Kādēļ uzturā vajadzētu lietot produktus, kas nesatur alergēnus
Izslēdzot no uztura izplatītākos alergēnus, var būtiski uzlabot veselību.
Valdības iestādēm, kas ir atbildīgas par pārtikas drošumu, vai tā būtu ASV Pārtikas un zāļu pārvalde vai Pārtikas standartu aģentūra Lielbritānijā, likumā noteikts pienākums norādīt uz produktiem tajos esošos alergēnus. Mēs esam pakļauti simtiem un tūkstošiem iespējamu alergēnu, kas ir pārtikā, kuru lietojam ikdienā, taču tikai astoņiem vai, lielākais, četrpadsmit (atkarībā no valsts, kurā pērkam šo produktu) ir oficiāli atzīta alerģiska iedarbība.
Rietumos cilvēku uzturā ir ļoti daudz alergēnu. Vai tāpēc esam kļuvuši tik jutīgi pret šīm vielām, ka mums ar tām bieži nākas saskarties? Vai, mainoties lauksaimniecībai un pārtikas ražošanas nozarei, ir mainījies produktos esošo antigēnu ķīmiskais sastāvs?
Kā būtu, ja mēs paraktos mazliet dziļāk konspirācijas teorijās? Vai iespējams, ka lielie pārtikas ražošanas uzņēmumi vēlas izmantot alerģiju izraisošus produktus, jo tie rada atkarību? Un vai šajā sazvērestībā iesaistīti arī lielie farmācijas uzņēmumi? Galu galā slimi cilvēki ir labi klienti, īpaši, ja viņi vēl pamanās nodzīvot garu mūžu.
Tehniski runājot, alergēns satur vienu vai vairākas specifiskas ķīmiskas vielas (antigēnus), kuras izraisa spēcīgu imūnsistēmas reakciju, kas to uztver kā draudu un mēģina atvairīt. Standarta pārtikas nepanesības testi, kas paļaujas uz IgE antivielām, nedod pārliecinošu atbildi par visiem alergēniem un dažkārt var uzrādīt pretrunīgus rezultātus. Tas attiecas uz gadījumiem, kad cilvēkam jau ir sākusies masīva autoimūnā reakcija, piemēram, celiakija, kairinātās zarnas sindroms, reimatoīdais artrīts vai vilkēde.
Graudaugi, kas satur glutēnu, piemēram, kvieši, mieži un rudzi, ir viena ļoti svarīga alergēnu grupa. Tā veido Rietumu diētas pamatu. Vienam procentam cilvēku – vienam no 100 jeb aptuveni 3,3 miljoniem amerikāņu un 650 000 britu – ir atklāta celiakija. Gandrīz 20 % (un tas ir milzīgs skaits!) – vairāk nekā 65 miljoniem amerikāņu un 13 miljoniem britu – konstatēta “neceliakijas glutēna sensitivitāte” (NCGS). Parasti tā izpaužas kā vēdera pūšanās, vēdersāpes un “dulla galva”, kas laika gaitā, ilgstoši lietojot glutēnu ikdienā, var pārvērsties palielinātā zarnu caurlaidībā.
Pateicoties sabiedrības interesei (tradicionālā medicīna, piedodiet, joprojām slēpj galvu smiltīs kā strauss), ir sākusies no alergēniem brīvu produktu “kustība”, veikalos parādījušies produkti, kas nesatur alergēnus, īpaši glutēnu.
Pētnieki, ja vispār tiek pie finansējuma, cenšas rast atbildi uz šo jautājumu. Nesen veiktā pētījumā atklāts, ka mātēm, kas “patērē” visvairāk glutēna, ir divas reizes lielāks risks laist pasaulē bērnu, kam vēlāk attīstīsies pirmā tipa cukura diabēts.
Atcerieties, ka pirmā tipa cukura diabēts ir autoimūna slimība, kas sākas tad, kad organisms vairs nespēj atšķirt “draudzīgās” un “nedraudzīgās” molekulas organismā, kas izraisa nepārejošu saasinātu iekaisuma stāvokli.
Piena produkti ir vēl viena liela un nozīmīga grupa, kas veido cilvēka uzturu, un, jā, ikviens produkts, kas satur pienu jebkādā tā formā, ir potenciāli alerģisks.
Piena olbaltumvielas var izraisīt īstu alerģisku reakciju. Bet aptuveni 65 % pieaugušu pasaules iedzīvotāju organisms slikti pārstrādā piena produktus. Šiem cilvēkiem ir laktozes nepanesība vai, precīzāk, – trūkst laktāzes (laktāze ir enzīms, kas palīdz sašķelt laktozi). Austrumāzijā cilvēku, kam trūkst laktāzes, var būt pat vairāk nekā 90 procentu.
Iedomājieties, kā būtu, ja ļoti daudz cilvēku nolemtu samazināt savus veselības riskus un izslēgtu no uztura vismaz vienu no alergēnu grupām, pieņemsim, kviešus, miežus un rudzus? Cik labāk mēs justos? Cik veselīgāki bērni dzimtu mātēm, kas ievērotu šādu diētu? Vai vinnētāji nebūtu mēs visi, izņemot lielos pārtikas un zāļu ražotājus?
