"Ja nav sirds, to nevar izturēt" - kā Rutas Podnieces dzimtas mājas Kaltenē kļuva par miera ostu citiem

Kā sākās jūsu stāsts ar Kalteni?

Kaltene ir manas dzimtas mājas vismaz piektajā paaudzē, cik tālu es zinu. Šeit pirms manis ir dzīvojuši mani cilvēki, šeit ir viņu darbs, rokas un soļi, es to ļoti jūtu. Mans vecvectēvs savulaik šo īpašumu atpirka no barona. Un atpirka par lielu naudu, iegādājoties precīzi tik lielu teritoriju, kāda mums ir arī šobrīd. Tā zeme, kas reiz bija mūsu dzimtai svarīga, joprojām ir vieta, par kuru rūpējamies. Es ļoti lepojos ar to, ka mūsu mājas sienā ir akmeņi, kurus vecvectēvs pats savām rokām ielicis 1892. gadā, kad šajā īpašumā varēja atļauties uzbūvēt pirmo lielo klēti. Tā sajūta, ka šeit ir ne tikai māja, bet arī dzimtas roku darbs un vēsture, man ir ļoti svarīga. Protams, kā jau visi normāli cilvēki, arī es kādu laiku esmu dzīvojusi ārpus Kaltenes. Esmu pabijusi arī galvaspilsētā, redzējusi citu ritmu, iespējas un dzīvi. Bet pilsēta nebija mans aicinājums. Nu jau daudzus gadus es ar pilniem simt procentiem varu teikt, ka esmu kalteniece.

Un kā dzimtas mājas pamazām kļuva par vietu, kur uzņemt viesus?

Tas sākās ļoti vienkārši, un man šķiet, tā sākas daudzi mazie viesu nami. Sākumā jau nav lielu biznesa plānu, stratēģiju vai skaistu bukletu. Mums bija viena māja, kurā labprāt palika mani darba kolēģi, kad atbrauca uz Kalteni. Pamazām kļuva skaidrs, ka šai vietai ir potenciāls uzņemt arī citus. Tieši pirms desmit gadiem šo pirmo māju savedām tādā kārtībā, ka to jau varēja ievietot rezervācijām Booking platformā. Tikai pēc tam soli pa solim nāca klāt mazās viesu mājiņas – divvietīgās un četrvietīgās. Bet pati pirmā māja man joprojām ir īpaša. Tajā kādreiz bija kūts, un augšā glabājās siens. Tagad tā ir pārtapusi par viesu namu. Man patīk šī pārvērtība, ka veca, saimnieciska ēka iegūst jaunu dzīvi, bet nezaudē savu dvēseli.

Jūsu brīvdienu mājām Booking platformā ir ļoti augsts viesu novērtējums – 9,2. Kā jums šķiet, kas ir veiksmes atslēga?

To droši vien visprecīzāk varētu pateikt paši viesi. Bet, lasot to, ko viņi raksta atsauksmēs, man šķiet, ka cilvēkiem ir svarīgi, lai viņi saņemtu tieši to, kas viņiem ir apsolīts. Atbraucot pie mums, šeit nav nepatīkamu pārsteigumu. Ja Booking aprakstā ir teikts, ka pie mums ir miers, klusums un katrai mājai liela, plaša piegulošā teritorija, kas ļauj justies privāti un netraucēti, tad viņi tieši to arī saņem. Ja viesi jau iepriekš ir izlasījuši, ka pie mums nav interneta katrā mājiņā – internets mums, protams, ir, tikai mēs apzināti to nevelkam līdz katrai gultai un katram stūrim –, viņi ar to rēķinās. Un tā arī ir daļa no mūsu filozofijas. Mēs gribam, lai cilvēki pie mums atbrauc nevis pasēdēt katrs savā ekrānā, bet pabūt kopā. Te ir jūra, klusums, zaļums, vakari ārā un rīti bez steigas, un to visu būtu žēl palaist garām tikai tāpēc, ka telefons paņem visu brīvo laiku.

Man šķiet, cilvēkiem patīk, ka šeit solījums sakrīt ar realitāti. Ja viņi atbrauc pēc miera, viņi mieru arī saņem. Ja atbrauc pēc klusuma, te ir klusums. Ja vēlas zaļu vidi, plašumu, tuvumu jūrai un sajūtu, ka beidzot var atslēgties, tad arī tas viss šeit ir.

Kas, jūsuprāt, ir tas, ko cilvēki šodien laukos meklē visvairāk?

Cilvēki ir ļoti dažādi. Arī tūristi un ceļotāji iedalāmi dažādās kategorijās. Ir vietas, kas domātas skaļām svinībām, ballītēm, korporatīvajiem pasākumiem, aktīvai atpūtai un lielai rosībai. Tāda nav mūsu vieta. Pie mums cilvēki brauc pēc pavisam kā cita. Ne pēc trokšņa, ballītēm vai gatavas izklaides programmas. Viņi atbrauc uz nedēļu, dažreiz pat divām, paņem līdzi grāmatu, gumijas čības, kādu siltu džemperi vēsākam vakaram un vēlmi vienkārši pabūt mierā. Jūra ir tepat, pārsimt metru attālumā. Otrā pusē sākas mežs. Un šeit cilvēks pamazām atslābst, noliek malā steigu un atkal sadzird pats sevi.

Man šķiet, mūsu viesi nemeklē izklaidi par katru cenu. Viņi meklē vietu, kur nav nekā lieka un kur var nesteigties. Tas šodien daudziem kļūst par lielu greznību.

Daudzi sapņo par savu mazo viesu māju vai atpūtas vietu laukos. Ar ko jūs ieteiktu sākt?

Tas vienmēr ir sarežģīts jautājums, jo katrai vietai ir sava specifika. Nav vienas receptes, ko varētu pielikt pie visām mājām un visiem lauku reģioniem. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no īpašuma, lokācijas, paša saimnieka rakstura un arī no tā, cik daudz viņš ir gatavs darīt pats. Man šķiet, pašā sākumā ir jāatrod sava vieta – ne tikai ģeogrāfiski, bet arī idejiski. Jāsaprot, kas es gribu būt. Vai es gribu būt aktīvās atpūtas vieta ar izklaidēm, laivām, riteņiem un piedzīvojumiem. Vai es gribu uzņemt ģimenes ar bērniem un būvēt lielus rotaļu laukumus. Vai es gribu būt miera un klusuma vieta. Varbūt mans sapnis ir izveidot gandrīz pieczvaigžņu viesnīcu laukos. Tikai tad, kad ir skaidrs, kas ir mani cilvēki un ko es viņiem varu dot, var sākt veidot savu mazo biznesu. Jo viesu māja nevar apvienot pilnīgi visu. Ja mēģini patikt pilnīgi visiem, beigās, ļoti iespējams, pazaudē pats savu unikalitāti.

Bet, roku uz sirds liekot, es nevienam nevaru pateikt, ka šis ir viegls bizness. Skaistās bildes ir tikai viena puse. Aiz tām ir ļoti daudz darba, ikdienas rūpju, atbildības, tīrīšanas, labošanas, plānošanas un arī spējas būt pieejamam tad, kad kādam vajag.

Kas ir lielākie klupšanas akmeņi šajā biznesā?

Laikam man personīgi vissmagākā ir vilšanās cilvēku attieksmē. Varbūt tā ir šī laika lielā patērētāju kultūra, kas kaut kādā mērā ir izveidojusies. Man sāp, ja esmu parūpējusies par skaistu vidi, labu gultu, svaigu un tīru veļu, traukiem un detaļām, kas nav nejaušas, bet ar domu izvēlētas, un tad redzu, ka tas viss tiek ļoti ikdienišķi nolietots, piesmērēts vai sabojāts. Dažreiz cilvēks neierauga, ka aiz tā visa ir kāda cita darbs, rūpes un nauda. Tas ir mans personīgais sāpīgais punkts. Ja, piemēram, kristāla glāzes ir saplēstas un izmestas miskastē vai mētājas pie ugunskura zālē, tad rodas rūgtums. Ne jau par glāzi, bet par attieksmi. Protams, tie ir atsevišķi gadījumi un nav ikdiena, tādu viesu nav daudz. Lielākā daļa viesu ir ļoti jauki, pateicīgi un uzmanīgi.

Kas viesmīlībā ir svarīgāks – skaisti iekārtota vide vai kopējā sajūta un aura?

Skaisti jau būtu, ja abi nāktu kopā. Skaista vide, protams, ir svarīga. Cilvēks atbrauc, sajūt un pamana detaļas. Bet es laikam tomēr teiktu, ka kopējais noskaņojums un aura ir vēl svarīgāka. Jo tajā aurā ietilpst ļoti daudz. Tur ir mana kā saimnieces attieksme pret viesi. Tur ir radītā vide. Daba, kas pati par sevi dod milzīgu pienesumu. Arī klusums, pagalms, ceļš līdz jūrai un veids, kā cilvēks tiek sagaidīts. Var uztaisīt ļoti skaistu interjeru, bet, ja vietai nav siltuma, cilvēks to jutīs. Un varbūt tieši otrādi – vide var nebūt perfekta kā uz žurnāla vāka, bet, ja tajā ir īstums, rūpes un laba sajūta, viesis to atcerēsies daudz ilgāk.

Kā jums šķiet, viesmīlības bizness Latvijā jau ir ļoti piesātināts? Vai tomēr šajā nišā vēl ir brīva vieta?

Varu izteikt viedokli par savu mīļo Kalteni. Man šķiet, ka pie mums teju jau katra ceturtā māja ir kādā veidā saistīta ar viesu uzņemšanu – viesu nami, namiņi, dzīvokļi, dažādi atpūtas piedāvājumi. Piedāvājumu ir ļoti daudz. Turklāt katrs jauns ienācējs biznesā maina tirgu. Varbūt uzreiz vēl nevar pateikt, kā tieši, bet tas vienmēr maina situāciju. Ja kāds ienāk ar spēcīgu ideju vai ļoti pārdomātu piedāvājumu, tas liek arī pārējiem paskatīties uz sevi un kaut ko uzlabot. Man šķiet, konkurence vienmēr ir ļoti laba. Tā neļauj iesēdēties un sapurina, liek paskatīties uz savu vietu ar svaigāku aci. Vai pie mums vēl kaut kam ir vieta? Kamēr cilvēki brauc un kamēr viesu nami nelikvidējas, tikmēr noteikti kāds tiks atvērts arī no jauna. Viesmīlība ir kā dzīvs organisms: vieni ienāk, citi aiziet, kāds nogurst, kāds sāk no nulles.

Jūsu ģimene dzīvo līdzās viesu mājām. Kā izdodas nodalīt privāto dzīvi no viesu zonas?

Mēs dzīvojam blakus, bet, teritoriju veidojot, diezgan apzināti esam mēģinājuši to nodalīt. Ir mūsu privātā teritorija, un ir viesu zona. Tas ir svarīgi, jo citādi ļoti ātri var rasties sajūta, ka tu vairs nedzīvo savās mājās, bet visu laiku esi darbā. Protams, tas neizslēdz situācijas, kad viesi ir atspērušies arī līdz mūsu privātajai teritorijai un ielūrējuši visās vietās, kur vien var ielūrēt. Ar to jārēķinās. Šī lieta katram pašam ir jāsakārto savā galvā, vai tas ir pieņemami.

Man pašai ir svarīgi, lai arī mūsu privātā puse būtu sakopta. Jo viesu uzņemšanā robežas reizēm izrādās plūstošākas, nekā sākumā šķiet. Tu vari skaidri nodalīt viesu zonu un savu teritoriju, bet vienmēr var gadīties, ka kāds aiziet mazliet tālāk, iemaldās citā celiņā vai ziņkārīgi paskatās tur, kur sākas saimnieku ikdiena.

Tāpēc esmu sev pieņēmusi – ja vieta ir redzama un sasniedzama, tai jābūt tādai, lai man pašai nav neērti. Ja dobes ir sakoptas, siltumnīca kārtībā, zāliens nopļauts un arī pie mūsu mājas viss ir savākts, tad nekas briesmīgs nenotiek, ja viesis nejauši ieklīst arī privātā teritorijas daļā.

Laikam tas ir viens no viesmīlības biznesa likumiem – ja kaut ko negribi rādīt, tad tas ir vai nu jāsakopj, vai jānoslēpj, vai jānorobežo. Citādi nemiers būs nevis viesim, bet pašam saimniekam.

Viesmīlība jums ir vairāk sirdslieta vai arī nopietns iztikas avots?

Mums ir vairāki biznesi, nesēžam tikai uz viesmīlību. Mums ir arī dzīvnieku preču veikals Rojā – bizness, kas palīdz pārziemot. Tas ir ļoti svarīgi, jo Latvijā tūrisms tomēr lielākoties ir vasaras sezonā. Sākumā viesmīlība noteikti vairāk bija sirdslieta. Bet tagad, kad tajā ir ieguldītas finanses, enerģija un ļoti daudz laika, mēs, protams, priecājamies, ja no tā nāk arī nauda. Un šo naudu atkal var ieguldīt atpakaļ vietā – kaut ko uzlabot, papildināt un padarīt ērtāku. Man šķiet, mazos lauku uzņēmumos sirdslieta un bizness bieži iet roku rokā. Ja nav sirds, to nevar izturēt. Bet, ja nav arī ekonomiska pamata, tad ar sirdi vien ilgi nepavilksi.

Ko jums nozīmē būt labai saimniecei?

Man šķiet, ka zem tā visa slēpjas saimnieka gribēšana un varēšana jebkurā brīdī viesim palīdzēt. Viesmīlība jau patiesībā ir viesu mīlība. Tas nozīmē – es mīlu viesus,  mīlu cilvēkus un esmu šeit viņu dēļ. Ja viesis zvana un saka: “Mēs nemākam šo plītiņu iedarbināt”, tad mēs noliekam savus darbus malā un ejam palīdzēt iedarbināt plītiņu. Ja atbrauc pilsētnieki, kuri nemāk iekurināt kamīnu, un pulksten septiņos vakarā zvana, ka viņiem ļoti gribas uguni kamīnā, tad tu iekāp savās čībās un ej kurināt viesim kamīnu. Man šķiet, tā ir tā īstā viesmīlība – atsaucība un vēlme palīdzēt. Ja viesim vajag izprintēt biļeti, bet printera viņam nav, tad es meklēju iespēju, kā to izdarīt. Ja ir kāds jautājums, mēģinu atrisināt. Tā ir attieksme pret cilvēku ar vēlmi palīdzēt. Mēs jau esam ļoti dažādi, bet viesmīlībā cilvēki ir jāmīl. Citādi ļoti ātri sāks traucēt viss – jautājumi, zvani, lūgumi, vajadzības un nejaušības.

Kāds šobrīd ir īpatsvars starp ārvalstu viesiem un vietējiem?

Situācija ir ļoti, ļoti mainījusies gan Covid ietekmē, gan nestabilās politiskās situācijas dēļ. Kad mēs sākām, pirmajos piecos gados mums bija ļoti daudz tūristu no ārvalstīm. Bija cilvēki, kas ceļoja ar autobusu vai atlidoja uz Rīgu, pēc tam nokļuva līdz mums un dzīvoja šeit vairākas dienas. Tagad, ja uzskatām, ka mūsu brāļu tauta lietuvieši jau ir gandrīz kā vietējie Latvijā, tad es teiktu, ka ārzemnieku ir palicis mazāk. Pasaule ir kļuvusi piesardzīgāka. Reizēm, runājot ar ārvalstu viesiem, var just, ka viņi skatās kartē un saka: “Jūs nemaz nedzīvojat tik tālu no tās vietas, kur notiek aktīva karadarbība. Mēs baidāmies.” Kāds pajautā, kā pie mums īsti ir, vai ir droši un mierīgi. Tātad šo situāciju ļoti ietekmē ārējie apstākļi, kurus mēs paši nevaram mainīt. Bet es no sirds ticu – kad pasaule sakārtosies, mēs atkal varēsim uzņemt tikpat daudz ārzemju tūristu kā pašos pirmsākumos.

Vai ārzemju viesi citādi novērtē šo vietu?

Man šķiet, jā. Ārzemnieki pat vairāk novērtē vidi, apstākļus un pašas vietas vērtību. Viņi bieži atbrauc ļoti sagatavojušies. Viņi ir izpētījuši mājaslapu, Booking informāciju, jau iepriekš uzrakstījuši vairākus e-pastus un visu noskaidrojuši. Vietējie reizēm atbrauc ar citām gaidām. Dažreiz ir sajūta, ka viņi mazu viesu māju uztver gandrīz kā trīszvaigžņu viesnīcu. Tad arī prasības un gaidas ir citas. Savukārt ārzemnieks biežāk saprot, ka viņš brauc uz konkrētu vietu ar konkrētu raksturu. Varbūt viņiem tas reizēm šķiet īpašāk tāpēc, ka viņš ierauga no malas to, ko mēs paši dažreiz uztveram kā pašsaprotamu, – jūru, mežu, klusumu un vietu ar stāstu.

Ko jūs novēlētu cilvēkiem, kuri sapņo laukos radīt kaut ko savu?

Uz priekšu! Kamēr būs cilvēki, kas grib kaut ko darīt, tikmēr būs Latvija. Es tam ļoti ticu. Jo lauki diemžēl daudzos aspektos ir stipri tālu no galvaspilsētas – gan izglītības, gan kultūras, gan dažādu iespēju ziņā. Reizēm tiešām šķiet, ka visa dzīve notiek tikai Rīgā. Bet tā nav. Laukos arī ir dzīve. Un reizēm tieši laukos ir tāda dzīve, kurā cilvēks vēl var kaut ko radīt ar savām rokām, ar savu galvu un savu sirdi. Kamēr laukos būs cilvēki, kas gribēs kaut ko darīt, tikmēr Latvijai būs būt.