Māja, kas "elpo" - Latvijā pieaug interese par ekoloģisko būvniecību

Biedrības Latvijas vēsturiskās un ekoloģiskās būvniecības centra (LVEBC) instruktors, un praktisko nodarbību vadītājs Kaspars Ločmelis atzīst, ka viņa interese šajā būvniecības virzienā jau radusies pirms vairāk nekā 15 gadiem. Un šobrīd sabiedrības interese par to, kā celt savu namu pēc iespējas ekoloģiskāk, pieaugot arvien vairāk. Viņš saka – “Tīri zaļā domāšana kļūst tiešām  populārāka, nekā tā bija vēl pirms kāda laika. Cilvēki sāk vairāk skatīties uz to, kāds ir viņu mājoklis."

No parastās būvniecības līdz senajām receptēm

Ceļš uz ekoloģisko būvniecību LVEBC pārstāvim sākās parastā būvlaukumā. Kādu laiku viņš strādāja palielā Latvijas būvuzņēmumā, veicot dažādus garantijas darbus. Kādu dienu brigādei uzticēja netipisku objektu - Lēdurgas baznīcas altāra un kādu daļu restaurāciju. 

Tur viņš pa tiešo nopietnāk saskārās ar kaļķa apmetumiem un dabīgām krāsām. “Šajā restaurācijā uzdevums bija strādāt ar teju tiem pašiem materiāliem un līdzīgiem instrumentiem, ar kādiem tas darīts 18. gadsimtā. Tas mani ieinteresēja. Sāku meklēt visu, ko varēju, kas ražo, kas zina receptes, sāku studēt vecu literatūru. Kaut kas pamainījās domāšanā, iepazīstoties ar ko alternatīvu," viņš atceras, kā ieraudzījis to, ka “viss vecais var būt dzīvs arī šodien polimēra laikmetā”.

Mūsdienu būvmateriālos bieži izmanto no naftas produktiem iegūtus mākslīgos polimērus. Tie nodrošina drošu rezultātu un labu saķeri ar virsmu, taču ne vienmēr ir veselīgi. „Ir dabīgie polimēri, ir mākslīgie, kas nav tik kaitīgi, un ir diezgan kaitīgi. Parastais cilvēks, kurš ar to nesaskaras ikdienā, nevar zināt, kas ir kas," skaidro Kaspars. Būvķīmiju pārzin ražotāji  vai būvnieki, kas ir iedziļinājušies. Vecās tehnoloģijas savukārt ir salīdzinoši vienkāršas, taču prasmes un receptes laika gaitā lielā mērā ir pazaudētas.

Senču pieredze mūsdienu ēkā

Latvijā tolaik par šādiem materiāliem zināja vien daži restauratori. Noderīgs avots izrādījās pirmskara Latvijā izdotie tehniskie būvnormatīvi, kuros bija saglabājušās vecās receptes. Sākumā biedrība strādāja ar gataviem, pārbaudītiem materiāliem no ārzemēm, galvenokārt no Vācijas, kur šādu ražotāju ir vairāk. “Arī Igaunijā atradām kādus, kas jau bija tikuši visai tālu šajā tēmā. Kādu laiku es pastrādāju ar šo jauno domāšanu un sapratu, ka tagad pašiem ir jāmēģina, kas darīt – jaukt receptes,” par biedrības pirmsākumu darbošanos stāsta Kaspars.

Pirmais objekts, kurā Kaspars izmantoja pašu jauktus materiālus, bija Turaidas muzejrezervātā. Tur 2018. gadā praktiski no jauna uzbūvēta klaušinieku māju. “Sākotnējā ēka bija celta ap 18. gadsimtu no kleķa māla. Muzejrezervāts vēlējās to atjaunot pēc tiem pašiem principiem, pēc kādiem būvēja toreiz. Tā bija pirmā ēka, kur pielietojām pašu jauktos kaļķa apmetumus un mālu.”

Tas labi parāda, ka ekoloģiskā būvniecība nav jaunizgudrojums. Tā lielā mērā balstās senču pieredzē, kas papildināta ar mūsdienu zināšanām. „Kopš tā laika mēs eksperimentējam un visu uzlabojam," saka Kaspars.

Divi ekoloģiskās būvniecības principi

Ekoloģiskās būvniecības speciālists norāda uz diviem galvenajiem darbības principiem. 

“Pamatprincips ir, ka būvniecībā izmantoti tiek  pārstrādāti materiāli, piemēram, makulatūra vai bioloģiskie pārpalikumi. To labi ilustrē kaņepes. Audzētājus interesē tikai daļa auga, bet pārpalikumus var izmantot būvniecībā, nevis izmest vai sadedzināt. To var izmantot lietderīgi!” skaidro Kaspars. Un te atklājas mērķis - ar savu darbību pēc iespējas vairāk rūpēties par apkārtni, mazāk ietekmēt vidi, lai “neveidotos atkritumu kaudzes un materiāli netiktu bezjēdzīgi dedzināti”. Tam līdzās pašsaprotams ir otrs princips – rūpēties par sevi. 

Ir cilvēku grupa, kas izvēlas ekoloģisku māju tāpēc, lai tajā nebūtu kaitīgu vielu. Šādu māju mēdz saukt par „māju, kas elpo". Kaspars to sauc par poētisku izteicienu - patiesībā runa ir par to, ka sienas ir tvaiku caurlaidīgas.

“Vieni ir tādi kā modernie hipiji, man viņi patiesībā ļoti simpatizē un ir labas attiecības ar viņiem. Viņi šodien nestaigā puķainos kreklos, ar gariem matiem un nomīdītām zandalēm, bet viņu iekšējā pārliecība ir, ka, ja mēs sadosimies rokās, dzīve ar laiku kļūs labāka. Otri vairāk rūpējas par savu veselību, tāpēc viņus interesē ekoloģiskā būvniecība," viņš smaidot raksturo.

No kā sastāv ekoloģiskā māja

Ekoloģiskās mājas celtniecības pamatā ir tie paši materiāli, ko cilvēki izmantojuši gadsimtiem ilgi. Koks ir galvenais materiāls dažādos veidos - sagriezts dēļos un brusās, kā arī kokšķiedras plātnēs un vatē. Šobrīd modē ir karkasa mājas. No abām pusēm tām ir kokšķiedras plātnes, bet pa vidu kokšķiedras vate. To precīzāk varētu saukt par koka vilnu, jo tās ir smalkas šķiedras. Tās iegūst beramā veidā vai sapresē pretvēja plātnēs.

Kaspars kā nākamo min kaņepju betonu - tas ir materiāls, kura lielāko daļu veido kaņepju spaļi, bet saistviela ir kaļķis ar cementu. Masu kārtām pilda veidņos un presē, un tā veidojas ārsiena ap koka karkasu. “Spaļos esošais gaiss padara sienu salīdzinoši energoefektīvu, tāpēc tā kalpo gan kā sienas masa, gan kā siltinājums. Kaņepes izaug viena gada laikā, tātad tas ir ātri atjaunojams resurss.”

Kaļķis un māls tiek izmantoti apmetumiem un krāsām. Ar tiem strādāt ir cimperlīgāk nekā ar modernajiem maisījumiem, tāpēc vajadzīga pieredze. Siltināšanai varot izmantot arī, piemēram, aitas vilnu, tomēr tur ir risks un Kaspars iesaka padomāt divreiz pirms palikt pie šīs metodes. “Tā ir arī dārgāka, bet ir jārēķinās, ka būs “blakus īrnieki”. Man liekas, ka no aitas vilnas labāk darīt džemperus un zeķes," viņš smej.

Pie materiāliem pieder arī akmens, dedzināts ķieģelis un jumta segumi, piemēram, lubiņas vai niedres. Kaspars atgādina, ka vatvijā vēsturiski jumtus klāja nevis ar salmiem, bet ar niedrēm.

Cik ļoti tas ir dārgāk?

Daudzi pieņem, ka ekoloģiska māja noteikti būs krietni dārgāka. LVEBC speciālists tam nepiekrīt. „Tām izmaksām nevajadzētu būt krietni augstākām. Paši materiāli nav ļoti dārgi. Cenu vairāk ietekmē darbs un zināšanas. Meistara stunda kļūst arvien dārgāka, un ekoloģiskā būvniecība lielā mērā ir roku darbs,” viņš skaidro.

Kaņepju betons ir jāsajauc, jāiepilda veidņos un jāpresē, un tas prasa laiku. Tāpēc visā būvniecībā pieaug modulārās būvniecības popularitāte - māju vai tās sienas izgatavo rūpnīcā, lai samazinātu darba stundas objektā un laikapstākļu ietekmi.

Otrs faktors ir meistaru trūkums. Speciālistu, kas prot strādāt ar dabīgajiem materiāliem, nav tik daudz kā parasto celtnieku. Konkurence ir mazāka, tāpēc cenas var būt nedaudz augstākas. Arī vajadzīgās zināšanas ir specifiskākas.

Ekoloģiskā māja tomēr kalpos ilgi

Protams, ekoloģiskās mājas izmaksas ir pirmais jautājums, ko parasti cilvēki uzdod. “Tomēr lielākā daļa interesentu jau nāk ar nostāju - mēs saprotam, ka tas būs dārgāk, bet gribam, lai mājā nav tik daudz ķīmijas."

Tālāk seko standarta jautājumi. Vai mājā neiemitināsies kukaiņi un citi dzīvnieki? Vai netiks iekšā peles? Vai māja ar laiku nesapūs vai nenobirs? Un cik ilgi tā kalpos?
Kaspars atbild, ka mājas mūžu nosaka būvniecības kvalitāte un celtnieku pieredze. Katram materiālam jābūt tur, kur tam jābūt, un nevajag eksperimentēt. „Mēs zinām, ka koka mājas var nostāvēt arī 300 gadus, ja viss ir kārtībā."

Svarīgākais ir tas, kas notiek konstrukciju iekšpusē. Ja materiālos iekļūst mitrums, tiem jāspēj to izvadīt. Liela nozīme ir arī tam, vai būvē jau sākotnēji netiek iebūvēts bojāts materiāls, piemēram, koka sija ar puvi, ko celtnieks „paslauka zem dīvāna". Dažiem elementiem ir noteikts ekspluatācijas laiks. Piemēram, lubiņu jumts bez apstrādes kalpo aptuveni 20–25 gadus, tad tas daļēji vai pilnībā jāmaina. Citi materiāli kalpo simtiem gadu.

Tā nav vienkārši modes lieta

Viens no lielākajiem šķēršļiem reizēm nav tehnoloģijas, bet cilvēki. „Mums Latvijā ir tā, ka katrs to rauj uz savu pusi. Katrs ražotājs vai būvnieks pasniedz savu risinājumu kā vienīgo pareizo, bet pārējie ir muļķi un neko nesaprot," atzīst Kaspars.

Tāpēc interesents aiziet pie viena speciālista, tad pie otra, un katrs nākamais noliek iepriekšējo zemāk par zemi. Cilvēks apjūk un vairs nesaprot, vai sākotnējā izvēle bija laba. Nereti tas beidzas ar to, ka viņš nolīgst parastos celtniekus un uzbūvē tādu māju, kādu tie ir pieraduši būvēt.

Biedrības Latvijas vēsturiskās un ekoloģiskās būvniecības centra dibināšana notikusi salīdzinoši nesen. Tās idejas autors ir Kaspars un vairāki kolēģi ar līdzīgu skatu uz būvniecības procesiem. Kaspars uzsver, ka radās sajūta, ka ir jāmaina šīs pieeja „katrs par sevi” un ir vajadzīgi skaidri, profesionāli spēles noteikumi, nevis subjektīvi viedokļi. “Tieši tāpēc šobrīd aktīvi strādājam pie tā, lai nozarē beidzot ienāktu vienota sistēma, profesionāli standarti un skaidra kvalitātes kontrole. Velosipēds no jauna nav jāizgudro. Eiropā dabīgie materiāli un to iestrādes metodes jau gadu desmitiem nav nekāda ezotērika vai pašdarbība, bet gan precīza būvfizika un reglamentēta būvniecības prakse. Šobrīd esam uzsākuši ciešu dialogu ar vadošajām nozares profesionālajām asociācijām Vācijā, lai pārņemtu viņu uzkrāto pieredzi, sertifikācijas modeļus un meistaru apmācību programmas,” tā Kaspars.

Projektu “Klimata kurss" – SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”” sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņu par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā” finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments.