Kad nepieciešama helikobaktēriju izmeklēšana? Atbild speciālists
Lasītāja Linda jautā: "Pēdējā laikā jūtu diskomfortu kuņģa apvidū. Ģimenes ārste iesaka veikt helikobaktēriju testu, lai pārliecinātos, vai pie vainas nevar būt šīs baktērijas. Kas tas par izmeklējumu un vai tas ir nepatīkams?"
Atbild Diagnostikas centra gastroenteroloģe Ilona Vilkoite:
“Helikobaktērija ir unikāls mikroorganisms, kas pielāgojies dzīvei kuņģa skābajā vidē. Šīm baktērijām ir tendence kolonizēt kuņģa gļotādu un izraisīt tajā daudzas un dažādas patoloģijas.
Helikobaktērijas tiešām ir ļoti daudziem. Ir veikts pētījums, kas vēsta, ka Latvijā helikobaktērijas ir vairāk nekā divām trešdaļām cilvēku. Visbīstamākais, ka tā ļoti bieži ir snaudoša, proti, nekādi neizpaužas, pacients jūtas labi un viņam nav sūdzību par kuņģa darbību, taču baktērija pavisam nemanot, rada bojājumu kuņģa gļotādā.
Mūsdienās ir pieejamas dažādas helikobaktērijas infekcijas klātbūtnes diagnostikas metodes. Pie neinvazīvajiem (bez pacienta kuņģa apskates) testiem pieder helikobaktērijas antigēna noteikšana fēcēs un tā saucamais elptests, kad infekcijas klātbūtne tiek noteikta pacienta izelpotajā gaisā. Tas ir ātrs, nesāpīgs un ļoti precīzs tests, kad aptuveni 15–20 minūšu laikā ir zināms rezultāts. Jāatzīst, ka veicot tikai šo testu, ārsts negūst informāciju par to, vai un kādā apmērā infekcija skārusi kuņģa gļotādu. Ja elptests ir pozitīvs, parasti iesaka veikt augšējās endoskopijas izmeklējumu kuņģa gļotādas izvērtēšanai. Elptests ir ļoti noderīgs situācijās, kad pacients ir ārstējis infekciju un ir nepieciešama informācija, vai terapija ir bijusi efektīva. Jāņem vērā, ka elptestam ir specifiski ierobežojumi – lai tests būtu precīzs, pirms šī izmeklējuma pacients nedrīkst mēnesi lietot antibiotikas, kā arī skābi mazinošus līdzekļus. Savukārt stundu pirms izmeklējuma pilnīgi jāizvairās no ēšanas, dzeršanas, smēķēšanas un pat košļājamās gumijas.
Pretstatā neinvazīvajiem testiem ir invazīvie testi, kuru laikā ārsts nosaka infekcijas klātbūtni veicot kuņģa izmeklējumus endoskopiski. Paņemot kuņģa gabaliņus un izvērtējot tos ar ātro reaģentu, var uzzināt vai tajos, ir vai nav infekcija. Parasti šim ātrajam ureāzes jeb helikobaktēriju testam paralēli veic biopsiju, kuras laikā paņem audu gabaliņus no kuņģa un tos izpēta mikroskopā. Tas ir tā sauktais zelta standarts. Ja arī ar mikroskopu redzama infekcija, tiek apstiprināta arī infekcijas klātbūtne kuņģī."
Helikobaktērijas ārstēšana ir diezgan nopietna, jārēķinās ar antibiotiku kursu divu nedēļu garumā. Jālieto divi antibakteriāli līdzekļi un trešais – skābi mazinošs medikaments. Tā var atbrīvoties no helikobaktērijām gandrīz 90% gadījumu. Mēdz būt, par laimi – reti, kad baktērijas uz šīm antibiotikām nereaģē; lai saprastu, vai ārstēšana bijusi efektīva mēnesi pēc ārstēšanas jāveic elptesta izmeklējums. Retos gadījumos, ja ārstēšana nav bijusi rezultatīva, tiek ieteikta ārstēšana ar nākamo ārstēšanās shēmu, ar citām antibiotikām.”
