Skolotāji mācās dabā
Gatavojoties jaunajam mācību gadam, akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LVM) dabas parkā Tērvetē augustā organizēja starptautisko skolotāju forumu “DABĀ”, pulcējot apmēram 200 skolotāju no visām Latvijas malām. Pasākumā ar zināšanām par to, kā organizēt mācību procesu brīvā dabā, dalījās eksperti ne tikai no Latvijas, bet arī no Šveices, Zviedrijas un Norvēģijas.
Pirmais šāds skolotāju forums norisinājās pērn, atzīmējot 20 gadus, kopš LVM veido izglītojošas skolu programmas. Jau pērn skolotāju interese par pasākumu bija tik liela, ka visiem gribētājiem nebija iespējams nodrošināt piedalīšanos, tāpēc šogad forums bija gan skaitliski kuplāks, gan ar lielāku radošo darbnīcu skaitu un ārzemju viesu piedalīšanos. Piedalījās arī Zemessardzes pārstāvji, kuri rādīja un mācīja, kā izdzīvot dabā.
Mācāmies noteikt, vai malka ir sausa
LVM vides izglītības vadītāja Līga Abizāre uzsver, ka foruma rīkošanā ļoti būtisks bija Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalsts, jo tieši Skandināvija ir izcils paraugs, kā organizēt mācības dabā. Īpaši tas attiecas uz praktiskām nodarbībām. Piemēram, skolotāja no Norvēģijas forumā rādījusi, kā, apgūstot dabaszinības, ar interesantiem eksperimentiem var pārbaudīt malkas sausumu, proti, pagales vienu galu iebāzt ziepju šķidrumā, bet pa otru mēģināt pūst. Ja šķidrumā parādās burbuļi, tātad malka ir poraina un sausa.
“Pirmoreiz mūs apciemoja arī profesors no Šveices, kurš sarakstījis grāmatu par mācīšanās kvalitāti ārtelpā. Tajā uzsvērts, ka nav jābūt speciālistam, lai dotos kopā ar bērniem ārā un mācītos, jo daba ir neparedzama un nav iespējams sagatavot ideālu mācību stundu, kurā nekas nekad nemainītos. Savukārt Latvijas Bioloģijas skolotāju asociācija dalījās savā pieredzē un rādīja, kā ārtelpā runāt par garšām un smaržām, arī par ugunsdrošību un to, kas notiek pirms un pēc meža ugunsgrēka. Jo, ejot dabā, mums tomēr ir jāpiedomā par drošību,” saka Līga Abizāre. Cita starpā uzmanība pievērsta arī pēdējā laikā Latvijā tik populārajai lāču tēmai – kā mežā jāuzvedas un kā jātrokšņo, lai lāci aizbaidītu un nenonāktu ar ķepaini aci pret aci uz šauras takas. Neizpalika arī dažādas aktivitātes: peldēšanās, sikspārņu klausīšanās ar īpašām ierīcēm, sūnu un kukaiņu pētīšana un citas.
Skolotāju foruma ideja ir aizgūta no Somijas, kur reizi trijos četros gados notiek šādi pasākumi dabā pat ar 500 pedagogu piedalīšanos. Latvijā gan pagaidām katru gadu LVM tik plašu kopā sanākšanu neplāno rīkot.
“Tas nebūs gadskārtējs pasākums, bet drīzāk notikums, kas ļauj ievilkt jaunu elpu turpmākam darbam. Iespēja satikt skolotājus klātienē mums ir lieli svētki, un arī skolotājiem šāds brīvdabas pasākums ir kā vitamīni pirms jaunā mācību gada. Taču noteikti turpināsim mūsu izglītojošās programmas skolotājiem, tikai koncentrētākos kursos par konkrētām tēmām. Piemēram, ķīmijas skolotājiem turpināsies jau iesāktā programma ar lietkoku čemodāniem skolās, kas ļauj skolēniem praktiski iepazīt koka īpašības. Jaunajā mācību gadā plānota arī mežu parauglaukumu pētīšana, kur tiks iesaistītas vidusskolas klases; ir iecerēts pilotprojekts, kurā tiktu veikts vides audits, kas jau ir bioekonomikas sastāvdaļa. Mērķis ir pētīt, kā Latvija, kas ir mežu lielvalsts, var labāk izmantot mūsu atjaunīgos resursus – kādus produktus varam radīt no tā, kas atrodams mežā. Te mums palīdzēs mežzinātnes institūts “Silava”, veicinot jaunu ideju rašanos,” stāsta Līga Abizāre.
Jau pusmiljons bērnu piedalījušies LVM izglītojošajās programmās
LVM ar bērnu izglītošanu vides jautājumos nodarbojas vairāk nekā 20 gadus. Šajā laikā LVM izglītojošajās programmās ir piedalījies jau pusmiljons bērnu, un tas noteikti ir nācis par labu Latvijas dabai. Pat ja jaunietis, beidzot skolu, nekļūst par dabas pētnieku, viņš vismaz prot tajā orientēties, zina, ka, piemēram, atkritumus mežā atstāt nedrīkst, un vajadzības gadījumā atgādina šo vienkāršo patiesību arī saviem vecākiem.
“Vēlme doties dabā cilvēkiem, nenoliedzami, ir, atliek tikai to ienest skolās. Te jāatceras, ka bērnudārzos ir paredzēts, ka bērni katru dienu uz stundu iziet ārā, kamēr skolās mēs viņus izolējam četrās sienās. Nav, protams, skolas telpas jāaizstāj ar mežu, taču tas ir labs veids, kā dažādot mācību procesu,” teic Līga Abizāre.
Cik liela konkrētajā skolā ir interese par mācībām dabā, tas ļoti lielā mērā atkarīgs no skolotājiem. Te pat nav būtiski, vai tā ir Rīgas vai lauku skola, – galvenais ir vēlme darīt. Piemēram, Rīgas Teikas vidusskolā vai Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā interese par mācībām brīvā dabā ir pat negaidīti liela, kaut gan to tiešā tuvumā meža nav. No Skandināvijas valstīm pēdējā laikā aizgūta arī interesanta prakse katrai skolai pētīt kādu konkrētu meža gabalu, par to vienojoties ar meža īpašnieku. Tā skolēni var veikt ilgtermiņa pētījumus, piemēram, skatīties, kā mežs mainās laika gaitā, kas notiek ar mežu pēc ciršanas un atjaunošanas. Turklāt, pastāvīgi apmeklējot vienu un to pašu mežu, bērni mācās just atbildību par to. Taču, ja ceļš līdz mežam liekas pārāk tāls, nav obligāti tur jādodas, jo diezgan daudz interesanta var uzzināt, pētot kokus turpat skolas pagalmā.
Vairāk par LVM organizētajām skolu mācību programmām var uzzināt šeit: https://skolam.lvm.lv/
