Stress var uzlabot tavu veselību, liecina jaunākie pētījumi

Atskatieties uz pēdējiem gadiem un izvērtējiet, cik daudz stresa jums ir bijis jāpiedzīvo? Uztraukumi un kreņķi būs bijuši lieli: citam mazāki, bet cits varbūt pavisam mierīgi vadījis savas dienas. Un ir krietni pāragri bēdāties, ka liels stress noteikti kaitē veselībai.

Nogalinošais uzskats

Zinātnieki nolēmuši šo jautājumu papētīt detalizētāk. 2012. gadā Viskonsinas (ASV) universitātes Sabiedrības veselības skola publicēja Abiolas Kelleres vadībā astoņus gadus ilguša pētījuma rezultātus. Pētīti bija ne vairāk, ne mazāk kā 30 000 ASV iedzīvotāju – visnotaļ cienījams skaits, lai izdarītu secinājumus. Tomēr šajā reizē  pareiziem secinājumiem bija būtiski vaicāt vienu papildjautājumu. Zinātnieki jautāja cilvēkiem: „Cik daudz stresa esat piedzīvojuši pēdējā gada laikā? Vai jūs uzskatāt, ka stress kaitē jūsu veselībai?” Astoņu gadu laikā zinātnieki pētīja ne tikai cilvēku stresa līmeni un uzskatus par stresu, bet arī izmantoja publiski pieejamos ierakstus par nāvi, lai noskaidrotu, kurš ir nomiris.

Ja būtu uzdots tikai pirmais jautājums, savā saprašanā par stresu nebūtu pavirzījušies uz priekšu. Izrādījās, ka cilvēkiem, kuri iepriekšējā gadā bija pieredzējuši daudz stresa, bija par 43% lielāks risks nomirt. Tomēr interesantākais atklājās, ja šos biedējošos procentus skatījās kontekstā ar cilvēku uzskatiem par stresu. Ja cilvēki nezināja par stresa kaitīgumu vai izvēlējās uzskatīt, ka stress nekaitē veselībai, miršanas statistikas palielinājums neskāra.

Pētnieki lēsa, ka šajos astoņos gados, kamēr viņi sekoja nāvēm, priekšlaikus nomira 182 000 amerikāņu ne no stresa, bet no pārliecības, ka stress ir kaitīgs.

Tās ir vairāk nekā 20 000 nāves gadā. Tātad, ja šīs aplēses ir pareizas, tas padarītu bīstamo pārliecību, ka stress ir kaitīgs, par ASV iepriekšējā gada 15. lielāko nāves iemeslu, nogalinot vairāk cilvēku nekā ādas vēzis, HIV/AIDS un slepkavības.

Tātad ir stāsts par attieksmi. Attieksmi, kas ietekmē ne tikai to, kā jūtamies, bet arī to, kā reaģē mūsu ķermenis un fizioloģija.

Ķermenis kā palīgs stresā

Sliktā ziņa – par stresa kaitīgumu esam dzirdējuši tik daudz, ka daudzos iesakņojies veselībai bīstams uzskats. Labā ziņa – ja izvēlamies mainīt šo uzskatu, mūsu veselība var kļūt labāka.

To arī nekavējās pārbaudīt zinātnieki 2012. gadā Hārvarda universitātes psihologu – Džeremija Džemiesona, Metjū Noka un Vendijas Berijas Mendes – veiktajā pētījumā. Šajā gadījumā pētnieki par pamatu izmantoja Trīres sociālā stresa testu, kas dalībniekiem liek piedzīvot lielu stresu, un medicīnisku metodi – asins analīzēs nosakot pārmaiņas stresa marķieros, kā arī, mērot asinsspiedienu un pulsu, noteikt, kā stress ietekmējis cilvēkus. Pētījumā piedalījās divas grupas. Vienai no tām bija izskaidrots, ka stresa reakcijas, ko viņi izjutīs, ir normālas un palīdz ķermenim sagatavoties un pārvarēt sarežģītas situācijas. Šiem cilvēkiem iemācīja uztvert stresa reakciju kā lietderīgu. Ja cilvēks jūt, ka viņa sirds sitas ātrāk un elpošana kļūst straujāka, vajag priecāties, jo tas palīdz smadzenēm piegādāt vairāk skābekļa un pārvarēt sarežģītas situācijas.

Kādi uztraukumi jāpārdzīvo cilvēkiem, kas veic Trīres sociālā stresa testu? Ja neskaita veselības pārbaudes pirms un pēc, divdesmit minūtēs pētnieki pēc noteikta standarta rada cilvēkos spriedzi. Vispirms viņiem liek sagatavot uzstāšanos, kaut ko līdzvērtīgu darba intervijai un stāsta, ka varēs izmantot dažādus palīglīdzekļus, tāfeli un tā joprojām. Tomēr bargā žūrija maina noteikumus un neļauj izmantot neko no tā, kas sagatavots. Vēl vairāk – žūrija ir īpaši apmācīta, lai iedzītu cilvēkus stresā ar savu nievājošo neieinteresētību, ironiju, pozu, piezīmēm. Runātājam acīs spīd prožektors, un viņu filmē ar teju sejā iebāztu kameru. Pēc sagatavotās uzstāšanās, kuru neļauj pabeigt, pienāk laiks matemātiskam vingrinājumam. Piemēram, skaitīšanai atpakaļ no 2095 ar soli 13. 2082, 2069 utt. Žūrija atkal dara visu, lai cilvēku sanervozētu un izsistu no līdzsvara. Traucē koncentrēties, steidzina, bargi aizrāda uz kļūdām un liek skaitīt atkal no gala. Tad, kad esat pietiekami demoralizēts, laiks publiski atklāt savas personīgās vājības. Ir cilvēki, kam ārēji izdodas noslēpt savu stresu, taču medicīniskās pārbaudes stresa pieaugumu parāda visai konkrēti.

Rezultāti uzrādīja lielu atšķirību starp abām grupām. Tie, kas bija iemācīti uzlūkot stresa reakciju kā lietderīgu, bija mazāk sastresojušies, mazāk norūpējušies, pārliecinātāki, un viņu stresa reakcija mainījās fiziski. Tipiskā stresa reakcijā sirdsdarbība paātrinās, un asinsvadi saspiežas, kas hroniska stresa gadījumā var nelabvēlīgi ietekmēt sirds un asinsvadu sistēmu. Apmācītajai grupai pat Trīres sociālā stresa testa laikā asinsvadi palika atslābuši. Viņu sirds gan sitās stiprāk, bet daudz veselīgākā veidā. Tas ļoti līdzinājās procesiem, kas notiek prieka un drosmes brīžos. Tikai viena mainīta atziņa par stresa kaitīgumu var būt atšķirība starp sirdstrieku 50 gadu vecumā, ko izraisījis stress, un veselīgu dzīvošanu 90 gadu vecumā.

Iespējams, ka šīs jaunās zināšanas par stresu varētu pat glābt jūsu dzīvību. Tikai atcerieties to nākamreiz, kad jums stresa situācijā dauzīsies sirds, un klusībā priecāsieties, ka šādi ķermenis palīdz sagatavoties kārtējam izaicinājumam un jūsu reakcija uz stresu top veselīgāka.

Stress un oksitocīns

Izrādās, stress rada vēl vienu labu, bet līdz šim maznovērtētu lietu cilvēku dzīvēs, – tas padara jūs sabiedriskākus.

Lai to izprastu, jārunā par vienu no hormoniem – oksitocīnu. Tas ir tas pats hormons, ko jaunajām māmiņām reizēm liek ieelpot, lai veicinātu piena izdalīšanos, tas ir hormons, kas bagātīgi izdalās ne tikai sievietēm, kas zīda savus bērnus, bet arī apskaujoties, samīļojot kādu, ar maigumu skatoties uz kaķēniem un arī orgasma laikā. Oksitocīns uzskaņo jūsu smadzenēs sociālos instinktus un liek jums darīt to, kas stiprina tuvas attiecības. Tas liek alkt pēc fiziska kontakta ar draugiem un ģimeni un uzlabo empātiju – spēju iejusties un saprast citus. Šis hormons liek vēlēties palīdzēt un atbalstīt cilvēkus, kuri jums ir svarīgi. Ir pat dzirdēti ierosinājumi, ka līdzcietības un gādības veicināšanai vajadzētu ostīt oksitocīnu.

Kad dzīve ir grūta, jūsu stresa reakcija vēlas, lai jūs atrastos to cilvēku starpā, kuriem jūs rūpat. Un jūsu dabiskā reakcija uz stresu grib, lai jūs pamanāt, ka kāds cits jūsu dzīvē nonācis grūtībās, lai jūs varētu cits citu atbalstīt.

Vēl viena laba ziņa par stresu – oksitocīns iedarbojas plašāk nekā tikai uz smadzenēm un uzvedību. Tas iedarbojas arī uz visu ķermeni, un viens no tā galvenajiem uzdevumiem ķermenī ir aizsargāt sirds un asinsvadu sistēmu no stresa blakusefektiem. Oksitocīns ir dabiskas zāles, dabisks pretiekaisuma līdzeklis. Tieši oksitocīns palīdz jūsu asinsvadiem stresa laikā būt atslābušiem. Un tas nav viss. Sirdij ir oksitocīna receptori, kas, uztverot šo hormonu, palīdz sirds šūnām atjaunoties un sadzīt pēc jebkuriem stresa izraisītiem bojājumiem. Vai nav lieliski, ka oksitocīns kā stresa hormons stiprina jūsu sirdi un visi ar to saistītie fiziskie labumi vairo sociālos kontaktus un sociālo atbalstu. Ja stresa laikā nebremzējam šīs oksitocīna raisītās dabīgās reakcijas un stresa ietekmē vēršamies pie citiem, lai saņemtu atbalstu vai sniegtu atbalstu kādam citam, oksitocīns izdalās vēl bagātīgāk.

Jo vairāk šī hormona, jo reakcija uz stresu kļūst veselīgāka, un jūs ātrāk atveseļojaties no stresa. Ir apbrīnojami, ka daba stresa reakcijā iebūvējusi gan dziedinošu, gan atjaunojošu un attiecības stiprinošu mehānismu.

Rūpes rada izturību

Teorija par oksitocīnu darbojas arī praksē. To apliecina vēl viens plašs pētījums, kurā zinātnieki piecus gadus sekoja 1000 pieaugušajiem ASV vecumā no 34 līdz 93 gadiem. Viņi sāka pētījumu, jautājot cilvēkiem: „Cik daudz stresa esat piedzīvojuši pēdējā gadā?” Viņiem arī tika jautāts: „Cik daudz laika esat pavadījuši, izpalīdzot draugiem, kaimiņiem, cilvēkiem jums apkārt?" Tad viņi izmantoja publiski pieejamos datus nākamajos piecos gados, lai noskaidrotu, kas ir nomiris.

Sākšu ar sliktajām ziņām. Katra milzīga stresa dzīves situācijas piedzīvošana, piemēram, finansiālas grūtības vai ģimenes krīze, par 30% palielina iespēju nomirt. Labā ziņa ir tā, ka iepriekšminētais neattiecas uz visiem. Cilvēki, kas pavadījuši laiku, rūpējoties par citiem, neuzrādīja pilnībā nekādu stresa palielinātu risku nomirt. Rūpes bija radījušas izturību. Un tas ir vēl viens pierādījums, ka stresa postošā ietekme uz veselību nav nenovēršama. Tas, kā domājat un kā rīkojaties, var mainīt to, kā izjūtat stresu. Izvēle ir jūsu ziņā – uztvert stresa reakciju kā lietderīgu un vairot savu bioloģisko drosmi vai ne. Ja izvēlaties stresa ietekmē sasaistīties ar citiem, saņemot vai sniedzot atbalstu, jūs varat radīt izturību pret stresu.

Stress dod piekļuvi mūsu sirdīm. Gan tām līdzcietīgajām sirdīm, kas rod prieku un jēgu cīnīties, bēdāties un svinēt uzvaras kopā ar citiem, gan tas muskuļainais pukstošais orgāns, kas smagi strādā, lai katrā situācijā sniegtu jums pietiekamu spēku un enerģiju.

Atcerieties – jūs varat uzticēties sev un savam ķermenim dzīves izaicinājumos, jums nav jāstājas pret tiem vienatnē. Nemūciet no dzīves izaicinājumiem, baidoties no stresa, jo tiekšanās pēc jēgpilnas dzīves ir daudz labāka veselībai nekā izvairīšanās no iespējamā diskomforta.