīgs.

Noskatoties šo epizodi, daudziem mazajiem skatītājiem sākās simptomi, ko japāņu prese nosauca par pokemonu šoku: redzes miglošanās, galvassāpes un reiboņi, nelabums, dažiem pat īslaicīgs aklums un epileptiskas lēkmes. Ar ātro palīdzību slimnīcā tika nogādāti 685 bērni (meiteņu mazliet vairāk nekā zēnu). Daudziem kļuva labāk jau ceļā, 150 tika paturēti slimnīcā, no kuriem divi izrakstījās tikai divas nedēļas pēc incidenta. Seriāla raidīšanu apturēja uz četriem mēnešiem, un tika veikta izmeklēšana.

Sākotnējā diagnoze – fotosensitīvā epilepsija – vēlāk, pēc vairāku gadu novērošanas, pacientiem neapstiprinājās. Toties nāca klajā fakts, ka daudzi no slimnīcā nogādātajiem bērniem bija simulējuši simptomus – lai nebūtu jāiet uz skolu. Kopumā 12 000 bērnu sūdzējās par veselības problēmām, taču eksperti bija skeptiski pret viņu teikto un atzina, ka tā jau bija masu histērija ap notikušo.

Tomēr japāņu ārsti un TV darbinieki pielika visas pūles, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos, tāpēc tika pieņemti jauni noteikumi TV programmu veidošanā: mirgojošus attēlus nedrīkst rādīt ilgāk par divām sekundēm, mirgošanas biežums – ne lielāks par piecām (sarkanajai krāsai – trim) reizēm sekundē un citi.

Naivi būtu domāt, ka bērni Latvijā nebūtu spējīgi uz masu histērijām. Vienīgi šiem gadījumiem, iespējams, netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Piemēram, pagājušā gada 17. februārī LETA ziņoja, ka dažu stundu laikā Valsts policija bija saņēmusi desmitiem zvanu no pusaudžiem, kuri bijuši pārliecināti, ka policija noklausās viņu sarunas. Šo tīņu histēriju bija izraisījušas interneta vidē izplatījušās baumas, ka iespējams pārbaudīt, vai kāds noklausās sarunas, vienkārši jāzvana uz savu tālruņa numuru, pieliekot priekšā nulli. Zvanītājs tad tikšot savienots ar personu, kas noklausās viņa sarunas. Īstenībā veidojās kombinācija 02, kas automātiski savienoja ar policiju.

Iespējams, nozīmīgākais skolēnu masu histērijas gadījums notika šovasar, kad 11. jūlija vakarā Mežaparka estrādē XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā ap simts dziedātājiem kļuva slikti, un viņi paģība. Mediķi slimnīcā nogādāja 17 bērnus, un, šķiet, pievienojoties vispārējai panikai, izglītības un zinātnes ministre naktī nolēma atcelt nākamajā dienā paredzēto svētku gājienu. Tika izveidota izmeklēšanas komisija par notikušā cēloņiem, kam jau izvirzītas vairākas versijas – sākot ar mistiskām “bezskābekļa kabatām” Mežaparkā (kas ir nesaprotams termins pat fiziķiem) un beidzot ar organizatoru noziedzīgu nolaidību. Bija acīm redzami, ka svētku administrācijai nebija scenārija un rīcības plāna masveida saslimšanas gadījumā.

Gandrīz noteikti – ģībšanas epidēmija bija kolektīva histērija, kad pārslodzes, lielā sablīvējuma un citu apstākļu dēļ bērniem sākās reflektora tieksme atkārtot dažu paģībušo blakus stāvētāju scenāriju. Pēteris Apinis no Latvijas Ārstu biedrības ar atvieglojumu piezīmē: “Esam izvairījušies no ļaunāka scenārija – pasākums ar simts bērnu ģībšanu, prom nešanu varēja beigties ar paniku – mēģinājumu bēgt. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja kaut 100 bērnu sāktu panikā no estrādes bēgt. Šādu paniku varēja radīt pat viens epicentrs ar dažiem nestabilākas psihes bērniem.”

Ko maksā zaudēta uzticība

Panika, haoss un anarhija ir tikai viens no masu histērijas seku veidiem, taču tās var izpausties arī politikas un ekonomikas jomā.

Piemēram, pašlaik uzskata, ka viens no galvenajiem potenciālajiem masu histērijas cēloņiem varētu būt bailes no terorisma un vides piesārņojuma. Ka tas ir reāli iespējams, spilgti apliecina Kosovas studentu saindēšanās 1990. gada martā Kosovā, Serbijas provincē. Vismaz 4000 studentu un skolēnu pēkšņi saslima ar mistisku slimību, kuras simptomi atgādināja saindēšanos: konjuktivīts, sejas piesarkums, reiboņi, ģībšana, vemšana, konvulsijas u. c.

Ar dažiem izņēmumiem visi saslimušie bija albāņi, un galu galā Serbijas un pieaicinātie neatkarīgie ārzemju ārsti atzina, ka tā bijusi masu histērija, ko izraisījusi albāņu neuzticēšanās serbiem. Visticamāk, epidēmija sākās kā parasta elpošanas ceļu infekcija vienā klasē, bet tika uzpūsta ar baumām, ka serbi ir Kosovā palaiduši indīgu gāzi. Starp citu, albāņu ārsti joprojām noliedz, ka šī bija psihogēna reakcija, ar to tikai pastiprinot pārliecību, ka visam pamatā bija albāņu un serbu etniskais saspīlējums. Tiesa, galīgais slēdziens joprojām nav izdarīts, un abām versijām – masu histērijai un plānotai saindēšanai – ir savi argumenti un atbalstītāji.

Ekonomikā masu histērija var radīt milzīgus zaudējumus. Pokemonu panikas gadījumā pokemonu spēles īpašnieki – pasaulē lielākais videospēļu ražotājs Nintendo – izjuta sekas jau otrā rītā, kad kompānijas akcijas nokritās par 5% un turpināja strauji krist. Nintendo izplatīja speciālu paziņojumu, ka kompānija nav atbildīga par animāciju, kas uzņemta pēc viņu melnbaltās videospēles.

1999. gadā milzīgu fiasko piedzīvoja kompānija Coca-Cola, kad tā bija spiesta izņemt no apgrozības Beļģijas veikalos 30 miljonus limonādes pudeļu pēc tam, kad gandrīz 100 skolēniem parādījās veselības traucējumi: vēdera krampji, nelabums, galvassāpes u. c. Tas sākās 8. jūnijā, kad kādas skolas 26 skolēni izjuta šos simptomus, un vienīgais kopīgais viņu uzvedībā bija šīs kompānijas limonādes lietošana. Nākamajā dienā TV ziņas vēstīja, ka kompānija izņem šo produktu no tirdzniecības. Histērija izplatījās: nedēļas laikā veselības traucējumi parādījās vēl 100 skolēniem, kā arī 80 cilvēkiem Ziemeļfrancijā, kur valdība lika izņemt no apgrozības 50 miljonus dzēriena pudeļu. Arī vairākas citas valstis, tostarp Latvija, izņēma no apgrozības vai aizliedza ievest šā uzņēmuma produkciju, kas ražota Beļģijā.

Pēc atkārtotām pārbaudēm limonādes ražotājs publicēja holandiešu toksikologu atzinumu par laboratorijas analīzēm, kas liecināja, ka indīgās vielas produktos netika atrastas tādā daudzumā, lai izraisītu veselības kaitējumu. Tika atzīts, ka krīzi izraisījusi “kolektīva psihosomatiska reakcija” vai “masu sociogēna saslimšana”, kuras iemesls bija neuzticība pārtikas kvalitātei sakarā ar neseno pārtikas skandālu par kancerogēno dioksīnu mājlopu pārtikā.

Miljoniem no apgrozības izņemto dzēriena pudeļu uzņēmumam izmaksāja aptuveni 250 miljonus dolāru un noveda pie tā akciju cenu pazemināšanās par 44 procentiem. Skandāla ietekme uz kompānijas zīmolu, iespējams, bija vēl postošāka.

Visas masu histērijas izpausmes ir kolektīva maldīšanās, tās ir saistītas ar kļūdainu vai pārspīlētu ticību, bet tikai retumis kolektīva maldīšanās atbilst masu histērijai, jo tad tai jābūt ar slimības simptomiem. Tomēr neviens nav imūns pret šo masu sociogēno saslimšanu, tāpēc ka cilvēki nepārtraukti konstruē realitāti, un saskatītās briesmas vajag tikai padarīt šķietami ticamas, lai to akceptētu atsevišķa grupa un izceltos nemiers.

21. gadsimtā histērijas epidēmijas atspoguļos nākamo paaudžu cerības un bailes, bet neviens neuzņemas pat minēt, kādu formu tās pieņems un kādas pārmaiņas radīs. Taču, kā liecina vēstures gaita, izglītība ir labākā vakcinācija pret masu histēriju.