Indīgi rozā, tintes zils - kur atrodas visdīvainākā ķīmiskā sastāva ezeri, un vai tur droši peldēt?
Mēs zinām, ka ūdens ir caurspīdīgs, un dabā lielās ūdens tilpēs, piemēram, ezeros, tas iekrāsojas zils vai pelēks, jo atspoguļo debesis. Bet izrādās, ka pasaulē ir simtiem ezeru ar koši rozā ūdeni, un dažos tas ir pat daudzkrāsains. Kas izraisa šo krāsainību, un vai krāsainajos ezeros var peldēties? Ja šovasar vēlaties plašāk paceļot, jums var noderēt šis miniceļvedis par vietām, kur atrodas visdīvainākā ķīmiskā sastāva ezeri.
Rozā ezeri
Ieraugot kaut ko tik nedabisku kā rozā ezeru, pirmā doma, kas nāk prātā, – tāds ūdens noteikti ir indīgs. Nav indīgs, bet nav arī gluži nekaitīgs. Rozā pigments nav vainīgs – tas veidojas, hipersāļam ūdenim (tāds ir visos rozā ezeros) mijiedarbojoties ar īpašiem mikroorganismiem, sauktiem par halofiliem, kam nepieciešama augsta nātrija hlorīda koncentrācija ūdenī – piecas reizes augstāka nekā okeānos.
Rozā ezerus galvenokārt apdzīvo vienšūnu mikroaļģe Dunaliella salina (Austrālijā – arī Salinibacter ruber un citas), kas izdala sarkanus karotinoīdu savienojumus, – tie iekrāso ūdeni. Šīs aļģes satur augstu bēta karotīna koncentrāciju (tas aizsargā aļģi no bojājumiem) un farmācijā zināmas kā ļoti spēcīgs antioksidants (tās iekļauj uztura bagātinātājos).
Neraugoties uz aļģu veselīgajām īpašībām, ezeri tomēr uzskatāmi par diezgan bīstamiem, jo augstā sāls koncentrācija var “sagrauzt” cilvēka ādu (piemēram, Austrālijas slavenākais rozā ezers Hillier ir desmit reizes sāļāks par okeānu). Dažos rozā ezeros ir atļauts peldēties (pilnīgi droši, ja pludmalē iekārtotas dušas), dažos – liegts. Pie dažiem ir iekārtotas sanatorijas, kurās sāli un aļģes izmanto procedūrām.
Visi rozā ezeri ir sāls ieguves vietas (to tuvumā bieži ir sāls rūpnīcas), un mazāk attīstītās valstīs sāls tiek vākts primitīvi – ar lāpstām (piemēram, no ezera Lac Rose Senegālā). Lai aizsargātu kāju un roku ādu, cilvēki to ieziež ar sviestu – varbūt šāds ādas “protektors” var noderēt arī peldoties?
Rozā ezeri atrodami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, bet tuvākie ir:
- Las Salinas de Torrevieja Spānijā,
- Les Salins d'Aigues Francijā,
- Lonara ezers Indijā,
- Masazira ezers Azerbaidžānā (netālu no Baku)
- Lemūrijas ezers Hersonas reģionā Ukrainā.
Citviet pasaulē slavenākie ir Hillier, Pink Lake un Hutt Lagoon Austrālijā, Laguna Colorada Bolīvijā, Natron ezers Tanzānijā, Lac Rose Senegālā u. c.
Krāsu eksplozija un tinte ūdens vietā
Vissatriecošākā krāsu palete pieder Lielajam prizmatiskajam avotam (Grand Prismatic Spring) Jeloustounas Nacionālajā parkā. Tas ir lielākais karstais avots ASV, kura krāsa avota vidū ir žilbinoši koši zila (izskaidrojums ir unikālā ūdens sterilitāte, kas rodas, pateicoties 70 grādu karstumam un 50 m dziļumam), bet virzienā uz malām mainās visās varavīksnes krāsās. Šos toņus rada pa daļām sagrupēti mikroorganismi, kas nogulsnējas uz dažādām minerālvielām klātās avota malas.
No mākslinieciskā viedokļa uzmanības vērts ir arī Plankumainais ezers (Spooted lake) jeb Klikuks (indiāņu nosaukums), ko dēvē par vismaģiskāko vietu Kanādā (Britu Kolumbijā). Ziemā tas ir parasts ezers, bet vasaras mēnešos, kad lielākā daļa ūdens iztvaiko, tas pārvēršas simtiem mazos baseiniņos, kuros koncentrējas dažādi minerāļsāļi un to savienojumi (kalcijs, nātrija un magnija sulfāti, titāns, Epsomas sāls u. c.). Indiāņi izsenis izmantoja Klikuka ārstnieciskos ūdeņus slimību ārstēšanā.
Trešā dīvainākā ar krāsām saistītā ūdenstilpe ir Tintes ezers (Ink Lake) Alžīrijā, kas ir zili melns, ķēpīgs un indīgs – no tā plūst indīgi garaiņi ar nelāgu smaku, tā krastos neviens nedzīvo. Tā ūdens ne tikai pēc krāsas, bet arī pēc ķīmiskā sastāva atgādina īstu tinti (vietējie to pilda pildspalvās un pārdod kā suvenīru – ar to var tiešām rakstīt!). Tikai nesen zinātnieki noskaidroja, kā rodas šī neparastā viela: ezerā ietek divas upes, vienā no tām ir daudz dzelzs sāļu, bet otrā – organiskie savienojumi no kūdras purva. Šīm straumēm saplūstot, notiek ķīmiska reakcija, kas ūdeni pārvērš tintē.
