Iepērkoties zaļi, jāuzmanās no zaļmaldināšanas
Pēc videi un veselībai draudzīgiem produktiem aug pieprasījums, tāpēc ražotāji mēdz radīt iespaidu, ka produkti ir zaļāki un nekaitīgāki nekā patiesībā. Kādi ir zaļmaldinātāju izplatītākie triki?
Biedrības "Ekodizaina kompetences centrs" valdes locekle Ilze Neimane skaidro, ka zaļmaldināšana ir pasaules tendence, ko angliski sauc "greenwashing". Latviski to varētu tulkot arī kā zaļo atmazgāšanu. Tā nozīmē radīt maldinošu iespaidu, ka uzņēmumi un produkti ir zaļāki nekā īstenībā.
No krēma bundžiņas līdz svecēm eglē
“Protams, šajā brīdī parādās jautājums – kas tad ir zaļš? Es vienmēr esmu teikusi, ka īsti zaļš ir tikai tas, kas ir palicis dabā; ko mēs neesam ražojuši un izmantojuši. Ja tā labi padomā, pavisam zaļu produktu nav, jo jebkāda veida resurss ir iztērēts, lai produktu radītu. Tur ir gan izejvielas un to iegūšana, gan produkta sastāvs un nonākšana līdz veikalu plauktiem,” saka Neimane. Tas attiecas uz visu nopērkamo, sākot no krēma bundžiņas līdz eglīšu svecēm – katra prece atstāj savu ietekmi uz vidi.
“Kad mārketinga speciālisti saprata, ka zaļumu var pārdot, ka pircēji tam pievērš aizvien vairāk uzmanības, tirgū sākās apjukums, kas tad īsti ir zaļš. Tā radās pirmie ekomarķējumi – vienots kritēriju kopums par to, ko var uzskatīt par precēm ar ievērojami mazāku ietekmi uz vidi,” skaidro Neimane.
Ekomarķējumu sistēmās tiek apskatīts viss produktu dzīves cikls, nevis tikai atsevišķi aspekti, piemēram, ka tas nesatur kādas konkrētas vielas.
Ļoti bieži zaļmaldinātāji manipulē ar vizuālo iespaidu, piemēram, produkts iepakots it kā zaļā iepakojumā, piemēram, kartonā. Tas pircējiem liek maldīgi domāt, ka prece ir videi draudzīgāka, bet iespējams, ka tā ir tikai kartona krāsa. Tāpat būtu jāsaprot, ka uz kafijas krūzes uzzīmēta pienene nenozīmē, ka tā ražotas videi draudzīgā veidā.
Nesatur 101 vielu
Zaļmaldinātāji mēdz norādīt uz iepakojuma vielas, ko produkts nesatur, piemēram, parabēnus. “Ir 101 lieta, ko produkts var nesaturēt atkarībā no ražošanas specifikas. Es reiz nopirku nagu laku, uz kuras bija rakstīts, ka tā nesatur astoņas dažādas vielas. Man nav ne mazākās jausmas, vai tās vielas vispār ir saistītas ar nagu laku ražošanu,” saka Neimane.
Trešais triks ir uzsvērt, cik procenti produktā ir dabīgu sastāvdaļu, piemēram, 92%, 96%, 99%, bet ir liels jautājums, kas ir atlikušajos procentos.
Var būt tā, ka 99% no produkta ir dabīgas vielas, bet vienlaikus nav akcentēts, ka lielāko daļu veido ūdens. Līdz ar to ir diezgan viegli tādā veidā iegūt dabīgo sastāvdaļu īpatsvaru un maldināt ar to.
Vēl zaļmaldinātāji mēdz izmantot tādu triku, ka pircējiem sākumā ir grūti saprast, vai uz iepakojuma akcentētais zaļums attiecas uz pašu produktu vai uz iepakojumu. Piemēram, tas, ka tā ir otrreiz pārstrādāta pudele, uz kuras ar lieliem burtiem izcelts šis aspekts, nenozīmē, ka pats gāzētais dzēriens būtu labs cilvēkiem un videi.
“Ja mēs runājam par kādu dzērienu, es teiktu, ka svarīgākas ir sastāvdaļas, piemēram, lai izejmateriāli būtu audzēti bez pesticīdiem un ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. To izvērtē nevis patērētāju, bet ekspertu līmenī,” norāda Neimane.
Būtisks ir marķējums
Lai būtu vieglāk izdarīt videi draudzīgu izvēli veikalā, der atcerēties galvenos ekomarķējumus, kas izvērtē ne tikai atsevišķus produkta aspektus, bet visu tā dzīvesciklu kopumā. Eiropas Savienības, Ziemeļu gulbja un Zilā eņģeļa ekomarķējums ir trīs zināmākie, pēc kā var vadīties, izvēloties preci.
“Marķējumu iegūt nav nemaz tik vienkārši. Smejoties var teikt, ka tas ir tikpat grūti kā bija ieviest eiro. Tam ir noteikts nolūks: lai šim marķējumam var uzticēties. Uzņēmumam ir jāiesniedz daudz dokumentu, ko pārbauda, vai prece tiem atbilst. Šis process ne vienmēr ir viegls un ātrs,” skaidro Neimane. Jāsaprot arī, ka ne visās preču grupās ekomarķējumi ir pieejami.
