Pasaulē būtu jāražo mazāk apģērba

Vienīgais reālais risinājums, kā nenoslīkt tekstila atkritumos jau tuvākajā nākotnē, ir visā pasaulē ražot mazāk apģērba, tāpēc jāmainās domāšanai, jo, kur nav pieprasījuma, nav arī piedāvājuma, paudis Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Strazds.

Vietējo atkritumu ir ļoti maz

Viņš uzsver, ka apģērbu un tekstila izstrādājumu ražošanas nozare Latvijā ir ļoti eksportspējīga un ar lielu attīstības potenciālu, taču importa plūsma pārsniedz pat oficiālos statistikas datus. “Šādā tempā pēc 10 līdz 15 gadiem mēs paši noslīksim tekstila atkritumos, kas paradoksālā kārtā nemaz īsti nav mūsu,” teic Strazds.

Atšķirībā no iedzīvotājiem Latvijas ražojošo uzņēmumu darbībā tekstila atkritumi faktiski neveidojas. Vietējie ražotāji eksportē 90% šeit saražotā apģērba, ieskaitot veļu, līdz ar to no gatavās produkcijas gandrīz nekas nenonāk second hand un otrreizējā pārstrādē. Lielākā daļa uzņēmumu, kas ražo audumus vai segas, radušos atkritumus paši arī pārstrādā par otrreiz lietojamām šķiedrām.

Pēc asociācijas datiem, visos Latvijas uzņēmumos kopā rodas 1500 līdz 2000 tonnu neapstrādājamo tekstila atkritumu gadā, kurus sadedzina.

Vairāk atkritumu rodas lielākajiem veļas ražotājiem, taču arī tiem apģērbu projektēšana un piegriešana mūsdienās kļuvusi tik automatizēta, ka auduma atlikumi ir mazas strēmelītes, ko var tikai sadedzināt.

Mazāku apjomu par 2000 tonnām pārstrādei neviena uzņēmuma iekārta neņem pretī, bet lielākas nav vērts iegādāties, ja nav ko pārstrādāt. Tātad diezgan droši var apgalvot, ka Latvijas apģērbu ražotāji tekstila atkritumus nerada, skaidro Strazds.

Saplēstās zeķbikses var tikai dedzināt

Īstā Latvijas tekstila atkritumu problēma ir imports, jo Latvija gadā eksportē 5000 līdz 6000 tonnu apģērba, bet importē apmēram 27 000 tonnu.

“Vairums gatavo apģērbu nāk no Ķīnas, un mēs visi lieliski zinām, ka ķīniešu ražojumu kvalitāte ne vienmēr ir pati augstākā. Tas savukārt nozīmē, ka tās faktiski ir lietas vienai sezonai,” saka Strazds.

Ik gadu Latvijā ieved, piemēram, vairāk nekā 1000 tonnu zeķbikšu, ko pēc nolietošanās var tikai sadedzināt. Arī krūšturi nav īsti pārstrādājami, tie satur plastmasas un metāla elementus, mežģīnes, aizdares āķīšus. Pirms pārstrādes tie būtu jāsadala sastāvdaļās, bet to neviens neuzņemsies darīt.

Kreklu apdruka traucē pārstrādei

Pat tik šķietami nekaitīgi apģērba gabali kā T krekli ir ar uzšuvēm, apdruku vai pat uzlīmēm. Arī tos reāli pārstrādāt esot ļoti grūti, jo viss, kas nav tekstilšķiedra, traucē pārstrādei. “No visiem gatavajiem apģērbiem, kas tiek importēti Latvijā, apmēram 30% vienkārši nav pārstrādājami,” skaidro Strazds.
Vēl lielāka problēma ir lietotie apģērbi – lielākā daļa no importa jeb 16 000 tonnu gadā ir second hand, apmēram puse ir no Lielbritānijas. “Agrāk tā dēvētais second hand lielākoties bija domāts humāniem mērķiem, bet šobrīd tas ir kļuvis par biznesu – trešā daļa vai pat puse lietoto apģērbu tiek sūtīti tālāk uz attīstības valstīm,” norāda Strazds.

Publikācija ir sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.