Saimniecībām ar “Zaļo sertifikātu” neviens likums neuzliek par pienākumu rūpēties par dabas daudzveidību

Veicot katra tūrisma objekta pārbaudi klātienē, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis secinājis, ka visbiežāk izraudzītie videi draudzīgie tehniskie risinājumi balstās uz saimnieku kopējo dzīves filozofiju – cienīt dabu un rūpēties par tās daudzveidības saglabāšanu –, jo neviens likums un Ministru kabineta noteikums nenosaka, ka tas būtu jādara obligāti. 

Sākotnēji sertifikāts tika piešķirts tūrisma objektiem ar nakšņošanas iespējām, bet laika gaitā pretendentu saraksts ir paplašinājies. Tagad pieteikties var arī apskates saimniecības, kempingi un ēdināšanas iestādes. Lai arī katrai no šīm kategorijām ir daži specifiski vērtēšanas kritēriji, uzņēmumam un saimniecībai ir jāievēro pamatkritēriji, kas noteiks, vai sertifikāts tiks piešķirts. 

“Lauku ceļotāja” tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis skaidro – būtiski, kāda veida enerģija tiek izmantota, piemēram, cik energoefektīvs ir apgaismojums, vai ir A klases iekārtas, vai tiek domāts par ūdens patēriņa samazināšanu, uzstādot krāna aeratorus. Vēl viena kategorija ir atkritumu apsaimniekošana, kas tagad notiek jau gandrīz visur. Eksperts atminas, ka laikā, kad tika sākta “Zaļā sertifikāta” piešķiršana, daudzi brīnījās, kā tas jādara, taču pa šiem gadiem kopumā sabiedrība šajā jomā ir ļoti attīstījusies un šķirošanas tradīcijas mainījušās. Ja tūrisma objekts ir lauku saimniecība, svarīgi, vai iekārtots komposts. 

“Vēl viena sadaļa ir par dažādiem tīrīšanas un mazgāšanas līdzekļiem, piemēram, vai tiem ir eko sertifikāts, jo svarīgi, ka mēs rūpējamies ne tikai par dabu, bet arī cilvēku veselību. Vērtējam arī vietas pieejamību ar sabiedrisko transportu. Un, ja tur var nokļūt ar autobusu vai vilcienu, vai šī informācija iekļauta tūrisma objekta aprakstā. Papildu punktu var iegūt, ja saimnieki piedāvā iznomāt velosipēdus, tostarp arī elektrovelosipēdus. Tas gan nebūs obligāts kritērijs. Ja konkrētā vieta nodrošina arī ēdināšanu, vai tiek izmantoti vietējie produkti. Ideāli, ja tie ir no bioloģiskām saimniecībām. Vēl ir tūrisma objekti, kas īpaši izceļ reģionam raksturīgus produktus vai kultūrvēsturiskas receptes, bet šis atkal nav obligāts kritērijs.”

Vides izglītības sadaļā eksperti vērtē, vai ceļotājiem pieejami izglītojoši materiāli par apkaimes dabas vērtībām, bioloģisko daudzveidību. Ja saimniecība atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai nacionālajā parkā, tiek vērtēts, vai tiek skaidrots, kāpēc tāds tur izveidots, kādas ir dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, vai notiek informatīva sadarbība ar Dabas aizsardzības pārvaldi, piemēram, cīņā pret invazīvām sugām, teiksim, kā labāk iznīcināt Kanādas zeltslotiņas. Tāpat tiek vērtēta pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem, vai ir bērnu rotaļu laukums un vai ir saskarsme ar dzīvniekiem. Kopumā ir aptuveni 90 kritēriju, no kuriem daži ir jāievēro obligāti, bet daži dos papildu punktus par īpašām iniciatīvām. 

Lai pretendētu uz “Zaļo sertifikātu”, ikviena saimniecība var sazināties ar asociāciju “Lauku ceļotājs” vai mājaslapā tiešsaistē aizpildīt pašnovērtējuma anketu, lai pārbaudītu atbilstību  kritērijiem. To var darīt visa gada garumā, taču jārēķinās, ka pieteikumam seko vides eksperta klātienes vizīte, kuras laikā tiek pārbaudīts, vai anketā norādītais tiešām atbilst patiesībai. Gada nogalē visi saņemtie pieteikumi tiek izskatīti vērtēšanas komisijā, kurā ir pārstāvji no vairākām organizācijām, piemēram, Latvijas Investīciju attīstības aģentūras, Dabas aizsardzības pārvaldes, Rīgas Tehniskās universitātes un citām tūrisma industrijas jomām. Ja lēmums ir pozitīvs, sertifikāts tiek piešķirts uz trīs gadiem, un pēc tam jāveic resertifikācija. Pieteikties un izvirzīt saimniecību var bez maksas. 

Apmeklējot pretendentus pārbaudes vizītēs, Juris Smaļinskis secina, ka pēdējos gados piedzīvotās energoresursu krīzes ir veicinājušas videi draudzīgu tehnisko risinājumu ieviešanu saimniecībās. “Tas ļoti korelē ar notikumiem pasaulē. Kad bija globālā energoresursu krīze, apsekojot saimniecības, redzēju, ka faktiski katrā trešajā tika ierīkoti saules paneļi. Tagad tas mazliet rimis, jo šķiet, ka visi tie, kas vēlējās to izdarīt, jau ir izdarījuši. Kad sākās degvielas krīze un strauji cēlās cenas, saimnieki sāka veidot pieslēgumus elektroautomobiļiem. Jā, tās ne vienmēr ir lielas stacijas kā pilsētās, bet vienkāršākas. Kad kurināmā cenai bija straujš palielinājums, tika uzstādīti ekonomiski apkures katli. Vēl ir vairākas saimniecības, pie kurām uzstādīti neliela izmēra vēja ģeneratori.” 

Ekspertam īpašs gandarījums ir par saimniecībām, kurās ne tikai tiek ieviesti zaļi tehnoloģiskie risinājumi, taupot energoresursus, bet īpašnieki rūpējas arī par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Ir saimnieki, kas cenšas savā teritorijā palielināt bioloģisko daudzveidību, ierīkojot pūču un dobumperētāju būrus vai veidojot kukaiņu mājas, piemēram, bitēm, kas piedalās augu apputeksnēšanā. Tas mūsdienās ir ļoti svarīgi. 

Kā izcilus piemērus zaļai saimniekošanai Juris Smaļinskis min zemnieku saimniecību “Drubazas” netālu no Sabiles, kurā bioloģiski vērtīgas pļavas nogana gaļas liellopi. Jūrkalnes pusē ir apskates saimniecība “Bērziņi”, kurā cep maizi no bioloģiskām izejvielām, lauku sēta “Lūķi”, kur daudzām lietām tiek dota otrā dzīve, piemēram, no vecām, pamestām ēkām tiek taisītas mēbeles. Kempingā “Ezerpriedes”, kura primārā auditorija ir makšķernieki, saimnieki rūpējas un iesaistās arī ezera apsaimniekošanā, domājot par zivju resursu atjaunošanu. Savukārt diametrāli pretēja ir saimniecība “Indāni”, kas ir īsta latviešu lauku sēta, un atpūtas komplekss “Akmeņi Resort”, kurā var atrast visas jaunākās un modernākās tehnoloģijas. Katrai vietai ir sava specializācija, bet tās visas vieno videi draudzīga saimniekošana. 

“Lauku ceļotāja” tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis atzīst, ka tūristiem, izraugoties atpūtas vietu, primāri ir tās atrašanās vieta un cena. “Nezinu nevienu, kas meklētu tikai pēc tā, vai piešķirts “Zaļais sertifikāts”, taču tas ir darba novērtējums valsts mērogā. Ar šo nacionālas nozīmes sertifikātu saimniekiem tiek pateikts paldies, jo bieži vien kaut vai tā pati dabas daudzveidības nodrošināšana ir viņu brīvprātīgais darbs. Nav mums Ministru kabineta noteikumos deleģēts, ka katram pilsonim ir pienākums izraut vienu lupīnas pušķi vai savākt pāris signālvēžu upē. Kurš gan gribēs braukt atpūsties meža izcirtumā? Un šī dabas daudzveidība arī veido skaistās ainavas.”

Uz saimniecībām, kas saņēmušas šo vides kvalitātes zīmi, asociācija pieredzes apmaiņas nolūkos arī biežāk ved ārvalstu žurnālistu grupas un lauku tūrisma uzņēmējus.