Atklāti par to, kā farmācijā izveido "kases grāvēju"

Viljamsona ir neliela pilsētiņa Rietumvirdžīnijā, tajā dzīvo tikai 2800 cilvēku. Diez vai tā būtu pelnījusi nonākt vēstures grāmatās, ja vien tur nebūtu vērojama kāda neparasta parādība – Viljamsona atrodas opioīdu epidēmijas centrā, kas patlaban veļas pāri ASV un iznīcina veselas pilsētas. Divas aptiekas, kas atrodas šajā pilsētā, ir izsniegušas cilvēkiem 21 miljonu tablešu.

Medikamentu lietošanas sekas ir bijušas graujošas. ASV valdība lēš, ka atkarība no opioīdiem valstij izmaksājusi vienu triljonu ASV dolāru negūtajā peļņā, savukārt ekonomisti aprēķinājuši, ka samazinājusi vīriešu dalību darba tirgū par 20 procentiem – citiem vārdiem sakot, katrs piektais vīrietis nav spējīgs strādāt, jo kļuvis atkarīgs no opioīdiem. Rietumvirdžīniju šī liksta skārusi īpaši smagi, sevišķi apdzīvotās vietas, kas ir tuvu Viljamsonai. Blakus esošajā Hantingtonā 10 % bērnu dzimst ar opioīdu atcelšanas sindromu.

Kā tas ir iespējams, ka, par spīti tam, ka pastāv dažādi ierobežojumi un regulējumi, varēja sākties šāda opioīdu atkarības epidēmija, turklāt sasniegt šādus apmērus? Pētnieks Kriss Makgrīels ir identificējis četrus galvenos faktorus, kas saķeras kopā kā zobrati un noved pie traģēdijas. Savā grāmatā "American Overdose" viņš apraksta, kā viss sākās farmācijas uzņēmumos, piemēram, "Purdue Pharma", kas ir vislabāk pārdotā medikamenta Oxycontin (oksikodons) ražotājs un kas apgalvoja, ka hroniskas sāpes var novērst ar ilgstošas iedarbības opioīdiem, kuri nerada atkarību.

Šādiem “apšaubāmiem” faktiem bija nepieciešami zinātniski pierādījumi, tāpēc tika pieaicināti pētnieki un akadēmiķi, kuri savos pētījumos un klīniskajos eksperimentos “pierādītu”, ka apgalvojumi ir patiesi. Līdzko bija sagatavoti zinātniskie pētījumi, zāļu regulatori, piemēram, ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA), bija uz vietas gatavi apstiprināt terapiju, neuzdodot papildu jautājumus un reģistrējot daudzus opioīdus kā drošus, atkarību neizraisošus un efektīvus.

Visbeidzot, kad visur iedegās zaļā gaisma, ārstiem, kam radās sirdsapziņas pārmetumi par to, ka jāizraksta opioīdi, tā tika apklusināta ar prēmijām un bonusiem, piemēram, datoraprīkojumu un brīvdienām, kas tika maskētas kā svarīgas konferences, un to visu apmaksāja farmācijas uzņēmumi.

Šāda notikumu secība nav raksturīga tikai opioīdiem. Tā ir shēma, kas tiek izmantota, lai ieviestu pārdošanā daudzus medikamentus, un tās uzdevums ir viens – pārliecināt ikvienu, ieskaitot pacientu, ka šīs zāles ir nepieciešamas.

1. solis: izgudrojiet problēmu

Zāļu ražotāju pirmais solis bija iegalvot, ka ir sākusies hronisku sāpju epidēmija, taču to var droši un efektīvi apturēt ar opioīdu grupas pretsāpju līdzekļiem.

Tā ir taktika, ko dēvē par panikas izplatīšanu jeb mārketinga stratēģiju, kuras pamatā ir pārspīlēta vai pat izgudrota problēma vai slimība. Mērķis – veicināt aptieku plauktos jau esoša vai jauna medikamenta pārdošanu. Šai taktikai raksturīgi nepārtrauktas medicīniskās izglītošanās kursi, kas palīdz iesēt ārstu prātos ideju par slimības nopietno stāvokli, lai brīdī, kad problēmai tiek piedāvāts risinājums, viņiem būtu pozitīva attieksme.

Pētnieki no Kalifornijas Universitātes Sandjego pievērsās vienai slimībai – hipolibidēmijai jeb seksuālās vēlmes zudumam sievietēm. Tā bija 14 bezmaksas semināru (nozares finansētu) tēma, pirms problēmai tika ieviests medikamentozs risinājums – flibanserīns. 1 Kursos tika uzsvērts, ka problēma ir ļoti izplatīta un nav pietiekami efektīvi diagnosticēta, un, lai gan sievietes to var pat neapzināties, ārsti ar vienkāršu anketu problēmu var konstatēt. Šādi tika sagatavots tirgus, bet pētnieki apgalvo, ka problēma vispār nepastāv. Pētnieku secinājums – “nav zinātniski noteiktu seksuālās aktivitātes, jūtu vai iekāres normu un nav pierādījumu, ka pazemināta seksuāla vēlme ir slimība vai patoloģija”.

Vīrieši nav izņēmums. Arī vīriešiem var būt pazemināts testosterona līmenis, bet, par laimi, zāļu ražotājiem ir risinājums. Farmācijas nozare apgalvo, ka, paaugstinot testosterona līmeni, samazinās sirds slimību risks un uzlabojas seksuālā funkcija, garastāvoklis un kognitīvās spējas, samazinās muskuļu vājums, bet arī tas nav pierādīts.

Pētnieki no Džordžtaunas Universitātes Eidrianas Fjū-Bermanes (Adriane Fugh-Berman) vadībā pārskatīja 156 kontrolētus pētījumus, kuros tika pētītas pazemināta testosterona sekas, kā arī uztura bagātinātāju efektu salīdzinājumā ar placebo, un pētnieki konstatēja, ka problēmas nemaz nav. Tas nozīmē, ka velti izšķiests laiks un līdzekļi par zālēm un uztura bagātinātājiem. 

“Medikamenta mārketings sākas septiņus līdz desmit gadus pirms to ieviešanas tirgū. Tā kā reklamēt zāles, kas vēl nav pārdošanā, ir aizliegts, tiek reklamēta slimība,” pētniece skaidroja.

Vēl plašāks lauks, kurā zāļu ražotāji var darboties, ir psihiatriskie traucējumi. Saskaņā ar DSM-5, psihiatrijas “Bībeli”, kurā uzskaitītas visas garīgās problēmas, kam nepieciešama medikamentoza terapija, cilvēki, kas nelabprāt met ārā vecas lietas, iespējams, cieš no “lietu krāšanas sindroma”, savukārt nepaklausīgiem bērniem ir “problemātiska garastāvokļa regulācijas traucējumi”. Kad DSM pirmo reizi publicēja 1952. gadā, tajā bija iekļauti 14 garīgās veselības traucējumi, kam varētu izmantot zāles. Beidzamajā izdevumā, kas publicēts 2013. gadā, minēti 250 traucējumi.

2. solis: pierādiet to

Liekot visiem domāt, ka izdomātā slimībā patiešām eksistē, ir relatīvi viegli pierādīt, ka eksistē medikaments, kas ļauj to novērst.

Strādājot "New England Journal of Medicine" par redakori, Dr. Mārsija Eindžela novēroja, ka gandrīz 70 % medicīnisko pētījumu ir safabricēti. Vēlāk viņa rakstīja: “Lielai daļai klīnisko pētījumu vairs vienkārši nav iespējams ticēt vai paļauties uz uzticamu ārstu vai autoritatīvu iestāžu vadlīnijām.” 

Tā kā vairumu klīnisko pētījumu apmaksā zāļu ražotāji, kuru medikaments tiek pētīts, nav jābrīnās, ka rezultāti vienmēr ir pozitīvi. Kādā 56 pētījumu pārskatā par medikamentiem pret artrītu (visus bija apmaksājuši pētāmo medikamentu ražotāji) konstatēts, ka katrā no tiem iegūts medikamentam labvēlīgs rezultāts. 

Atsevišķā pārskatā pētnieki aplēsuši, ka tad, ja pētījumu finansē zāļu ražotājs, ir četras reizes lielāka iespēja, ka rezultāti būs medikamentam labvēlīgi. Kā saka "British Medical Journal" bijušais redaktors Dr. Ričards Smits, var ļoti labi pierādīt, ka zāļu ražotāji iegūst tādus rezultātus, kādus vēlas. 

Lai pasniegtu pētījuma rezultātus pozitīvā gaismā, zāļu ražotāji bieži nolīgst mārketinga uzņēmumus, un šāda vienošanās ir pa prātam visiem, izņemot, protams, pacientus. Zāļu ražotāji saņem spožas atsauksmes, kas viņiem nepieciešamas, lai pārliecinātu zāļu aprites uzraugus un ārstus, un medicīniskās publikācijas var nodrošināt gandrīz pusi visu ienākumu, sadrukājot tos zāļu pētījuma sponsoriem, kas tos tālāk izplata ārstiem. 6 Smits atzinis, ka viens vienīgs zāļu pētījums ļauj zinātniskajam žurnālam, kas to atkārtoti drukā, nopelnīt miljonu ASV dolāru. 

3. solis: iegūstiet atļauju

Kad ir iegūts pietiekams pierādījumu apjoms, lai parādītu, ka medikaments ir drošs un efektīvs, zāļu regulators, piemēram, FDA, dod savu atļauju, ka to var pārdot aptiekās. Tomēr šim stāstam ir arī ēnas puse.

FDA, pieņemot lēmumu, paļaujas uz savām konsultatīvajām komitejām, kurās darbojas savas jomas eksperti. Lielākā daļa komiteju pārstāvju ir cieši saistīti ar farmācijas nozari, kas uzreiz liek apšaubīt viņu neatkarīgumu, bet vēl viņi arī tiek finansiāli atalgoti, ja medikaments veiksmīgi iziet apstiprināšanas procesu.

Žurnāla "Science" veiktā pētījumā atklāts, ka šie eksperti no zāļu ražotājiem saņēmuši 1000–10 000 ASV dolāru un pat miljonu. Īpaša “pateicība” izrādīta arī viesnīcu rezervācijas un apmaksātu lidojumu formā kā samaksa par konsultācijām un finansējums tālāko pētījumu veikšanai. “Jūs darāt kaut ko kompānijas labā, ja zināt, ka tas jums vēlāk atmaksāsies, un tas patiešām notiek,” stāsta medicīnas ētikas speciālists Karls Eliots  no Minesotas Universitātes. 

Iespējams, šokējošākais šā procesa aspekts ir tas, ka FDA ir informēta par šiem “pateicības žestiem”, bet neuzskata, ka tie būtu neētiski, un nelūdz sniegt informāciju par atalgojumu, kas saņemts pēc zāļu apstiprināšanas rekomendācijas.

4. solis: panāciet, lai ārsti izraksta medikamentu

“Pierādījumi” var būt gatavi, medikaments, iespējams, jau ir apstiprināts, bet dažkārt ārstiem ir vajadzīga neliela palīdzība, lai viņi sāktu izrakstīt zāles.

Neatkarīgās pētnieciskās žurnālistikas organizācija "ProPublica" lēš, ka laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam zāļu ražotāji izmaksājuši ASV ārstiem par šo uzņēmumu ražoto medikamentu izrakstīšanu un viņu ierīču lietošanu aptuveni 9,15 miljardus ASV dolāru. Vislabāk bijis apmaksāts kāds ķirurgs ortopēds, kas saņēmis 65,3 miljonus ASV dolāru, savukārt ārsts internajā medicīnā saņēmis 3623 atsevišķus maksājumus. 

Prakse piekukuļot ārstus, lai panāktu zāļu izrakstīšanu, ASV nav nekas jauns. Lielbritānijā, lai motivētu ārstus izrakstīt medikamentus, farmācijas uzņēmumi gadā tērēja 116 miljonus britu mārciņu, un katrs ārsts atsevišķi saņēma aptuveni 100 000 britu mārciņu – šādus aprēķinus veikusi Eiropas Savienībā izveidota iniciatīva par caurspīdīgumu farmācijas nozarē "Diclosure UK".

Zāļu ražotāji savām mārketinga kampaņām maksājuši vidēji 4 miljonus britu mārciņu. Zāļu mārketings nu jau ir kļuvis dārgāks par pašu pētījumu un zāļu izstrādi – proporcija ir 19 pret vienu.

Baidoties par sabiedrības reakciju uz pārspīlēto opioīdu izrakstīšanu, zāļu ražotāji ir pārtraukuši ārstiem maksāt prēmijas, bet – ne visos gadījumos, kā atklāts CNN-Hārvarda Universitātes analīzē. No 2014. līdz 2015. gadam simtiem ārstu visā ASV prēmijās par opioīdu izrakstīšanu ir saņēmuši summas, kas rakstāmas ar sešciparu skaitļiem, un tūkstošiem ārstu kā pateicība izmaksāti vismaz 25 000 ASV dolāru.