Jauna epidēmija - bailes palikt bez mobilā telefona
Tādas fobijas kā bailes no tumsas, slēgtām telpām un zirnekļiem vairs nav modē. To vietā ir nākušas citas bailes – no grumbām sejā, no skaitļa 13 un izkāpšanas no mašīnas ļaužu piepildītās ielās. Tomēr pati stilīgākā un izplatītākā ir nomofobija – ne ar ko nesalīdzināmas civilizētā cilvēka bailes palikt bez mobilā telefona. Psihiatriem smiekli nenāk: pēc viņu domām, pasaulē izplatās jaunas slimības epidēmija.
Ja, skrienot uz darbu, atjēdzaties, ka telefons palicis uz ledusskapja vai priekšnamā, nervi iet pa gaisu, jo skaidrs, ka diena ir zaudēta. Iedomājoties vien, cik daudz brīnišķīgu cilvēku jums nepiezvanīs, lai pastāstītu par visfantastiskākajiem jaunumiem pasaulē, cik daudz pārpasaulīgu atklāsmju pilnu īsziņu jūs nesaņemsiet, cik daudz dzīvībai svarīgas informācijas zaudēsiet, jūs esat gatavs mesties zem tuvākās automašīnas riteņiem. Kāda neredzama balss jums klusi un uzstājīgi čukst: “Cik vērta ir tava dzīve bez mobilā telefona? O, necik, jo tā vispār vairs nav dzīve! Ne stundu, ne minūti...” Cilvēks bez telefona vairs nemaz nav cilvēks, jo telefons un tu – tas ir viens vesels!
Septītā daļa ir nomofobi
Jaunās slimības upuri kā zombiji klīst pa pilsētas ielām, birojiem, mājām, veikaliem, neatraujot skatienu no mazā elektroniskā drauga. Viņi kā noburti stundām runā pa telefonu, aizrautīgi raksta īsziņas un ieklausās, vai nav atnākusi ziņa, dzenā pa ekrānu krāsainas bildītes, cipariņus, bumbiņas. Skaitļi šokē: 66 procenti mobilo telefonu lietotāju cieš no nomofobijas. Septītā daļa ekonomiski attīstītas valsts iedzīvotāju ir nomofobi.
Pa ielu iet meitene, rokā telefons, mugura saliekta, pleci saspringti, galva nolaista, skatiens koncentrēts uz mirdzošu ekrānu. Ar automātiskām kustībām viņa zibens ātrumā spaida taustiņus. Nepaceļot acis, paiet garām sportisku, jautri čalojošu puišu bariņam, kafejnīcai, kas gaisā pavedinoši izplata svaigi uzlietas kafijas, vaniļas un kakao aromātu, veldzējošai strūklakai un akmens skulptūrai – cilvēkam, kas iegrimis grāmatas lasīšanā. Meitene nemana, ka no mākoņiem ir izspraukusies saule un debesīs ir iekārts varavīksnes tilts. Pēdējo gadu laikā viņa ne reizi pa īstam nav aplūkojusi šo pilsētu, jo viņai pastāvīgi jābūt kontaktā ar telefonu – viņa elpo un dzīvo ar to vienā ritmā. Virtuālā sarakste taču ir tik saturīga un jēgpilna! “Ko dari?” “Da neko. Un tu?” “Cepu omleti. Cool!” “Kā sviežas?” “Nu tā kaut kā.” “Man arī. Viss pofig.”
Telefonmeitenei pretim nāk griezīgi skaļi runājoša, koši krāsojusies dāma. Izskatās, ka viņa runā ar sevi, jo ar vienu roku žestikulē, ar otras plaukstu apklājusi ausi. Aiz viņas vīrietis moderna griezuma pelēkā uzvalkā, ar mapi padusē. Dažu minūšu laikā viņš jau otro reizi kaut ko izvelk no kabatas un, saraucot pieri, ielūkojas kantainā priekšmeta sejā. Kafejnīcā pie galdiņa viena otrai pretim sēž sievietes un sarunājas, tikai viena no viņām skatās nevis acīs sirdsdraudzenei, kas atklāj personiskās dzīves dramatismu, bet uz savām klēpī saliktajām rokām, kas nikni spaida telefona taustiņus.
Viens otram pretim, plati smaidot, steidzas puisis un meitene, apskaujas, sabučojas. Burvīgi, pasaule vēl griežas! Piepeši puisis uz sekundes simtdaļu pārakmeņojas, smaids lūpās izdziest, pierē iezogas vāji manāma rūpju rieva. Viņš distancējošā žestā paceļ pret meiteni plaukstu, aizgriežas un pieliek pie auss telefonu.
Ja karojošie zaļie ielūkotos jaunu cilvēku plauktos, viņiem mati uz galvas saceltos stāvus, jo tie ir pilni ar mobilajiem telefoniem. Ja vien ir iespēja, jaunieši ik pēc trim mēnešiem pērk jaunu telefonu, ar ko padižoties vienaudžu vidū, bet vecos, kas vēl ir pavisam jauni, iemet atvilktnē. Moderno jauniešu eko pēdas nospiedums ir kā milžiem.
Kamēr dzīvs, tikmēr sazvanāms
Mobilā telefona zvans ir kaut kas tik ļoti uzstājīgs un neatvairāms, ka ietekmē mūsu uzvedību, liekot pārkāpt elementāras pieklājības normas. Iedomāsimies situāciju: telpā aiz aizvērtām durvīm notiek nopietna divu cilvēku saruna. Vai jums ienāks prātā atraut durvis un iejaukties tajā? Protams, nē, bet jums ir cita iespēja – piezvanīt pa telefonu. Cilvēks pārtrauks sarunas biedru, labākajā gadījumā izmetot īsu: “Atvainojiet”, un pieliks telefonu pie auss. Kā gan citādi, ja ir iedžinkstējies visvarenais!
Nopietnāk paanalizējot šādu uzvedības modeli, pārņem neizpratne un šausmas, tomēr tā uzvedamies katru dienu. Telefons sarauj gabalos pasaku, ko mamma lasa priekšā bērnam, tas izrauj no gultas mīlniekus, pārtrauc pusdienas, ko ar mīlestību gatavojusi vecmāmiņa, vizīti pie ārsta un, klusajā režīmā džinkstēdams, trako pa somu teātra izrādes laikā. Mēs kļūstam pikti, ja nevaram kādu sazvanīt, un zili no dusmām, ja kāds ir atļāvies izslēgt telefonu.
Telefons padara cilvēku sasniedzamu jebkurā vietā un brīdī. Cilvēks nevar mierīgi gremdēties pārdomās, lasīt grāmatu, dīki malkot vīnu vai vienkārši skatīties pa logu, nerēķinoties, ka jebkurā brīdī viņa dzīvē var ielauzties telefona zvans. Vārdi “tev bija izslēgts telefons” skan kā smaga apsūdzība, kurai nevar būt attaisnojuma. Mūsdienās nav lielāka grēka kā neatbildēt uz telefona zvanu. Tev jābūt pieejamam, citādi tu visu palaidīsi garām!
Četrdesmit viens procents aptaujāto britu apliecināja, ka viņiem ir divi vai pat vairāk telefonu, lai vienmēr saglabātu sakarus, raksta Daily Telegraph. Pazaudēt mobilo telefonu biežāk baidās sievietes (70%) nekā vīrieši (61%). Vienlaikus vīriešiem biežāk nekā sievietēm ir vairāki mobilie telefoni (47% un 36%). Jo jaunāks cilvēks, jo biežāk slimo ar nomofobiju. Vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem slimības simptomi novēroti 77 procentiem cilvēku. Otrs augstākais rādītājs – 68 procenti – fiksēts vecuma grupā no 25 līdz 34 gadiem.
Nevainīgs ieradums vai slimība
Nepārspīlēsim – bez šaubām, mobilie sakari ir revolucionārs solis tehnoloģiju attīstībā. Tie ir mainījuši cilvēci, samazinot attālumu starp cilvēkiem, dodot iespēju ātri apmainīties ar informāciju, pieņemt lēmumus un kontrolēt situāciju. Tomēr vienlaikus patiesu saskarsmi tie ir aizstājuši ar surogāta attiecībām, uzceļot neredzamu mūri pat starp tuviem cilvēkiem. Pakāpeniski daudzi kļūst par vienu veselu ar savu telefonu. Palikt bez mobilajiem sakariem ir kā pazaudēt kādu ķermeņa daļu. Sāpīgi. Piecdesmit trīs procenti aptaujāto britu atzīst, ka sāk nervozēt, ja nosēžas telefona baterija, beidzas karte vai uz brīdi pazūd signāls. Citi pētījumi uzrāda vēl lielāku nelaimīgo cietēju skaitu – aptuveni 70 procentu.
Profesionāļi pret nomofobiju izturas tik nopietni, ka palaikam sarīko pasaules akciju Diena bez mobilā telefona. Kad akcijas ideju piedāvāja franču rakstnieks Fils Marso, kurš savu pirmo romānu, kas Eiropā kļuva par bestselleru, uzrakstīja SMS formātā, viņu nekavējoties atbalstīja psihiatri un psihologi. Viņi ir satraukti par jauno atkarību, kas visā pasaulē izplatās kosmiskos ātrumos.
Daudzi ārsti uzskata, ka būtībā nomofobija ir tāda pati atkarība kā alkoholisms, narkomānija, kā atkarība no arzartspēlēm un iepirkšanās. Jebkura atkarība kompensē kādu personības problēmu – nerealizētas vajadzības, ilūzijas, kompleksus. Arī cilvēks, kurš ne stundu nespēj nodzīvot bez telefona, kompensē personiskās problēmas, piemēram, bailes no vientulības, neprasmi komunicēt ar citiem.
Slimība krasi saasinās, kad cilvēks pēkšņi konstatē, ka nevar atrast telefonu. Slimnieks kļūst nemierīgs, uzbudināts, viegli aizkaitināms. Viņam var parādīties reiboņi, paātrināts pulss, svīšana un drebuļi. Kādā brīdī nomofobs vairs nekontrolē savu rīcību. Meklējot telefonu, viņš histēriski izmētā lietas un apgriež māju kājām gaisā. Galēja diskomforta sajūta pāriet vienīgi tad, kad ir noskaidrots, kur palicis telefons.
Nelaime tāda, ka lielākā daļa cietušo nomofobiju neuzskata par slimību. Viņi ir pārliecināti, ka tas ir tikai nevainīgs ieradums, lai gan tā ietekme uz nomofoba ikdienas dzīvi ir visai iespaidīga. Cilvēks īstenībā pārtrauc saziņu ar apkārtējiem un brīvo laiku pavada, apmīļojot savu telefonu, lejuplādējot bildes, programmas, spēles un mainot melodijas.
Aifons kā sliktu sapņu ķērājs
Tiem, kas pirms dažiem gadu desmitiem slapjdraņķī uz ielas stūra dirnēja dzīvajā rindā pie telefona būdiņas, lai čerkstošā klausulē izdzirdētu kādu klusu balsi, nevarēja ienākt prātā, ka pavisam drīz katram kabatā būs mazs aparātiņš, kas ļaus jebkurā diennakts stundā pļāpāt ar mīļoto vai draugu līdz samaņas zudumam. Telefona būdiņas bija nemīlīgas un pārāk ātri rija divkapeikas, bet atšķirībā no burvīgā, brīvību sološā aparātiņa par vergiem un atkarībniekiem mūs nepadarīja.
Eksperimentā, kurā piedalījās Britu universitātes studenti no 12 valstīm, dalībniekiem bez mobilajiem sakariem bija jāiztur tikai viena diennakts. Izturēja mazākums. Kāds puisis telefonu ieslēdza pēdējā eksperimenta stundā, apgalvojot, ka gaidījis ļoti svarīgu zvanu no meitenes. Nevainīgā eksperimenta rezultāti bija tik šokējoši, ka pārsteigti bija pat profesionāli psihologi, lai gan kaut ko līdzīgu bija paredzējuši. Studenti, kas bija palikuši bez mīļotajiem telefoniem, sajuta īstas lomkas.
Galvenais nomofobijas rašanās iemesls ir bailes kļūt bezpalīdzīgam, izolētam no civilizētās pasaules, kurā nav no kā gaidīt izpratni un palīdzību. Mobilais telefons rada drošības ilūziju, apziņu, ka piederi pie kāda noteikta sociālā slāņa vai subkultūras. “Kas ir blogeris, tvītotājs? Bez gadžeta viņš nav nekas, gadžets ir viņa personības turpinājums. Līdzko cilvēks paliek bez aifona, aipoda vai datora, viņš jūtas kā vientuļa sala, neviena neievērots, svešs, pamests,” atzīst psihologs Sergejs Budkovs.
Nomofobijas izplatīšanos provocē arī reklāma, kas uzbāzīgi apgalvo, ka cilvēks šajā pasaulē nevar izdzīvot bez mobilajiem sakariem, izdevīgiem tarifiem, smuka telefona. Ja gribi būt veiksmīgs un mūsdienīgs, komunicē un risini problēmas pa telefonu! Protams, lielākā daļa reklāmu uztver adekvāti, bet pārlieku emocionāli un viegli ietekmējami cilvēki to izprot burtiski, tādējādi barojot un pastiprinot savu fobiju.
Daži pētnieki uzskata, ka nomofobija ir saistīta ar mūsos ģenētiski iekodēto vajadzību rosīties. Respektīvi, kopš alu laikmeta un vēl senāk cilvēkam, lai izdzīvotu – paēstu, nenosaltu, izvairītos no plēsējiem un naidīgām ciltīm, visu laiku bija kaut kas jādara. Patiesībā cilvēks attīstījās tāpēc, ka rosījās – domāja, eksperimentēja, rīkojās. Mūsdienās vairs nav tik daudz jākustas izdzīvošanas nolūkā, bet vajadzība aizpildīt brīvo laiku ar darbību ir palikusi, un gadžets ir lieliska iespēja paknosīties, padīdīties. Smadzenes ir kā enerģijas ugunskurs, kam jāpiemet iekurs, kaut vai pirkstu galiem pieskaroties gadžeta ekrānam, jo – ja cilvēks atbrīvojas no domām, viņš aizmieg.
Jaunās fobijas pētnieki norāda arī uz mūsdienu cilvēka vajadzību atpūtināt smadzenes. Senos laikos ļaudis strādāja vienkāršus, mehāniskus darbus, un pat tad, ja prāts bija jāliek lietā, temps nebija tik milzīgs kā šajā gadsimtā. Mūsdienās liela daļa cilvēku ikdienā apstrādā milzīgu informācijas daudzumu, sasniedzot augstu intelektuālās un emocionālās slodzes līmeni. Tad nu to profesiju pārstāvji, kam stresa hormoni ir pārpildījuši organismu, piemēram, menedžeri, programmētāji, finansisti, projektu vadītāji, studenti, paspaida gadžetu, lasot nevajadzīgu informāciju vai aizsūtot draugiem kādu smaidiņu, lai atslēgtos un atpūtinātu smadzenes. (Starp citu, stresa hormonu līmeni par 10 procentiem samazina viegla galvas masāža. Varbūt blakus telefonam kabatā vajadzētu nēsāt mazu robotu – galvas masētāju?)
Trešais iemesls ir nevēlēšanās palikt vienatnē ar sevi, kad galvā mēdz ienākt nepatīkamas, grūtsirdīgas domas. Mūsdienu homo gadgeticus grib vienmēr būt labā noskaņojumā, tāpēc, stāvot autobusa pieturā vai rindā veikalā, izmanto mobilo kā tādu maģisku slikto sapņu ķērāju.
Atgremo informāciju kā govs zāli
Krievijas vadošais psihofiziologs, smadzeņu pētnieks Aleksandrs Kaplāns uzskata, ka pirmo reizi civilizācijas vēsturē cilvēks vairs nevalda pār tehnoloģijām, ko lieto, jo nesaprot to darbības mehānismu, un tas ir biedējoši.
“Savā būtībā cilvēks ir izgudrotājs. Viņš ir dzimis, lai izzinātu, pētītu un aktīvi interesētos par pasauli. Vismaz līdz šim tā bija. Kad cilvēki sāka lietot tehnoloģijas, pār kurām nevalda, kuru darbību neizprot, ziņkārīgā izgudrotāja dzīsliņa sāka izžūt. Ko tas nozīmē? To, ka civilizācija infantilizējas, jo smadzenes izžūst,” skaidro Aleksandrs Kaplāns. “Mūsdienu cilvēks apmainās ar informāciju nevis ar otru cilvēku, bet ar aparātu. Mēs tērējam dzīvi, lai lietotu informāciju, kas radīta tikai patērēšanai. Tas nav produkts, kas vajadzīgs smadzenēm, lai apgūtu jaunas teritorijas.”
Cilvēks kā govs visu laiku atgremo bezjēdzīgu informāciju, līdz viņa dabiskais Dullā Daukas zinātkāres instinkts pazūd. Ir visai ticams, ka pēc gadiem simt vai pat piecdesmit Sīvs Džobss numur divi būs cilvēks, kas mūs iemācīs priecāties par mēnessgaismu un aplūkot mazu puķīti pļavā. Lai ieraudzītu pasauli, aifons un planšetdators ir jānoliek malā, saka Kaplāns.
Ārstēšana no telefona mānijas jau iekļauta daudzu pasaules rehabilitācijas centru pastāvīgajā piedāvājumā. Nomofobiju ārstē ar tā dēvēto dispozīcijas terapiju. Sākumā pacientu aicina iedomāties, ka viņš iztiek vispār bez telefona. Pēc šiem domu treniņiem cilvēkam jāpāriet uz praksi. Lai gan virtuālā atkarība nav tik toksiska kā alkohols vai narkotikas, tā var būt ne mazāk indīga cilvēka pašidentifikācijai un attiecībām ar apkārtējiem. Turklāt speciālisti uzskata, ka atkarība no mobilajām tehnoloģijām var būt taciņa, kas ved uz daudz smagākām atkarībām no reālām narkotikām, ko cilvēks sāk lietot, lai noņemtu spriedzi.
Galējā izpausmē šī slimība nogalina savus upurus – aizvien biežāk uzzinām par autovadītājiem, kas izraisa avārijas ar mobilo telefonu rokā. Amerikas tiesās SMS sūtīšana pie stūres tiek pielīdzināta auto vadīšanai dzērumā.
Bijušais Krievijas miljonārs, tagad zemnieks aitkopis Hermanis Sterligovs, kas pazīstams ar saviem ekstravagantajiem paziņojumiem, uzskata, ka mobilais telefons tas pats antikrista zīmogs jeb zvēra zīme vien ir. Atklāsmes grāmata teikts, ka šī zīme būs kā uzspiests zīmogs visiem antikrista sekotājiem un viltus praviešiem. Dažādos Bībeli interpretējošos tekstos izteikts minējums, ka zvēra zīme ir medicīnisks vai finansiāls mikročips, kā arī implanti. Lai arī jaunizceptā zemnieka apgalvojumi sākumā var šķist absurdi, aizvien biežāk, redzot septiņus astoņus gadus vecus bērnus nevis ar grāmatu par Vinniju Pūku vai Brālīti un Karlsonu rokā, bet nervozi spaidām telefonu, tik aplami tie nemaz vairs nešķiet.
Ar bērnu jārunā, jārunā, jārunā!
Vai pasaulei draud ciparu plānprātība, par ko zinātnieki mūs brīdināja pirms divdesmit gadiem? Toreiz mēs tikai pasmējāmies. Piemēram, Dienvidkorejā jaunās tehnoloģijas aktīvi lietojošie bērni jau zaudē atmiņu un spēju sarunāties pilniem teikumiem.
Latvijas Atkarības psihologu apvienības psiholoģe, Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzēja veselības psiholoģijas programmā Aelita Vagale uzskata, ka nomofobija nav jauna slimība, drīzāk atkarība no jaunajām tehnoloģijām, šajā gadījumā – no telefona. Pēc viņas domām, citiem atkarīgajiem ir bailes zaudēt darbu, attiecības, bet nomofobiem raksturīgas bailes zaudēt nevis telefonu kā lietu, bet kontroli, ar ko asociējas telefons. Spēlēšanās ar telefonu ir veids, kā tiek noņemta trauksmes sajūta, tā ir bēgšana no sevis, nevēlēšanās palikt vienatnē, skaidro speciāliste. “Nav nozīmes, vai cilvēks grauž nagus vai spaida telefonu. Viņš cenšas tikt galā ar trauksmes sajūtu.”
Visvairāk no nomofobijas cieš pusaudži un gados jauni cilvēki. Nereti vecāki ir šokā, uzzinot, cik izmaksā jaunā, ar vislabākajiem nodomiem dāvinātā aifona ekspluatācija. Bērns ne vien kā nohipnotizēts stundām klīst internetā, lejuplādē mūziku, anekdotes vai sūta simtiem īsziņu dienā, bet viņš vairs nespēj dzīvot bez virtuālās komunikācijas. Problēma nav pašā telefonā, saka psihiatre medicīnas zinātņu doktore Anna Portnova. Patiesībā jārunā par atkarību no virtuālās komunikācijas, čatiem, skaipa, īsziņām.
“Sociālajos tīklos pusaudžiem mēdz būt nevis simtiem, bet tūkstošiem draugu. Rodas ļoti plaša komunikācijas lauka ilūzija, kādas nebija iepriekšējām paaudzēm. Patiesībā tās ir surogāta sarunas – formālas un bez emocijām, neraugoties uz smaidiņiem un citām zīmēm. Komunikācija tīklā nenotiek starp divām personībām, trūkst barjeru, kas, tiekoties personiski, aiztur negatīvu īpašību izpausmes,” uzsver psihiatre.
Visvareno tīklu var pieveikt tikai īstas, dzīvas, emocionālas attiecības, kas tiek piedāvātas surogāta saziņas vietā. Vecākiem ar bērnu jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā! Viņiem patiesi jāinteresējas par bērna dzīvi, domām, problēmām, apliecina Anna Portnova, viena no vadošajām Krievijas psihiatrēm. Savukārt bērnudārza un sākumskolas bērniem Aelita Vagale iesaka iegādāties pavisam vienkāršu telefonu, kas tiktu lietots tikai saziņai un nekādā gadījumā ne laika nosišanai vai garlaicības atgaiņāšanai. Ārste homeopāte Inese Jokste ir noskaņota vēl radikālāk – līdz 16 gadu vecumam mobilais telefons būtu jālieto uz īsu brīdi galējas nepieciešamības gadījumā, jo līdz šim vecumam pusaudzim ir pārāk jūtīga nervu sistēma.
No tehnoloģijām jāārstējas visai ģimenei
Bērniem mobilais telefons vai dators īsā brīdī sniedz ļoti daudz impulsu, apmierinot viņa zinātkāri un intereses, atzīst Aelita Vagale. Izklausās labi, bet bērna psihoemocionālā pasaule atšķiras no pieaugušā – lai attīstītos fantāzija un domāšana, ir jāspēlējas. “Arī ilga sēdēšana ar grāmatu rokā ir bēgšana citā realitātē,” vērtē speciāliste. Skatoties gadžeta ekrānā, bērns sastingst, burtiski pamirst, gatavā bilde viņu piesaista, paņem savā varā tāpat kā televīzijas reklāma, skaidro Aelita Vagale.
Vecākiem ir jāapjēdz iespējamais kaitējums no mūsdienu gadžetiem, saka Anna Portnova. “Skaidrs, ka ir ļoti ērti, ja bērns klusiņām kaktiņā spaida telefonu vai datoru, neuzmācoties pieaugušajiem un nepieprasot uzmanību. Tomēr jāsaprot, ka šajā laikā viņš apzog sevi, viņam neveidojas īstas komunikācijas iemaņas, māka klausīties un saprast citus cilvēkus. Nevajag pirkt vecumam neatbilstošus gadžetus, bet, iegādājoties telefonu, uzreiz jāvienojas par summu, kas tiks tērēta par mobilo komunikāciju.”
2007. gada pētījums Rīgas skolās uzrādīja šokējošu tendenci – 70 procentiem bērnu un pusaudžu gadžetu lietošana ir riskanta, jo viņi jau atrodas uz atkarības sliekšņa. Lai gan tehnoloģijas sešu gadu laikā ir mainījušās, tendence saglabājas, paskaidro eksperte. “Ir lietas, kas ir un kas nav ietekmējamas. Ja bērnam ir ģenētiska nosliece uz atkarību, bet viņš aug harmoniskā vidē, viņa dzīve ir interesanta, tad ģenētika neizpaužas. Turpretī, ja vide, kurā bērns aug, ir nelabvēlīga, traumējoša, viņš nejūtas droši un komfortabli, tad ir viegli nonākt tehnoloģiju atkarībā. No atkarībām pasargājošs faktors ir laba ģimene, sporta vai citas aktivitātes, kas bērnam patīk. Vispār bez tehnoloģijām mūsdienās iztikt nevar, tāpēc vecāku uzdevums ir vienkāršs, bet grūti izpildāms – kamēr viņi bērnam vēl ir autoritātes, ir jāparāda, ka reālā pasaule ir aizraujoša, pilna piedzīvojumu. Pusaudžu vecumā kaut ko iestāstīt jau būs par vēlu. Ja vecāki pamana, ka problēma ir nopietna, jāmeklē speciālists. Turklāt palīdzība vajadzīga ne vien atkarīgajam pusaudzim, bet visai ģimenei. Palīdzēt var ģimenes terapija, ikdienas ieradumu maiņa, dzīves pārvērtēšana.”
Daži ārsti tomēr netic nomofobijai. Viņi uzskata, ka šī atkarība nav slimība, bet sociāls fenomens, jo telefons rada sajūtu, ka lietotājs visu laiku ir saistīts ar citiem cilvēkiem. Un izskatās, ka trauksmi sajūt visi, kas negaidīti izrādās atrauti no sabiedrības, piemēram, apmaldoties meža biezoknī vai nokļūstot neapdzīvotā vietā. Patiesi, iespējams, ka medicīnas nozīmē šo parādību dēvēt par fobiju nav īsti precīzi, jo psihiatrijā fobija ir iracionālas bailes, bet gadžeta gadījumā bailes ir konkrētas.
Nu ko? Jums ir iespēja pārbaudīt, vai ciešat no nomofobijas. Pamēģiniet tūlīt pat uz īsu brīdi atslēgt savu mobilo. Ja pati doma jūsos izraisa iekšēju protesta sajūtu, ja uzrodas tūkstošiem iemeslu, kāpēc to nevajadzētu darīt, tad derētu uzmanīgāk papētīt savas attiecības ar telefonu.
