FOTO: tā nav nekur citur Eiropā! Vai zināji, ka Rīgas centrā ir unikāla, ārstējoša ekosistēma?

Ar ko Rīga var lepoties? Protams, ar savu jūgendstilu. Protams, ar Vecrīgu. Protams, ar eleganto bulvāru loku. Starp citu, tas ir viens no drosmīgo lēmumu paraugiem pilsētas vēsturē, jo nojaukt aizsardzības mūri, izveidojot tā vietā parku un saglabājot kanālu, nevis nolīdzināt, aizbērt un uzcelt īres namus – tā ir “nerentabla” pieeja. Bet vai jūs zināt, ka Rīgas centrā ir Eiropas mērogā unikāla ekosistēma, kas ir ārstējoša? 

“Es dzīvoju blakus Lielajiem kapiem un vienvakar no balkona ar sajūsmu skatījos uz diviem vistu vanagiem. Viņi te dzīvo,” stāsta Ilze Rukšāne. “Eiropā ir maz tādu ekosistēmu kā Lielie kapi, kas kut kas ir starp mežu un parku,” viņa uzsver. “Ieeju, un man ir sajūta, ka esmu mežā. Es dzirdēšu pilsētas trokšņus, tos, protams, nenoslāpē, bet paskatos apkārt un neredzu mājas. Pārējie Rīgas parki, pat ja ir tikpat lieli, ir daudz skrajāki un tur nevar dabūt šo “meža” sajūtu. Protams, mums ir Biķernieki un Šmerlis, bet uz turieni ir mērķtiecīgi jābrauc. Lielie kapi ir pilsētas centrā, un tas ir jautājums par pieejamību visiem pilsētas iedzīvotājiem, arī tiem, kas dzīvo pašā centrā. Turklāt te ir arī  kultūrvēsture, kas, man šķiet, pilsētniekam ir urbāni saprotama, un te ir pietiekami skrajš, lai būtu drošības sajūta. Pilnīgi saprotu pilsētniekus, kuri mežā baidās apmaldīties. Šeit tas nav iespējams.”

“Iespējams, pirms 10-15 gadiem es būtu gribējusi Lielajos kapos ieviest lielākas pārmaiņas, bet tagad, dzīvojot tiem blakus, es saprotu, ka te neko nevajag “pārdizainēt”,” saka ainavu arhitekte. “Kad pirms vairākiem gadiem bija izsludināts metu konkurss, pirmo vietu nepiešķīra, lai gan bija iesniegts brīnišķīgi skaists projekts. Absolūti, pasakaini, dievišķi skaists projekts, bet ne šai vietai. Bija ļoti domāts par ekoloģiju, daudzveidību un visu pārējo, bet projekta realizācija prasītu lielus līdzekļus. Un pārveidošanu. Man šķita, ka tomēr Lielo kapu unikalitāti nedrīkst izjaukt – zilsniedzītes, kas pavasarī zied, pēc tam nāk dzeltenās vizbulītes un dzeltenās savvaļas tulpes. Daudzi nīdē gārsu, bet tā zied baltiem ziediem, un kapi izskatās kā ar baltu gaismu pielijuši. Un ziemā baltais sniegs, kas vienkārši rada drošības sajūtu. Vienīgais, ko tur, manuprāt, vajadzētu izdarīt, ir nomainīt celiņu segumu, jo asfalts ir izdrupis, uzlikt apgaismojumu un ierīkot vēl soliņus, vairāk neko, bet nevienā no priekšlikumiem nekā tāda nebija. Visos bija par daudz – pārveidot, uzcelt, ierīkot, sataisīt. Ir vietas, kurās reizēm labāk ir darīt mazāk.”

“Tas nenozīmē, ka nav cieņa pret dižgariem Lielajos kapos, jo viņi visi – Dainu tēvs Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Andrejs Pumpurs, Anna Vērmane, Augusts Folcs – bija vērotāji un saprata dabas nozīmi,” uzsver Ilze Rukšāne.

“Kā profesionālis saprotu, ka iedzīvotāji gribētu atjaunot kapus un pieminekļus, bet tas nav vajadzīgs. Varbūt tikai dažus mūsu īpašos cilvēkus godināt. Forši, ka atjaunoja Annas Vērmanes kapa pieminekli, ka atjauno kapličas, bet vienmēr jādomā, kas un kā to kops,” viņa norāda. “Teikšu godīgi, man pat patīk, ka atjaunotos pieminekļus praktiski nekopj, jo tie iegūst to patinu, kāda ir raksturīga visam kompleksam. Un tas nav par necieņu. Es domāju – ja es gulētu Lielajos kapos, būtu laimīga, ka cilvēki tur jūtas labi, ka viņi grib nākt un uzturēties. Īpaši to varēja redzēt pandēmijas laikā, kad cilvēki staigāja un rada to mieru un sakārtoja mentālo veselību. Lielie kapi šajā ziņā ir īpaši, jo šo sajūtu nevar dabūt citos sakoptajos pilsētas centra parkos vai īpaši veidotajā Uzvaras parkā – arī tāds vajadzīgs, bet tam ir cits mērķis. Lielajos kapos nevajag rotaļlaukumus, bet sajūtu, ka te var nākt pastaigāties, ka būs, kur apsēsties. Ir nevis darbība, bet apcere.”

“Ir divas lietas, kam nepieciešams tas zaļums pilsētā – mūsu fiziskā un mentālā veselība un otrs – dzīvnieki un putni,” turpina Ilze. “Piemēram, kāpēc tik svarīgi ir krūmi? Jo tajos var paslēpties un dzīvot mazie putniņi, citādi vārnas viņus izķer. Un tad ir koki, kuros dzīvo “higiēnisti” – plēsīgie putni, kas likvidē slimos putnus, grauzējus.”

Sugu daudzveidība turklāt palīdz uzturēt kopējo vides veselību, norāda ainavu arhitekte. To uzskatāmi ik pa laikam var novērot arī Rīgā, kad masveidā saslima vienas sugas koki. “Ar monokultūrām pilsēta ir centusies vienkāršot dzīvi, un šī vienkāršotā dzīve ir alejas – tas ir eleganti muižnieciski, taču rada riskus. Zināms, ka lauksaimniecībā monokultūra noplicina augsni. Līdzīgi ar kokiem pilsētā –  piemēram, kastaņās iemetas ērce un visa iela augustā paliek brūna. Tas nav forši, jo šajā ielā vairs nav veldzējuma, bet augusts un septembris Latvijā mēdz būt karsts,” saka Ilze Rukšāne. “Eiropā, piemēram, šobrīd liela problēma ir ar bukšiem, kas masveidā iet bojā. Pie mums to nav tik daudz, bet tas ir piemērs situācijai, kad vienai sugai uznāk kaitēkļi vai slimības un viss aiziet bojā. Kad ir daudzveidība, mēs esam gatavi un ir iespēja pakāpeniski kaut ko nomainīt. Tas pats attiecas uz koku vecumu.”

Runājot par pieejamu vidi, ainavu arhitekte uzsver “zaļo saliņu” nepieciešamību pilsētā, kas nāktu komplektā ar soliņiem, kuros piesēst un atpūsties. Vietās, kur šādi soliņi ierīkoti, ikdienā uzskatāmi var redzēt, ka pilsētnieki tos labprāt izmanto – un tie nav tikai pensionāri, kas atvelk elpu. Tie ir arī jaunieši, ģimenes ar maziem bērniem. “Pilsēta palēnām sāk saprast, ka jāveido ielas ar zaļajām kabatām, ka trūkst soliņu uz ielas. Tam soliņam jābūt pie koka nevis starp mašīnām, un vēlams, lai zem koka ir arī krūms. Tieši tā ir mūsdienu pilsēta,” saka Ilze.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.