Mazāk egļu, gluži kā Vācijā un uzsvars uz mistraudzēm: kā klimata pārmaiņas izmainīs Latvijas mežus?
Jaunievēlētais Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors Guntars Šņepsts labprāt runā par ilgtspējīgu mežsaimniecību. Viņa profesionālais un arī sirds darba lauks vienmēr ir bijis nacionālais meža monitorings un meža modelēšana – kā Latvijas meži varētu izskatīties nākotnē pie dažādiem saimnieciskajiem scenārijiem.
Novados var atrast teju visas Latvijai ierastās koku sugas, tomēr starp reģioniem ir vērojamas nelielas atšķirības. Kurzemē klimats ir siltāks, tāpēc tur aug labāk koki, kas mīl šādus apstākļus, bet tur mazāk atradīsim diženas egles, jo seklo sakņu sistēmu dēļ tās biežāk izgāž stiprie vēji, kas Kurzemē ir biežāk nekā citur Latvijā.
Vai Latvijas mežs ir drošībā?
Uz jautājumu, vai mežs Latvijā nākotnē ir drošībā, ilggadējais institūta pētnieks atbild ar mierīgu pārliecību: “Mežam jau nākotnē viss būs labi. Vai mežs būs “drošībā”, tas ir vairāk subjektīvs vērtējums, skatoties no cilvēku puses. Cilvēki jau domā un strādā, lai mežs nākotnē būtu ražīgāks, daudzveidīgāks. Tas, kādi Latvijas meži būs nākotnē, ir vairāk atkarīgs no tiem lēmumiem, ko mēs tagad pieņemam. No tā, ko un kā mēs cērtam, ko un kā atjaunojam.”
Pētnieks tikai noprecizē valodas lietojumu – pareizāk ir ikdienas saziņā lietot jēdzienu, ka “koki tiek cirsti’’, jo “meža izciršana” nozīmē pavisam citu procesu. “Izciršana principā nozīmē, ka mēs nocērtam kokus, izraujam celmus un uzbūvējam māju, ceļu vai kaut ko citu. Tātad mežu pārvēršam par “nemeža” zemi, un tur mežs vairs nekad neaugs.”
Bet, ja mežā kokaudzi nocērt, tā ir jāatjauno. Latvijas likumdošanā noteikti termiņi un koku sugas. To saprot un dara arī atbildīgi meža īpašnieki. Pašu atjaunošanas darbu cilvēki nereti nemaz neredz, tāpēc arī citreiz nākas dzirdēt kritiku, ka visi meži tiekot “izcirsti’’ un vietā aug tikai krūmi. Guntars Šņepsts uzsver – meži tiek atjaunoti un kopti, un tas ir vēl smagāks un laikietilpīgāks darbs nekā pati nociršana.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Daudzveidība sākas jau cirsmā
Par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu jāsāk domāt jau galvenās cirtes brīdī. “Mūsu likumdošana nosaka, ka jau tajā brīdī tev ir jāsaglabā šo bioloģisko daudzveidību veicinoši elementi, jāsaglabā atsevišķi dzīvie iepriekšējās paaudzes koki un arī atmirušie koki,” saka Šņepsts. Viņš atzinīgi vērtē praksi valsts mežos. “Tagad kokus atstāj nevis izklaidus pa vienam izcirtumā, bet gan nelielās grupās, kas izskatās daudz dzīvīgāk, un šīs grupas bioloģiskās daudzveidības funkcijas pilda daudz labāk nekā atsevišķie koki.”
Vajag saglabāt veselīgu paaugu – jaunos kociņus, kas atjaunojas paši –, un nevajag “nopļaut” visu, bet saglabāt. Uz ieteikumu stādīt mistraudzes Guntars Šņepsts skatās plašāk. “Es vairāk domātu ainavas līmenī, kur vienu audzi atjaunojam ar priedēm, otru ar eglēm, trešo ar bērziem. Nevajag atjaunojot veidot visas mistraudzes (kas šobrīd tiek aplami popularizēts), var veidot arī tīraudzes, bet kopumā ainavas līmenī būtu jāveido mistrotais mežs.”
Izlases cirte un zelta vidusceļš
Ko nozīmē izlases cirte? “Tas nozīmē nenocirst visus kokus. Tev visu laiku paliek tas lielais mežs. Tu aizej, paņem kādu daļu koku, izklaidus vai mazus laukumiņus nocērtot, bet audze kopumā saglabājas. Angliski tas saucas "continuous cover forestry",” skaidro speciālists. Viņš piekrīt, ka jaunajiem kokiem, protams, klājas grūtāk zem lielajiem, vecajiem kokiem. “Vecie koki tiem gan gaismu nedod pietiekami daudz, gan barības vielas. Lielajiem kokiem saknes ir daudz spēcīgākas un plašākas, tāpēc, piemēram, īpaši iecerētajam priežu mežam, tas nav produktīvākais variants.”
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Tāpēc “Silava” mēģina Latvijā atdzīvināt pakāpeniskās cirtes jēdzienu. “Visu veco audzi nenocērt vienā reizē kā vienlaidus cirtē, bet divos vai trīs paņēmienos. Meža pētīšanas stacijas Jelgavas novadā ir ierīkoti pakāpeniskās cirtes demonstrācijas objekti, kur puse audzes nocirsta, puse saglabāta. Demonstrējuma objektā koncentrēti dažādi šīs cirtes veidi – nocirstas taisnas vai S veida joslas, nocirsti apļveida vai kvadrātveida logi, saglabātas apļveida vai kvadrātveida grupas. Interesenti var aizbraukt apskatīties, kāds variants šķiet pieņemamāks.”
Otro paņēmienu plānots veikt pēc 5–10 gadiem, kad jaunā audze būs ieaugusies. Nokavēt nedrīkst, jo pārāk lielu jaunaudzi bojātu palikušās vecās audzes ciršana. Tas varētu būt zelta vidusceļš tiem, kas grib gan no meža pelnīt, gan audzēt ražīgu mežu nākotnē, norāda pētnieks.
Mazais mežs kā rezerves fonds īpašniekam
Tomēr Šņepsts brīdina no vienkāršotas un vienas “pareizās” pieejas visiem meža īpašniekiem. Būtu jānodala mazie un lielie meža īpašnieki; mazajiem īpašniekiem mežs bieži vien nav bizness. “Lielākā daļa mazo meža īpašnieku skatās uz mežu kā uz rezerves fondu, ko, ja būs nepieciešamība, varēs izmantot.”
Bet atjaunošanas cirte, kas agrāk kļūdaini dēvēta par “kailcirti” pati par sevi nav peļama un nenozīmē, ka tiek saimniekots neilgtspējīgi. “Ja nocērt visu un aizmirst, tas ir nepareizais variants. Pareizi būtu, ja pirms nociršanas jau plāno, kā un ar ko mežaudze tiks atjaunota. Ja paredzams, ka “dabiski” atjaunosies vērtīgas koku sugas, var arī nestādīt, bet, ja izvēlas mežu atjaunot, tad labāk būtu stādīt selekcionēto vietējo materiālu. Tas ir kvalitatīvāks, ražīgāks un piemērots Latvijas apstākļiem.”
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Priede, egle, bērzs – mūsu vērtība
Kuras ir Latvijas vērtīgākās koku sugas? “Saimnieciskām lietām – priede, egle, bērzs. Tās ir tās trīs sugas, uz ko vajadzētu pamatā skatīties,” saka Guntars Šņepsts, nenoliedzot arī citu sugu vērtību. “Ja mazajam meža īpašniekam laukos ir māja, kas jāapkurina ar malku, tad vērtīgi ir audzēt arī baltalkšņus.” Valstiskā mērogā gan būtu jāaudzē pamatā saimnieciski vērtīgās sugas, no kurām var iegūt zāģbaļķus un no tiem ražot augstvērtīgākus produktus ar lielāku pievienoto vērtību.
Tam ir arī klimata pamatojums. “Ieliekot koksni produktos, kas ilgi kalpo, kā galdos, krēslos, māju būvniecībā, mēs esam to oglekli iekonservējuši, nevis palaižam uzreiz atpakaļ gaisā, kā, piemēram, koksni sadedzinot.” Nākotnē, mainoties klimatam, koku sugu izvēle var mainīties. “Klimatam kļūstot siltākam, potenciāli tas varētu būt tāds, kā ir Vācijā. Un tad mums klimats būs piemērotāks dižskābāržu, baltegļu audzēšanai. Pašlaik mums Talsu pusē ir pāris pieaugušu raženu dižskābāržu un baltegļu audžu, vēl citviet Latvijā ir daži jaunāki stādījumi.”
Pirmie gadi prasa visvairāk
Atbildīga saimniekošana “Silavas” direktora izpratnē nozīmē neaizmirst mežu pēc nociršanas vai atjaunošanas. “Ja sastāda un pēc tam nerūpējas, tad, manā skatījumā, tas ir izniekots laiks un resursi. Atjaunotā un arī atjaunojusies audze ir jākopj. Pirmās ir agrotehniskās kopšanas – sākotnēji katru gadu vismaz reizi jāiziet izkopt, auglīgākos meža tipos pat divreiz. Pēc tam seko jaunaudžu kopšana.”
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Salīdzinājums, ko viņš izvēlas, ir katram uztverams. “Tas ir kā ar bērniem. Sākumā par viņiem jārūpējas, lai aug skaisti, gudri un diženi, un tad, pieaugušā vecumā, viņi paši rūpējas par sevi. Līdzīgi arī ar mežu – pirmie desmit gadi ir diezgan lielas rūpes.”
Pirmos “augļus” jeb ienākumus var sagaidīt tikai pēc 20–30 gadiem. Tāpēc, atjaunojot mežaudzes, nedrīkst domāt viena gada kategorijās. “Pareizāk būtu skatīties, kāds tā meža potenciāls būs pēc 30 gadiem, kāds pēc 50 un 100 gadiem. Nevis tā, ka tikai likumdošana prasa atjaunot, lai ir tie 1500 vai 2000 koku, un vienalga, kādi tie ir. Tas būtu neilgtspējīgi un bezatbildīgi,” uzsver Guntars Šņepsts.
Ja pašam zināšanu pietrūkst, padomu var prasīt vecajiem mežkopjiem vai mežziņiem, piemēram, Valsts meža dienestā. “Viņi vienmēr var kaut ko ieteikt, tomēr žēl, ka viņu paliek arvien mazāk,” nosaka speciālists.
Projektu “Klimata kurss – SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”” sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņu par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā” finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments.
