Vides prasībām jābūt integrētām jebkura produkta ražošanā, uzskata LVM jaunais vadītājs

Kādi ir jūsu mērķi kā jaunajam LVM vadītājam? Vai plānojat kādas izmaiņas uzņēmumā?

Pēc Roberta Strīpnieka lēmuma pamest LVM valdes priekšsēdētāja amatu padome nāca ar priekšlikumu uz atlikušo pilnvaru termiņu uzticēt šo vietu man, lai nodrošinātu uzņēmuma darbības nepārtrauktību un stabilitāti. Tieši tas ir mans uzdevums. Turklāt mežsaimniecība ir ilgtermiņa bizness, un viss, ko mēs darām, ir ar vidēja un ilgāka termiņa skatījumu uz priekšu. Koks neizaug vienā gadā, un nemainīgi mūsu mērķis ir gūt saimniecisko labumu no meža zemes apsaimniekošanas - jautājums ir tikai par to, kā to izdarīt. Arī zaļās vienošanās kontekstā mūsu komandai ir jāmeklē atbildes uz jautājumu, kādi gribam būt nākotnē.

Kādiem Latvijas valsts mežiem vajadzētu būt pēc desmit, divdesmit gadiem?

Mežsaimniecības politikas attīstības rezultātā es joprojām gribētu sēdēt pie koka, nevis pie plastmasas vai stikla galda. Tādēļ ir jādomā par to, kā mežsaimniecībai būt maksimāli efektīvai, vienlaikus nemazinot bioloģisko daudzveidību. Tas nozīmē, ka vides aizsardzības prasībām ir jābūt integrētām jebkura produkta ražošanā un pakalpojuma sniegšanā. Ja mēs to nespēsim izdarīt, saglabājot bioloģisko daudzveidību, šādai ražošanai nav nākotnes. Integrācijas risinājumu meklēšana arī ir mūsu uzdevums, ar kuru nodarbojamies jau šodien, - ik gadu, iegūstot jaunas zināšanas, tiek pilnveidotas arī vides aizsardzības prasības, un tās attiecas ne tikai uz mežsaimniecību, kas ir mūsu pamatbizness, bet arī uz zemes dzīļu izmantošanu, medību un rekreācijas pakalpojumiem, stādu audzēšanu. Mums ir jāspēj plānot, organizēt un realizēt darbus tā, lai visas sugas mežā varētu dzīvot līdzās. LVM tas ir galvenais zaļā kursa uzdevums.

Zaļajam kursam ir arī noteikti dažādi mērķi, kuri konkrētos termiņos ir jāsasniedz. Ko tas nozīmēs LVM un Latvijas mežsaimniecībai?

Tāpat kā sugām ir jāpielāgojas mainīgiem apstākļiem, līdzīgi arī meža īpašniekiem, kuri joprojām gribēs gūt saimniecisko labumu, vajadzēs pielāgoties mērķiem, kas ir izvirzīti. Turklāt mežsaimniekiem pašiem proaktīvi ir jādomā, ko darīt mežsaimniecības gadījumā.

Jums ir nācies pasēdēt un palauzīt galvu, kas jūsu plānos ir jāmaina, lai iekļautos zaļā kursa izvirzītajās prasībās?

To mēs jau darām no uzņēmuma dibināšanas brīža. Mūsu pārvaldībā ir vairāk nekā 900 000 meža zemju nogabalu, tajā skaitā arī tādi, kurus mēs paši lemjam atstāt neapsaimniekotus, nevis to nosaka ar kādu mikrolieguma statusu. Mēs meklējam līdzsvaru, un, lai dzīvotnes saglabātu, ir ļoti daudz uz zinātni un profesionālo pieredzi balstītu lēmumu, ko iekļaujam ainavu ekoloģiskajā plānošanā. Mežā esošo sugu ir ļoti daudz, bet ir tā saucamās lietussarga sugas, piemēram, mednis - tās mēs jau kopš uzņēmuma dibināšanas brīža ļoti rūpīgi monitorējam, lai saprastu, kas ar tām notiek laikā, kad mēs darbojamies mežā. Zaļais kurss par to liek domāt vēl vairāk. Turklāt redzam, ka mums ir jāprot par to stāstīt sabiedrībai, interešu grupām, politikas veidotājiem, lai ikvienam ir pieejama šī informācija.

Latvijā ir bijuši arī pietiekami lieli konflikti par mežu apsaimniekošanas jautājumiem, piemēram, pret noteikumiem, ar kuriem bija iecerēts samazināt koku ciršanas diametru, aktīvi iestājās ornitologi. LVM darbībā izdodas atrast kompromisus ar dažādām nevalstiskajām organizācijām, kas iestājas par dabas aizsardzību?

Svarīgi ir cienīt visus viedokļus, tomēr, vērtējot šādus konfliktus, ir būtiski iedziļināties, cik plaši vai šauri viena vai otra interešu grupa skatās uz lietām. Mēs cenšamies skatīties maksimāli plaši - gan no vides, gan sabiedrības interešu, gan uzņēmuma, nozares un valsts ekonomisko interešu viedokļa. Vienlaikus mums ir arī jāņem vērā to interešu grupu mērķi, kas nav saistīti ar ekonomiskā labuma gūšanu Latvijas sabiedrībai. Mums ir jācenšas nākotnē sadarboties labāk, jādomā, ko mēs varētu darīt citādāk gan komunikācijā, gan profesionālā, uz zinātniskiem pamatiem balstītā sadarbībā. Labs piemērs šādai sadarbībai ir LVM dalība trīs lielos Eiropas līmeņa vides aizsardzības projektos, kuru mērķis ir padarīt vērtīgākus Eiropas līmenī nozīmīgus biotopus. Lai to īstenotu, LVM kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldi un vides ekspertiem plāno un veic biotopu sakopšanas un uzlabošanas darbus, iepretim agrākajai pieejai - nedarīt neko.

Ja mēs pievēršamies saimnieciskajiem jautājumiem, tad mežsaimniecībā pandēmijas laiks izvērtās visai dinamisks - ar lielām koksnes cenu svārstībām. Kā tas ir ietekmējis jūsu darbu?

Pandēmijas sākumā mēs arī bijām apjukuši, gluži kā sabiedrība un uzņēmēji. Neviens nezināja, kas notiks tuvākajā nākotnē. Uzņēmumā pat sākām modelēt, cik maksā dīkstāve, un labāk es šos ciparus nesaukšu, jo tie bija šokējoši. Par laimi, nebija vajadzības šos scenārijus realizēt. Bija mirklis, kad gan ražotāji, gan tirgotāji Eiropas mērogā baiļu dēļ bija samazinājuši krājumus, un, kad koksnes produkti tomēr izrādījās vajadzīgi, jo cilvēki mājsēdes laikā sāka vairāk izmantot koksnes produktus, kaut ko uzlabojot, kaut ko pārbūvējot, tad radās deficīts. Tas krietni pacēla cenas un tirgi atdzīvojās. Mežsaimniecības produktiem cenas pieauga neticami augstā līmenī, ko veicināja šis deficīts. Tagad cenas ir stabilizējušās vai nedaudz kritušās, bet tās joprojām ir salīdzinoši augstas, un nav pazīmju, ka tuvākajā nākotnē varētu būt būtiski kritumi.

Kas var izraisīt šo sašaurināšanos?

To var izraisīt neapdomīga vai mežsaimniecībai nelabvēlīga politika zaļās vienošanās īstenošanas laikā - apzināti vai neapzināti. Neviens nepateiks priekšā, kā tas ir jāievieš Latvijā, - tie būs mūsu pašu politiskie lēmumi. Ja meža zemi izņems no ražošanas kā pamatlīdzekli, tad tam būs sekas un koksne būs mazāk pieejama.

Jūs pašlaik redzat draudus tam, ka Latvijā varētu sašaurināties mežsaimnieciskā darbība?

Diskusiju līmenī šādi draudi parādās, diskusijas ir ļoti karstas. Vienlaikus ir labi, ka ir sarunas un nav strauju lēmumu bez visu pušu uzklausīšanas. Ļoti strauji rīkojoties, var arī nopietni kļūdīties. Jo plašāka ir iespēja diskutēt, vērtēt, arī strīdēties, jo vieglāk būs pieņemt kvalitatīvus lēmumus.

Grūtības ir gaidāmas arī tādēļ, ka situācija Eiropā ļoti atšķiras reģionāli. Nevar Latviju salīdzināt ar Itāliju, Spāniju vai Portugāli, kur tādas mežsaimniecības, kā šeit, nav vispār. Ziemeļvalstīs mežsaimniecība ir pavisam citādāka un arī citādāk tiek īstenota.

Lielo mežsaimniecības uzņēmumu līmenī pašlaik notiek bloķēšanās ar kolēģiem Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, lai runātu par savām interesēm, to, kā meži tiek apsaimniekoti Eiropas ziemeļos?

Igaunija, Somija un Zviedrija tiešām ir mūsu domubiedri, un pirmsākumos, kad gājām no plānveida uz tirgus ekonomiku deviņdesmitajos gados, somi un zviedri mums ļoti daudz palīdzēja ar zināšanām un pieredzi, kādai vajadzētu būt mežsaimniecībai tirgus ekonomikā. Tādēļ mēs esam ļoti līdzīgi un šodien esam arī vienā laivā, lai Eiropas Savienības līmenī pārstāvētu mežsaimniecības intereses.

Tas nav viegli. Eiropas Savienībā ir 27 dalībvalstis, un tāda veida mežsaimniecība kā mums, kā jau minēju, ir četrās valstīs. Vēl var pieskaitīt Īriju, Lietuvu, Austriju, Čehiju, Slovākiju, daļu Vācijas. Taču ļoti lielā daļā Eiropas intereses par mežsaimniecību nav. Un nav arī izpratnes. Nevar arī prasīt, lai tāda būtu, ja mežainums šajās valstīs nav vairāk kā 10% no platības, bet cilvēku populācijas blīvums uz šo platību ir nesalīdzināmi lielāks kā pie mums. Nevar prasīt, lai viņi mūs saprot. Tas viss rada grūtības pārstāvēt mūsu intereses, jo katrs cenšas situāciju novienādot pēc savas izpratnes.

Savukārt valstīs ar zemu mežainuma un lielu cilvēku blīvumu milzīga problēma ir tieši cilvēku radītā slodze uz mežiem, un tas maina, reizēm pat iznīcina biotopus. Eiropas dienvidos ļoti nopietns mežsaimniecības izaicinājums ir arī meža ugunsgrēki.

Latvija, jūsuprāt, pašlaik ar šiem jautājumiem tiek vai netiek galā? Vai pietiekami tiek ņemtas vērā arī mežsaimnieku intereses?

Atbildēšu ar piemēru no kādas senākas pieredzes apmaiņas vizītes Skotijā, kur neformālā atmosfērā parunājām arī par to, cik grūti dažkārt ir ar mūsu politiķiem, ka mūs neuzklausa. Uz to ātri saņēmām atbildi: brauciet mājās un sāciet strādāt ar saviem politiķiem, jo tie ir jūsu politiķi un neviens cits tur palīdzēt nevarēs! Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka gan mums, gan meža nozarei kopumā ir jāiet un jārunā ar saviem īpašniekiem. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs.

Kaut vai teorētiski esat lēsuši, līdz kādam apjomam Latvijā var samazināt mežsaimniecisko darbību, lai joprojām varētu uzskatīt, ka mežsaimniecība ir viena no "velkošajām" nozarēm Latvijas tautsaimniecībā?

Es domāju, ka no mūsu pozīcijām atbildīgāk būtu nespēlēties ar cipariem. Nevar nostāties pozīcijā, ka mazāk aizsargāt vidi ir labāk! Tā vietā mums ir maksimāli jācenšas dabas aizsardzības prasības integrēt ražošanas procesos. Ar nekā nedarīšanu nevar sasniegt vides aizsardzības mērķi. Ir piemēri, ka pašos striktākajos liegumos ne vienmēr saglabājas dabas vērtības, jo dabā jau nekas nestāv uz vietas, daba ir mainīga. Koki pieaug, veģetācija un gaismas apstākļi zem kokiem mainās, un dažkārt izrādās, ka kāda ļoti vērtīga suga pēkšņi ir pazudusi tieši tādēļ, ka tajā vietā vairs nenotiek nekādi mežsaimnieciskie darbi.

Tādēļ ir svarīgi skatīties plašāk un mēģināt meklēt līdzsvaru. Tā ir sadarbība. Kur nav sadarbības, tur ir "karš" par to, kuram ir taisnība, - tad zaudē visi. Es esmu dzirdējis diskusijās arī kareivīgus paziņojumus: mūsu mērķis ir izņemt no mežsaimnieciskās darbības 50% mežu! Un kāds būs rezultāts? Vai mēs to spējam prognozēt? Gan tie, kas grib tos 50% izņemt, gan tie, kas ir kategoriski pret? Es domāju, nostāšanās uz šādas "kara takas" ir nepareizs ceļš. Mēs esam par saprātīgu risinājumu atrašanu.

Kādi ir bijuši LVM pagājušā gada darbības rezultāti?

Neauditētie dati liecina, ka pērn LVM ir bijis 405 miljonu eiro apgrozījums un 130 miljonu eiro peļņa.

Kāda ir bijusi koksnes cenu svārstību ietekme?

Ļoti pozitīva - finansiāli 2021.gads ir bijis viens no līdz šim labākajiem. Protams, ka no vienas puses to ir radījusi situācija tirgū, bet no otras puses - tas ir izcils uzņēmuma darbinieku sasniegums. Visu, kas saistīts ar koksnes pārdošanu, klientu apkalpošanu, cenšamies darīt arvien labāk gadu no gada. Arī tas rezultātā ved uz labākām cenām, jo mūsu klienti to novērtē un reizēm pat maksā vairāk, jo viņiem tiek garantēta stabilitāte. Mēs līgumus pildām, arī pateicoties 22 gadu laikā meža infrastruktūrā investētajam, kas mums dod iespēju tik ļoti nebūt atkarīgiem no laikapstākļiem. Ja nav labas infrastruktūras, tad meža īpašnieks sliktos laikapstākļos netiek koksnei klāt, taču LVM meža ceļi ik gadu tiek rekonstruēti un būvēti jauni. Tādēļ varam stabili piegādāt koksni visu gadu, kas nozīmē stabilitāti mūsu klientiem, to viņi novērtē un ir gatavi maksāt. LVM ir arī ieviests dinamiskais cenu piedāvājums - klienti paši izvēlas, kādu cenu piedāvāt. Finanšu rezultāti liecina, ka mūs novērtē un dod ļoti labas cenas. Īpaši tas attiecas uz skujkoku zāģbaļķiem, bet arī uz citu veidu produktiem.

Tagad diezgan daudz koksnes pārstrādes uzņēmumu saskaras ar problēmām augošo enerģijas cenu dēļ. Jūs jūtat, ka pārstrādes uzņēmumi pašlaik samazina darbības apjomus un iepērk mazāk arī koksni?

Nē, šobrīd to nejūtam. Izskatās, ka koksnes produkcijas cenas joprojām mūsu klientiem ļauj sabalansēt izmaksas ar ieņēmumiem. Turklāt visi šodien ļoti intensīvi meklē risinājumus.

Kādas ir prognozes par finanšu rezultātiem šogad? Vai peļņa tomēr varētu samazināties, ņemot vērā, ka koksnes cenas vairs nav tik augstas?

Pašlaik nav pamata šo gadu prognozēt sliktāku nekā iepriekš. Vismaz pagaidām nē.

Uz ko pašlaik liekat lielāko akcentu investīciju projektos?

Mūsu lielais akcents vienmēr ir bijis un paliek meža infrastruktūra, kas ir viens no galvenajiem ietekmējošiem faktoriem mežsaimniecībai kā saimnieciskā labuma gūšanas veidam. Ja mēs salīdzinām LVM ar mūsu lielākajiem konkurentiem Baltijas jūras reģionā - somiem un zviedriem -, tad viņu ceļu tīkls ir labāks un blīvāks. Mūsu mērķis nav sabūvēt pēc iespējas vairāk, bet, lai mēs sasniegtu mūsu konkurentu līmeni, vēl kādus padsmit gadus būs jāinvestē aptuveni tikpat, cik līdz šim. Tāpēc paldies mūsu īpašniekam, ka viņi atbalsta investīcijas meža infrastruktūrā - meža ceļos un meža meliorācijas sistēmās. Tās mēs nebūvējam jaunas, bet renovējam esošās, jo dabīgu procesu norises rezultātā tās nolietojas. Meliorācijas sistēmu galvenā nozīme ir veicināt koksnes pieaugumu, jo, ja koka saknes nonāk lielā mitrumā, tad tas apstājas savā attīstībā, vairs nepiesaista oglekli. Savukārt meža ceļi ir svarīgi, lai mēs šo koksni varētu nogādāt klientiem.

Tāpat mēs turpinām ieguldīt kokaudzētavu attīstībā, jo pēc meža koku stādiem ir milzīgs pieprasījums un ne tikai Latvijā. Interesanti, ka LVM audzētie stādi veido jau krietnu procentu no Zviedrijas koku stādu tirgus. Piegādes attālums nav par lielu, un ir novērtēta gan mūsu stādu kvalitāte, gan piedāvājums. Mūsu stādi ir ļoti pieprasīti arī Somijā, Igaunijā, Lietuvā. Vienlaikus ir ļoti mainījusies Latvijas privāto mežu īpašnieku attieksme pret saviem mežiem. Viņi arvien vairāk vēlas kvalitatīvus stādus, lai atjaunotu savus mežus. Šie faktori ir radījuši milzīgu meža stādu pieprasījuma kāpumu, tādēļ arī tika pieņemts lēmums par investīcijām vēl vienā lielā stratēģiskā kokaudzētavā Jaunkalsnavā, kas pašlaik sekmīgi tiek veidota. Tā būs viena no labākajām kokaudzētavām Eiropā.

Kad tiks īstenots Jaunkalsnavas projekts, cik stādu gadā LVM izaudzēs?

Virs 60 miljoniem gadā. Pēc pilnas jaudas sasniegšanas tas būs par 12-15 miljoniem stādu gadā vairāk nekā audzējam pašlaik.

Cik šogad investīcijās ir plānots ieguldīt naudas izteiksmē?

Vai investīciju ziņā jūs ietekmē valdības lēmums pandēmijas laikā ar dažiem izņēmumiem no valsts uzņēmumiem peļņu iekasēt dividendēs pilnā apjomā?

Mēs esam iemācījušies uz visu raudzīties pragmatiski, jo esam gluži tāds pats komersants kā jebkurš cits uzņēmums un peļņa pieder īpašniekam. Pretējā gadījumā, kādēļ būtu vajadzīgs uzņēmums, kurš nenes labumu? Svarīgākais, lai pietiek naudas attīstībai un sekmīgai darbības nodrošināšanai, kā arī lai būtu pietiekams atalgojuma fonds darbiniekiem. Ir labi, ka mums ir iespēja pelnīt un nodrošināt dividendes valstij.

Pēdējos gados arvien aktīvāk tiek runāts par iespēju daļu valsts uzņēmumu akciju nodot kotācijai biržā un piesaistīt līdzekļus investīcijām arī no kapitāla tirgus. LVM par to konceptuāli domā?

Noteikti nē, turklāt tas jebkurā gadījumā būtu tikai un vienīgi īpašnieka lēmums.

Tas lielā mērā ir saistīts ar jūsu investīciju projektiem. Vai jums tuvākajā nākotnē būtu vajadzīgi apjomīgi līdzekļi, kurus jūs pašlaik nevarat atlicināt no saviem resursiem vai saņemt no valsts?

Šobrīd tādas situācijas nav, tādēļ nav arī vajadzības papildus piesaistīt līdzekļus no kapitāla tirgus. Kāda situācija būs rīt? Tas lielā mērā būs atkarīgs no mūsu darbības stratēģijas un vai tā nākotnē mainīsies. To es šodien vēl nevaru pateikt.

Vai LVM pārziņā esošās mežu platības pieaug?

Jā, platības pieaug - pateicoties tam, ka LVM drīkst piedalīties zemes iegādes tirgū. Ir bijuši arī tādi laiki, kad ar likumu mums tas nav bijis atļauts, tad platības samazinājās. Jāsaka gan, ka tas bija salīdzinoši īss laika periods. Mums tas ir ļoti būtiski, lai zemju platība, kas ir mūsu galvenais ražošanas pamatlīdzeklis, nesamazinātos.

Pērkot mežu, varam kompensēt platības, ko nododam citām publiskām institūcijām, piemēram, Aizsardzības ministrijas pārziņā - poligonu ierīkošanai, kas ir nozīmīgs valsts drošības jautājums. Tāpat regulāri jānodod zemju platības nacionālas nozīmes infrastruktūras objektiem, piemērām, "Rail Baltica" projektam. Jāatzīst, ka iegādāties mežsaimniecībai piemērotu zemi kļūst arvien grūtāk.

Kādēļ grūtāk? Cenas augstas, maz jūsu vajadzībām atbilstošu nogabalu?

Gan, gan. Mūsu stratēģija ir pirkt, lai konsolidētu jau mūsu esošās platības, lai tās būtu vieglāk apsaimniekot. Tas ir galvenais iemesls. Par mežu platībām nenoliedzami konkurence pieaug, jo zemei ir vērtība, un tā arvien pieaug. Tirgū ir arī ārvalstu pircēji, kas labi apzinās zemes vērtību, arī meža vērtību, tādēļ ir ļoti aktīvi šajā tirgū. Arī tādi globālie spēlētāji kā IKEA pērk zemi - tiem ir sava stratēģija un tie spēj mūs izkonkurēt.

Kā kopumā Latvijā tiek apsaimniekota meža zeme? Vai situācija apsaimniekošanas jomā uzlabojas?

Manuprāt, kopumā ar mežu apsaimniekotājiem Latvijā viss ir kārtībā - mežsaimniecības kvalitāte strauji pieaug.

Cik liela pašlaik ir interese par mežizstrādi? Konkursos aktivitāte ir liela?

Mums ir ļoti labi sadarbības partneri, ar kuriem sadarbojamies jau vairāk nekā 10 gadus. Cenšamies sadarbību balstīt ilgtermiņa līgumos. Bet, ņemot vērā, ka pakalpojumu mēs pērkam tirgū atbilstoši publiskā iepirkuma likumam, ir ļoti grūti ietvert kritērijus, lai uzņēmumi nenodarbotos ar cenu dempingu. Diemžēl ir pakalpojumu sniedzēji, kas traucē pārējiem godīgi konkurēt un attīstīt mežizstrādes pakalpojumu biznesu milzīgajā starptautiskajā konkurencē par kvalificētu darbaspēku. Tas ir tas, ko vēlētos uzlabot, jo mēs kā pakalpojuma pircējs reizēm nonākam smagā situācijā - kavējam termiņu, notiek garas konkursu pārsūdzības, arī tiesāšanās.

Vai jums ir arī "melnais saraksts" ar uzņēmumiem, ar kuriem principiāli nesadarbojaties, jo bijušas problēmas?

Nē. Ir viegli nomainīt izkārtni uzņēmumam, pārreģistrēt uzņēmumu. Būtu grūti šādu sarakstu uzturēt.

Pēdējos gadus ir piedzīvoti diezgan postoši ugunsgrēki vasarās. Kāda ir situācija LVM no ugunsdrošības viedokļa?

Vietās, kur ir laba meža infrastruktūra, mēs spējam ļoti labi kontrolēt ugunsdrošības situāciju. Veicam meža ceļu uzlabošanu, uzturam ūdens ņemšanas vietas, nodrošinām tām piekļuvi. Ja vasarā iestājas ilgstošs sausums, tad mežs var aizdegties jebkur. Apturēt uguni var tad, ja ir laba infrastruktūra, lai var piekļūt ugunsgrēka vietai un to ierobežot. Lielāko aizdegšanās risku mežā rada cilvēki, īpaši ogošanas un sēņošanas laikā.

Grūtāk ierobežot uguni ir vietās ar plašākām dabas aizsardzības teritorijām, kur nav izbūvēta vai atbilstoši uzturēta meža infrastruktūra. Šajā jomā ir jāturpina sadarboties ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Dabas aizsardzības pārvaldi, lai vienotos par kopīgu izpratni, apzinoties riskus. Vai vispār to vajag kontrolēt, un, ja vajag, tad kā to kontrolēt? Vai uzlabot infrastruktūru vai nē? Pagaidām mēs šajā jautājumā stāvam uz vietas, ejam nedaudz pa apli, joprojām ir dažādas izpratnes.

Tāpat ir ļoti grūti aprēķināt zaudējumus. Ja uguns pāriet pāri purva teritorijai, kur gandrīz nav koku, tad pēc oficiālās metodikas zaudējumi ir tuvu nullei, taču kā aprēķināt zaudējumus citām dzīvajām radībām? Tāpat ir dažādi viedokļi par pašu ugunsgrēka faktu. Ir speciālisti, kuri uzskata, ka degšana ir dabīgs process un nav nekā slikta, ja uguns pāriet pāri dabas teritorijām. Citi norāda, ka tas ir liels zaudējums dzīvajai dabai - sadeg augi, kukaiņi, arī dzīvnieki. Tas rada pretrunas. No vienas puses, mums ar likumiem un valdības noteikumiem kā zemes valdītājam ir uzdots kontrolēt ugunsdrošības situāciju, un mēs to darām. No otras puses, mēs nonākam konfliktā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, jo, lai uzlabotu meža ceļus, mums ir jānocērt arī kādi koki, jo mūsdienu ugunsdrošības tehnikai ir noteikti gabarīti un tehniskie parametri, lai tā varētu vispār iebraukt. Glābšanas darbos infrastruktūra un ceļi ir kritiski svarīgi. Pretējā gadījumā tiek piesaistīts speciālais transports, helikopteri un, lai apturētu uguni, tiek tērēta milzīga nauda. To varētu izdarīt labāk, ātrāk ar mazākiem līdzekļiem un mazākiem zaudējumiem, ja šai teritorijai būtu sakārtota piekļuve un daudz ātrāk varētu reaģēt.

Taču, ja jūs sakāt, ka pašlaik jūs ejat uz apli, tad, ja nākamajā vasarā atkal būs sausums un sāksies ugunsgrēks kādā aizsargājamā teritorijā, tad tā atkal nodegs?

Nodegs. Atkal tiks mobilizēts Valsts meža dienests, tiks mobilizēts Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, tiks mobilizēti armijas helikopteri - katrs ar savām izmaksām, un gala rezultātā par to ļoti dārgi atkal maksās nodokļu maksātāji. Jo, lai arī pastāv viedokļi, ka tas ir labi un lai deg, dzēšana vienalga notiks, jo mežam neļaus nekontrolēti degt.

Un viss tādēļ, ka jums aizsargājamās teritorijās neļauj ierīkot meža ceļus?

Līdz ar pandēmiju, protams, ir ļoti pieaudzis apmeklētāju skaits LVM objektos, mežos, dabas takās utt. Jūs esat par to priecīgi, vai tomēr negatīvā no tā ir daudz vairāk, piemēram, atkritumi?

Mēs esam priecīgi par apzinīgajiem apmeklētājiem, kas aiz savas atpūtas dabā visu sakopj un paši atkritumus aizved, bet esam bēdīgi par pārējiem. Tie, kas atbrauc, uztaisa ballīti, izmētā atkritumus un vēl demolē infrastruktūru, ko esam izveidojuši. Tas ir sabiedrības attieksmes jautājumus, un jādomā, ko vēl varam darīt, lai to uzlabotu. Esam izstrādājuši labas uzvedības noteikumus mežā, komunicējam par šo jautājumu, strādājam ar skolēniem, bērniem, jo pieaugušo uzvedību ir grūti mainīt. Mācāmies no ārvalstu pieredzes, ka tieši ar bērniem ir šajā jautājumā jāstrādā.

Kāda kopumā ir situācija ar darbinieku piesaisti?

Situācija ir mainīga, mēs neesam sliktākā situācijā kā pārējie Latvijas uzņēmumi. Jaunās paaudzes darbinieki ir prasīgāki, grib jaunu pieredzi, amatus, un, ja nespējam to nodrošināt uzņēmuma ietvaros, tad noturēt darbiniekus ir grūti. Ir lielāka kadru mainība, un tādā ziņā ir grūtāk. Īpaši mežsaimniecības jomā paliek arvien grūtāk nokomplektēt štatu, jo jaunieši uz šo darbu neraujas. Tieši tāpēc mēs daudz strādājam ar jauniešiem, nodrošinot stipendijas labākajiem, prakses iespējas, iespējas piedalīties inovāciju ekosistēmas attīstībā.

Mums Latvijā nozīmīgākie resursi, uz ko varam paļauties attīstībai nākotnē, ir zinoši, strādāt griboši cilvēki un zeme - to varam izmantot, videi draudzīgā veidā audzējot gan pārtiku, gan koksni. Tas ir mūsu spēks, kas ir jākopj un jāattīsta.