Kā izdzīvot slimnīcā. 47 jautājumi, ko vajadzētu uzdot medicīnas personālam

Pirms vairākiem gadiem doties uz slimnīcu nozīmēja mazliet atpūsties no darbiem un uzlabot savu veselību. Mūsdienās, ja vien nav jāglābj dzīvība, neviens labprātīgi uz stacionāru nedodas. Ne tāpēc, ka nerūpētu veselība. Slimnīca vairs nesaistās ar vietu, kurā noteikti atveseļojas. Veselības inspekcija katru gadu pārbauda ārstniecības iestādes, un, piemēram, 2012. gadā vairāk nekā divās trešdaļās kontrolēto iestāžu konstatējusi “neatbilstību normatīvo aktu prasībām”. Piemēram, pārbaudot, kā ārstniecības iestādes organizē darbu (kas ietver arī pakalpojumu pieejamību), sagatavoti 110 akti par to, ka pacients ticis “atraidīts, maldināts ar garu rindu vai kvotas izbeigšanos, virzīts uz maksas pakalpojumu”, ārsts nav strādājis līgumā noteiktajā laikā, nav noformējis un izsniedzis pacientam maksājumu dokumentus vai nepamatoti iekasējis maksājumus. Par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu sagatavoti 212 akti – galvenokārt par to, ka apmaksai no valsts budžeta uzrādītas manipulācijas, kas nav veiktas, tās minētas lielākā skaitā vai dārgākas, nekā bijušas patiesībā. Savukārt, pārbaudot ar veselības aprūpi saistīto infekciju izplatīšanās ierobežošanu slimnīcās un ambulatorās ārstniecības iestādēs, inspekcija secinājusi, ka tikai nepilna trešdaļa kontrolēto iestāžu izpilda noteiktās prasības. Piemēram, 27% gadījumu aprīkojums un medicīniskās ierīces ar augstu inficēšanās risku nav tikušas atbilstoši dezinficētas. Veselības inspekcijas publiskajā pārskatā gan teikts, ka šie pārkāpumi “būtiski neietekmē infekcijas slimību izplatīšanos un veselības aprūpes pakalpojumu drošumu ārstniecības iestādē”, tomēr viss kopā varētu ietekmēt. Ja vēl gadās nonākt tāda ārsta aprūpē, kurš nav sertificēts attiecīgajā specialitātē (17%) vai, vēl ļaunāk, nav reģistrēts Ārstniecības personu reģistrā un tāpēc nav tiesīgs praktizēt...

Tomēr ir labas ziņas. Mēs ļoti daudz varam darīt paši. Piemēram, būt uzstājīgi, pat uzbāzīgi. Mums vienkārši ir jāmācās krist ārstam un medicīnas māsai uz nerviem ar saviem jautājumiem, jo tieši tas vairo mūsu izredzes izveseļoties. Taču nedomājiet, ka ārsti to pieņems. Liela daļa ģimenes ārstu vai slimnīcās strādājošu ārstu nav raduši, ka viņus izjautā (ne uzstājīgi, ne arī pieklājīgi). Nereti pat visnevainīgākos jautājumus viņi uztver kā draudus. Protams, ārsti negrib kādu tīši “saslimdināt”, taču sistēma, par kuras daļu viņi ir kļuvuši kopš medicīnas studiju laikiem, dara savu. Gadiem ilgi pārstrādājušies un nenovērtēti, ārsti bieži vien uzskata, ka nav pareizi apšaubīt to, ko viņi apguvuši. Vai – sistēmu.

Kā savā darbā “Medicīnas ķecera atzīšanās” (Confessions of a Medical Heretic; New York: Warners Books, 1980) rakstījis amerikāņu ārsts Roberts S. Mendelsons: “Ja man būtu jāraksturo ārsti, es teiktu, ka viņu galvenā psiholoģiskā īpatnība ir bailes. Viņiem ir liela vēlme pēc drošības, ko nav iespējams apmierināt baiļu dēļ, ko viņos iedzen medicīnas skola: bailes kļūdīties, bailes noteikt nepareizu diagnozi, bailes nozīmēt nepareizu ārstēšanu, bailes no citu ārstu piezīmēm. Ārstiem ir tikai vienas zāles pret bailēm, kuru blakusefekts ir dziedinošo instinktu un cilvēcisko emociju upurēšana: iedomība. Lai slēptu bailes, viņi tiek mācīti autoritārā attieksmē un uzvedībā.”

Taču mēs negribam nozākāt ārstus, tāpēc vēlreiz atkārtojam – svarīga ir pieklājīga uzstājība. Varbūt ārsts vienaldzīgi noraidīs jūsu pieklājīgos jautājumus. Varbūt viņš būs izvairīgs vai steidzīgs tāpēc, ka ir pārstrādājies, bet varbūt tāpēc, ka nezina atbildes. Aplieciniet, ka uzticaties ārstam, taču atgādiniet, ka vēlaties saņemt vairāk informācijas, pirms abi kopā pieņemat lēmumu. Ja tad neizdodas sākt dialogu, varbūt ir vērts padomāt par citu ārstējošo speciālistu.

1. likums

Mēs esam medicīnas sistēmas klienti ar tiesībām teikt “nē!”

Lai kurš maksātu par ārstēšanu, jums ir visas tiesības iepazīties ar ārstēšanas plānu. Ja vēlaties uzņemties atbildību par savu veselību, ir svarīgi sevi uztvert kā maksājošu klientu, bet sava ārsta padomu – kā pakalpojumu, ko pērkat. Jūsu taču nepirktu mašīnu vai fotoaparātu, neizvērtējot visus plusus un mīnusus, tad kāpēc tik svarīgā jautājumā, kāda ir veselība, lai kaut kas būtu citādi? Turklāt medicīna nekad nav par brīvu, mēs par to esam samaksājuši ar saviem nodokļiem. No daudzajām tiesībām, kas mums ir, vissvarīgākās ir tiesības zināt, kas notiek. Uzdodiet ārstam jautājumus – tiem vajadzētu nevis mazināt uzticību, bet uzlabot jūsu attiecības (ja tas ir labs ārsts, protams), jo tās ir atbildības pilnas attiecības starp diviem pieaugušiem cilvēkiem, nevis autoritāra vecāka un pazemīga bērna pozīcijas.

Atcerieties: ja jūs uzvedaties kā atbildīgs pieaugušais, ārstam nav tiesību jums pavēlēt kaut ko darīt. Viņš jūs nevar piespiest piekrist noteikta veida ārstēšanai vai pieņemt jebkādu ārstēšanu. Ārsts to var mēģināt panākt, taču jums ir tiesības noraidīt padomus, kam nepiekrītat, un uzzināt citu speciālistu viedokli.

2. likums

Pilnībā izprotiet savu slimību un ārstēšanu

Lai jūs spētu pieņemt jebkādus lēmumus par savu ārstēšanu, jums ir pilnībā jāizprot sava situācija, slimība un iespējamie ārstēšanās varianti. Ideālā gadījumā to būtu ieteicams izpētīt vēl pirms došanās uz slimnīcu. Ārstiem var būt ļoti atšķirīgi viedokļi par dažādu slimību ārstēšanu – kāds dos priekšroku ķirurģijai un plašai zāļu lietošanai, cits uzskatīs, ka mazāk ir vairāk. Tikai, izpildot mājasdarbu, jūs spēsiet vislabāk saprast, kāda terapija jums būs pa prātam un kurš ārsts būs vispiemērotākais.

Kļūstiet par savas slimības ekspertu. Lasiet par to rakstus žurnālos, grāmatās, internetā, iepazīstieties ar zinātniskiem pētījumiem, kas pieejami internetā (piemēram, Google Scholar vai PubMed). Jūs ātri sapratīsiet, cik labi jaunākajos sasniegumos medicīnā orientējas jūsu ārsts un ārstniecības iestāde kopumā.

Izprintējiet un paņemiet līdzi medicīnas pētījumus. Ar laiku jūs tos varēsiet parādīt savam ārstam, lai gūtu atbildi uz vēl neatbildētiem jautājumiem. Nav teikts, ka ārsts jums piekritīs, taču jums būs materiāls, ar ko pamatot savu viedokli.

Uzdodiet jautājumus rakstiski. Pirms atkal tiekaties ar ārstu, izveidojiet sarakstu ar visiem jautājumiem, ko vēlaties uzzināt, tā neaizmirsīsiet pavaicāt ko svarīgu.

Izpētiet statistiku. Lai pierādītu kādu zāļu efektivitāti, ārstniecības iestādes bieži izmanto nevis objektīvus datus, bet gan sev izdevīgu rezultātu izlasi.

3. likums

Izvēlieties vispiemērotāko speciālistu

Pirms došanās uz slimnīcu ievāciet pēc iespējas vairāk informācijas par ārstu, kurš jūs ārstēs. Pirmoreiz konsultējoties ar ģimenes ārstu, lūdziet viņu ieteikt kompetentu speciālistu, kam ir vislielākā pieredze un kas veiksmīgi izārstējis daudzus cilvēkus, kam bijusi tāda pati slimība kā jums. Noskaidrojiet arī, kāda ir šā ārsta reputācija.

Pirmoreiz tiekoties ar speciālistu, ir vērts mazliet “pazondēt”, ko viņš domā par jūsu slimību un kāda ir viņa pieredze šajā jomā. Uztveriet tikšanos kā darba interviju – jūs uzdodat jautājumus, lai pieņemtu dakteri darbā, kas ir jāizdara pēc iespējas labi.

Nebaidieties uzstāt, lai saņemtu atbildes. Jūs taču gatavojaties šim cilvēkam uzticēt savu dzīvību.

Vai ārsts jums ir piemērots?

Centieties noskaidrot iespējami vairāk par ārsta kompetenci un darba stilu. Varat uzdot šādus jautājumus (tos var uzdot arī ārsta kolēģiem, medicīnas māsām un administratīvajam personālam).

Cik daudz pacientu jūs satiekat dienā?

Cik daudz laika jūs veltāt katram pacientam?

Vai esat sasniedzams pēc darba laika?

Kā varēšu ar jums sazināties pēc darba?

Vai sniedzat saviem pacientiem telefoniskas konsultācijas?

Cik daudz man paredzēto procedūru esat veicis?

Kāda ir jūsu izglītība, kur esat papildus mācījies?

Cik pieredzējis esat terapijā, ko man iesakāt?

Vai esat saņēmis sūdzības vai bijis iesaistīts kādos tiesu darbos?

Vai varu par jums parunāties ar kādu jūsu pacientu?

Vai jūs veiksiet operāciju, vai tikai uzraudzīsiet? (Ja ārsts pats to neveiks, labāk atrodiet citu, jo, visticamāk, būsiet kāda iesācēja rokās, kurš vēl tikai mācās.)

10 jautājumi, ko uzdot savam ārstam

Ja ārsts jums šķiet piemērots un jūs zināt, ka tieši viņš jūs operēs, iztaujājiet viņu pieredzi saistībā ar jūsu slimību. Lūdziet viņam atbildes uz šādiem jautājumiem.

1)    Kāpēc, jūsuprāt, esmu saslimis?

2)    Kādas ir ārstēšanas iespējas? Lūdzu, pastāstiet par dažādiem variantiem un to rezultātiem. Par ko liecina jaunākā statistika?

3)    Kādas ir katras ārstēšanas metodes priekšrocības?

4)    Kāpēc iesakāt konkrēto terapiju?

5)    Kādi ir iespējamie riski – fiziskie un psiholoģiskie –, un kādas ir iespējamās komplikācijas?

6)    Kas notiks, ja atteikšos no ārstēšanas? Kā iespējamā slimības attīstība ir salīdzināma ar potenciāliem sarežģījumiem, kas var rasties ārstēšanās laikā?

7)    Cik ilgs laiks paies, līdz atgūšu veselību un varēšu atgriezties pie ierastā dzīvesveida?

8)    Kas notiks, ja ārstēšana tiks atlikta?

9)    Ko darīt pēc operācijas, lai paātrinātu atveseļošanos?

10)    Kā vajadzētu mainīt uzturu vai dzīvesveidu, lai izvairītos no situācijas atkārtošanās? Kādas papildu metodes palīdzēs man atveseļoties?

•    ir acīm redzami pārstrādājies;

•    nevēlas atbildēt uz jautājumiem vai uz visu atbild ar vārdiem, ka par to nav jāuztraucas, vai saka, ka zālēm vai operācijai nav blakņu (komplikāciju risks ir visām operācijām un zālēm);

•    nevēlas, lai jūs konsultējaties ar citiem ārstiem;

•    vienlaikus ārstē vairākus sarežģītus gadījumus un nevar jums atvēlēt pietiekami daudz laika;

•    ir ļoti noguris (daudzi jaunie ārsti bieži strādā garas maiņas un pietiekami neizguļas);

•    nevelta laiku, lai paskaidrotu, kāpēc nepieciešams veikt jums nozīmētās pārbaudes vai kāpēc ir izvēlēta noteikta operācija;

•    nevēlas rādīt pārbaužu rezultātus vai stāstīt par ārstēšanas iznākumu;

•    nevar vai nevēlas sniegt vienkāršas, skaidras atbildes;

•    liek jums justies slikti, padara nervozu, rada sliktas priekšnojautas.

Uzziniet citu ārstu viedokli

Ja jums ir šaubas par ieteikto ārstniecības metodi, uzziniet vēl kāda cita ārsta viedokli, bet meklējiet tādu speciālistu, kurš būtu pēc iespējas mazāk saistīts ar pirmo ārstu, piemēram, izvēlieties ārstu no citas slimnīcas.

Lai nebūtu pārpratumu, paskaidrojiet ārstējošajam ārstam, ka vienkārši vēlaties uzzināt papildu viedokli, un lūdziet savu analīžu un pārbaužu rezultātus nosūtīt arī otrajam ārstam.

4. likums

Ja jums ir reta slimība vai vajadzīga neatliekama palīdzība, izvēle var nebūt liela – šādos gadījumos jūs nonākat slimnīcā, kurā strādā attiecīgās jomas speciālists, vai tādā, kas jums ir vistuvāk. Taču, ja jums ir laiks, izpētiet vairākas slimnīcas un rindas tajās.

Ja jums ir bieži sastopama slimība, vērts izvēlēties mazu vai vidēju slimnīcu, bet, ja ir reta kaite, vērts doties uz lielu slimnīcu

Neko labu nevēsta:

-    aprīkojums, par ko labi nerūpējas, kas atstāts, kur pagadās;

-    ja uzkopšanu pa roku galam veic medicīnas māsas, nevis sanitāri;

-    pilnas atkritumu tvertnes;

-    Veļas maisi, kas atstāti gaiteņos.

Divkārt pārbaudiet devu

Vistrakākās kļūdas, ko pieļauj slimnīcas, parasti saistītas ar nepareizu zāļu vai nepareizu devu nozīmēšanu. Nekad automātiski nepieņemiet, ka jums tiek iedota pareizā deva vai pareizās zāles.

Pārbaudiet zāles. Uzziniet nosaukumus visām zālēm, ko lietojat. Katru reizi, kad jums tiek izsniegta kārtējā deva, lūdziet medicīnas māsu vai ārstu vēlreiz pārliecināties, ka tie ir īstie medikamenti.

. Ārsti bieži nozīmē zāles standarta devās, bet bieži to pašu efektu iespējams sasniegt, lietojot mazāk zāļu. Uzziniet, vai tā varētu būt arī jūsu gadījumā.

Atsakieties no nomierinošām zālēm. Slimnīcās bieži pacientiem dod trankvilizatorus, lai cilvēkus padarītu mierīgus un viņi nesūdzētos. Trankvilizatori reti ir nepieciešami, tie rada atkarību un arī nelaimes gadījumus, īpaši vecākiem cilvēkiem.

Ārsti nereti uzskata, ka vienas zāles ir labi, bet divas vēl labāk. Daudzas zāles tiek izrakstītas, lai nomāktu citu zāļu nevēlamo blakusiedarbību.

Ja jums vienlaikus izraksta vairākas zāles, pajautājiet, kādā nolūkā tas tiek darīts un vai nav iespēju lietot tikai vienu medikamentu.

5. likums

Samazinoties finansējumam, bieži pirmās cieš medicīnas māsas. Uzziniet, kāda ir pacientu un medicīnas māsu skaita attiecība. Ja vienai māsai jārūpējas par ļoti daudziem pacientiem, ir lielāks risks ciest no nevērības vai kļūdām.

Centieties iepazīties ar slimnīcas personālu, kas par jums rūpēsies. Medicīnas māsas jums veltīs vairāk uzmanības nekā ārsti, tāpēc viņas var pamanīt arī dažādas kļūmes, bet vairāk pieredzējušās var pat ļaut pārkāpt kādu iekšējās kārtības noteikumu, piemēram, to, kas attiecas uz apmeklējuma laikiem.

ASV žurnāls U.S. News & World Report ziņo, ka amerikāņu ārsti medicīnas māsu darba kvalitāti uzskata par otru svarīgāko faktoru, kas ietekmē pacientu atveseļošanās gaitu, vēl svarīgāku par pieejamajām medicīnas tehnoloģijām, izmeklējumu kvalitāti un pat ārstu izglītību. Ja ir runa par māsiņām pansionātos, tajos viņu darbs un pūles ir pat svarīgākas par ārstu veikumu.

1.    Cik daudz medicīnas māsu strādā manā stāvā (nodaļā)?

2.    Cik daudz māsu dežurē pa dienu, naktīs, brīvdienās un svētkos?

3.    Cik daudz pacientu medicīnas māsām ir jāpieskata?

4.    Kur medicīnas māsas iegūs informāciju par manu ārstēšanās gaitu un stāvokli?

5.    Vai medicīnas māsai vismaz reizi maiņas laikā ir jāpārbauda mans veselības stāvoklis?

6. likums

Pārskatiet zāles

Nav pilnīgi drošu medikamentu. Visām zālēm, pat aspirīnam, ir iespējamas blaknes. Pirms sākat slimnīcā lietot zāles, uzziniet par tām, cik daudz vien varat. Iztaujājiet savu ārstu un meklējiet informāciju internetā (piemēram, Zāļu valsts aģentūras mājaslapā). Kad esat iepazinušies ar informāciju, uzdodiet ārstam, piemēram, šādus jautājumus.

1.    Vai tiešām manā situācija nepieciešams lietot konkrētās zāles?

Ja jūs nepārliecina, ka situācija bez zālēm pasliktināsies, kāpēc lietot medikamentus, kuru blaknes jūsu stāvokli var pasliktināt?

2.    Kas notiks, ja neleitošu zāles?

3.    Kādus medikamentus un citus līdzekļus (ieskaitot bezrecepšu medikamentus, uztura bagātinātājus, pārtikas produktus un alkoholu) nedrīkst lietot vienlaikus ar šīm zālēm?

4.    Vai ir kādi citi medikamenti, ar kuriem šīm zālēm var būt bīstama mijiedarbība?

5.    Kādas ir šo zāļu blaknes?

6.    Kādi ir jaunākie pētījumi par šo zāļu blaknēm? (Medicīnas žurnāli, piemēram, The Lancet, pastāvīgi publicē atjaunotu informāciju, īpaši, ja riski ir augstāki par tiem, kādus sākotnēji aprēķinājis ražotājs.) Ja ārsts nespēj atbildēt, meklējiet informāciju internetā (īpaši noderīgas vietnes ir Google Scholar un PubMed)

7.    Vai man jāpārtrauc lietot zāles, ko pirms tam lietoju? Parādiet šīs zāles, arī bezrecepšu medikamentus, kopā ar lietošanas instrukciju savam ārstam, lai varat kopīgi apspriest iespējamās reakcijas.

8.    Ko labu man dos šīs zāles? Kā tās iedarbojas? Kā jūs vērosiet to iedarbību? Vai jūsu ieteiktie norādījumi par zāļu lietošanu atšķiras no ražotāja sniegtās instrukcijas?

9.    Kādos apstākļos un kādu blakņu gadījumā noteikti jāpārtrauc lietot šīs zāles? Vai ir pieejami testi, lai noskaidrotu iespējamās alerģiskās reakcijas?

10.    Ja nevēlos lietot šīs zāles, vai ir alternatīvas zāles vai ārstēšanās iespējas?

Iespējams, jums pašiem būs ārstam saudzīgi jāpastāsta par citām iespējām, par kurām viņš varbūt nav arī dzirdējis. Katrā ziņā viens ir droši – ļoti maz ārstu ir mācīti ārstēt bez zālēm.

7. likums

Visi iepriekš minētie principi jāņem vērā, arī domājot par analīzēm, pārbaudēm un medicīniskajām manipulācijām. Daudzām ir iespējams augsts kļūdu risks, kas var radīt papildu nepieciešamību pēc ķirurģiskas iejaukšanās. Bieži vien (jo īpaši ASV) ārsti cenšas nodrošināties pret tiesas prāvām, nozīmējot visas iespējamās pārbaudes. Noteikti uzdodiet ārstam šos jautājumus.

1.    Vai man patiešām nepieciešamas šī pārbaude? Vai nav kāds drošāks veids, kā uzzināt vajadzīgo informāciju? Piemēram, sarunā vai ar fizisku pārbaudi?

2.    Ko ieteiksiet darīt, ja rezultāti atbildīs/neatbildīs normas robežām? Ja noviržu gadījumā nav iespējams neko iesākt, kāpēc vispār veikt šo pārbaudi?

3.    Kādi ir iespējamie riski? (Ir varbūtība, kas tas jums jānoskaidro pašiem.)

4.    Vai analīžu/manipulāciju veicēju kvalifikācija atbilst nepieciešamajai? Kas par to liecina?

5.    Kad aprīkojums pēdējo reizi pārbaudīts/ sertificēts?

6.    Kādu devu (piemēram, radiācijas) es saņemšu?

7.    Vai ir kāds aizsargtērps, kas, veicot procedūru, jāvelk?

Ja plānots rentgens, lūdziet nosegt ķermeni no zoda līdz gurniem, lai aizsargātu vairogdziedzeri un reproduktīvos orgānus.

8.    Vai iespējams izmantot agrāko testu rezultātus, lai nepakļautu sevi papildu riskam?

9.    Kāds ir patiesais risks saslimt ar slimību, kuru izmeklējat?

10.    Kāda ir šo analīžu/pārbaužu precizitāte?

Kā slimnīcas pacientam jums ir daudz tiesību, tostarp:

-    tiesības saņemt pilnu un patiesu informāciju par diagnozes, ārstēšanas, aprūpes un ilgtermiņa izredžu riskiem un priekšrocībām;

-    tiesības pieņemt pamatotu lēmumu piekrist noteiktām procedūrām un –  tiesības jebkurā brīdī atteikties no šīm procedūrām;

-    tiesības saņemt visu testu rezultātu un medicīnas dokumentu kopijas;

-    tiesības uz taisnīgu un objektīvu aprūpi un ārstēšanu;

-    tiesības uz privātumu;

-    tiesības uz cieņpilnu slimnīcas darbinieku izturēšanos, saglabājot godu;

-    tiesības uz visu veidu ārstēšanas informācijas un datu, tostarp slimības vēsturi, konfidencialitāti;

-    tiesības saņemt neatliekamo palīdzību;

-    tiesības saņemt pilnu informāciju par visām izmaksām privātā slimnīcā, pat ja tās sedz apdrošināšana;

-    tiesības atteikties no ārstēšanas vai ievietošanas slimnīcā jebkurā brīdī jebkāda iemesla dēļ.

Jūsu visdrošākais sabiedrotais ir informācija. Tā jums ļaus pamatoti pieņemt lēmumu piekrist vai nepiekrist ārstēšanai, un tās ir jūsu likumīgas tiesības. Ārstam ir ar likumu noteikts pienākums izskaidrot ikvienas procedūras vai zāļu priekšrocības vai trūkumus, ko viņš iesaka. Tas ietver arī informāciju par blaknēm, iespējamo iznākumu īstermiņā un ilgtermiņā, kā arī visu iespējamo alternatīvu uzskaitījumu. Ja ārsts par alternatīvām zina maz vai nemaz, jums ir tiesības runāt ar kādu, kurš ir vairāk kompetents.

Ja jums slimnīcā veiks kādu procedūru, pirms tam tiks iedots līgums, kurā ar savu parakstu apliecināsiet, ka piekrītat paredzētajām manipulācijām. Izlasiet šo līgumu ļoti kārtīgi. Neļaujieties steigai vai pierunāšanai. Iespējams, jums var nākties visu mūžu sadzīvot ar sekām tikai tāpēc, ka ļāvāties ārsta steigai vai spiedienam.

Izsvītrojiet papildinājumus, kuros minētas ārsta tiesības operācijas laikā veikt citas procedūras, ja jūs tam nepiekrītat. Aizvietojiet tās ar tekstu “Piekrītu tikai...” un ierakstiet nepieciešamo. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad pacients piekritis veikt sīku operāciju, bet pamodies atskārtis, ka viņam izoperēta plauša vai dzemde.

Ja jums slimnīcā ir kāds vecāks radinieks, kurš nav spējīgs pieņemts patstāvīgus lēmumus, dabūjiet no notāra ģenerālpilnvaru.

7 punktu izdzīvošanas plāns

1. Nodrošinieties ar dzeramo ūdeni

Daudzi pacienti slimnīcās cieš no dehidratācijas, tāpēc jau reģistrējoties paņemiet līdzi vismaz litru ūdens. Katru dienu, ja vien varat piecelties, nopērciet vēl litru ūdens un dienas laikā to pamazām izdzeriet. Ja nevarat staigāt, palūdziet, lai kāds no palātas jums nopērk ūdeni, vai paprasiet, lai to ciemošanās reizē atnes radinieki vai draugi. Ja dodies ciemos pie kāda vecāka drauga vai radinieka, pārliecinies, ka viņš pietiekami uzņem šķidrumu. Ja, jums ierodoties, ūdens nav aiztikts, palīdziet viņam padzerties.

Padariet slimnīcas vidi ap sevi, cik vien iespējams, patīkamu. Palūdziet gultasvietu pie loga un paņemiet līdzi uz slimnīcu kādas personiskas lietas: ierāmētas fotogrāfijas, miniatūru galda lampu lasīšanai, grāmatas. Atveriet logu, lai telpā ienāk svaigs gaiss, un izslēdziet fluorescējošo apgaismojumu, kas var sagādāt galvassāpes.

3. Ieviesiet slimnīcas draudziņu

Lūdziet, lai jūs katru dienu apciemo kāds draugs, kolēģis vai radinieks, kurš jūs aizstāvēs un iedrošinās saglabāt gaišu skatienu uz dzīvi, atnesīs nepieciešamo, aprunāsies ar slimnīcas darbiniekiem, pamasēs plecus un pēdas un dosies ar jums īsākās vai garākās pastaigās. Jūsu slimnīcas draudziņam jābūt gan ārstam, gan medicīnas māsai vienā personā – jāpārbauda zāļu devas un jānoskaidro visi neskaidrie jautājumi.

Nekādā gadījumā neatstājiet slimnīcā bērnus vienus pašus: jūsu bērna vislabākās zāles esat jūs paši.

4. Sarūpējiet ēdienu no ārpasaules

Kaut arī slimnīcām jābūt atveseļošanās centriem, bieži tajās pasniegtais ēdiens ir bezgaršīgs un nesatur vērtīgas uzturvielas. Lūdziet, lai jūsu slimnīcas draudziņš katru dienu atnest svaigus un veselīgus produktus. Ēdiet tos slimnīcas ēdiena vietā.

Informējiet slimnīcas personālu, ka vēlaties izmantot pieejamās papildu terapijas, piemēram, masāžu, akupunktūru, mākslas vai mūzikas terapiju. Tas jums palīdzēs ātrāk izveseļoties un padarīs uzturēšanos slimnīcā patīkamāku.

6. Dzeriet uztura bagātinātājus

Slimības laikā nepieciešamība pēc papildu uzturvielām ir tik liela kā nekad. Jums vajadzīgs daudz dažādu vielu, lai palīdzētu organismam attīrīties no zālēm, veicinātu dzīšanu un stiprinātu imūnsistēmu, un tik daudz diez vai būs iespējams iegūt tikai no ēdiena, īpaši, ja tas ir slimnīcas ēdiens. Paņemiet uz slimnīcu labus multivitamīnus ar C vitamīnu, B grupas vitamīnu kompleksu un spēcīgiem antioksidantiem.

Ja jums ir nepieciešams, lai līdzās būtu ģimene, vai jūsu klātbūtne nepieciešama kādam vecākam pacientam, ignorējiet slimnīcas noteikumus par apciemojuma laikiem. Ja nepieciešams, palieciet kaut vai visu nakti. Pieklājīgi atsakieties doties prom un nodrošinieties ar ārstējošā ārsta vai slimnīcas vadības piekrišanu. Tās ir jūsu tiesības.