Kādas garšvielas var atrast pļavā un mežā

"100 Labi Padomi"

Skandināvu populārākie pavāri jaunu (vai sen aizmirstu) gastronomisku atklājumu vārdā pēdējā desmitgadē ir pievērsušies vietējās floras un faunas izpētei. Mūsu senči, kuriem aizjūras aromātiskās un pikantās virces un lauru lapas nebija pieejamas, ēdiena garšas dažādošanai un arīdzan gremošanas stimulēšanai lietpratīgi lika lietā meža un pļavas piedāvāto, piemēram, ar rūgteno pelašķi ierīvēja cepeti. Iesaka bioloģe Anda Leiškalne.

Ārstniecības amoliņa (Melilotus officinalis) lapas var lietot auksto zupu un salātu gatavošanai, kaltētus ziedus pievieno sieriem, kartupeļu un sēņu zupām, miltu izstrādājumiem, gaļas un zivju ēdieniem un alkoholisko dzērienu aromatizēšanai. Ārstniecības amoliņš bieži sastopams laukmalās, sausās pļavās, zied sīkiem dzelteniem ziediem, kas sakārtoti garās ziedkopās. Gastronomijā der lakstu galotnes, lapas un ziedi, kuriem ir tīkama siena smarža un nedaudz sveķaina garša.
Parastā biškrēsliņa (Tanacetum vulgare) lapas gaļas ēdieniem dod rozmarīnam līdzīgu smaržu. Pievieno rabarberiem saldajos ēdienos. Tomēr jāatceras – biškrēsliņš ir nedaudz indīgs, tāpēc tas jālieto pavisam nedaudz.
Parastais cigoriņš (Cichorium intybus), kas gaišziliem, margrietiņām līdzīgiem, ziediem zied ceļa un upju malās un laukos, ir kultūrauga sencis, tāpēc droši izmantojams arī gastronomijā. Galvenokārt izmanto svaigās jaunās piezemes lapas salātos vai vāra un ēd ar sviestu. Ziedus izmanto salātu dekorēšanai, bet pumpurus un saknes var pat marinēt. Kaltētas un grauzdētas saknes samaļ un izmanto cigoriņu kafijas gatavošanā, arī garšvielās, piemēram, saldējumam un citiem ēdieniem.
Dievkociņš (Artemisia abrothanums), visaromātiskākais vērmeļu ģints augs, kopš senatnes iecienīts dārzu rotāšanai (dekoratīvo, smalko, dillei līdzīgo lapu un aromāta dēļ), medicīnā (iedarbība līdzīga vērmelei) un kulinārijā. Smalki saberztas lapas izmanto salātu, dažādu mērču, tostarp majonēzes, gaļas ēdienu, miltu izstrādājumu, dzērienu un etiķa aromatizēšanai, kā arī gaļas un zivju kūpināšanā. Dievkociņa zari telpās aizbaida mušas, bet kaltēti skapī – kodes.
Dzeltenā kaķpēdiņa (dzeltenā salmene, Helychysum arenarium) sastopama priežu mežos, sausās pļavās, atmatās. Neliela kaķpēdiņu piedeva gaļas ēdieniem un rīsiem piešķir tiem pikantu, indiešu virtuvei raksturīgu garšu. Ziedus var izmantot kā krāsvielu safrāna un kurkumas vietā.
Ārstniecības lupstāja (Levisticum officinale), ko izsenis audzē pie lauku mājām, svaigās vai kaltētās lapas un jaunos dzinumus liek pie salātiem, mērcēm, zupām, arī gaļas, zivju un dārzeņu ēdieniem. Maltas lupstāja sēklas nelielā daudzumā var pievienot dažādiem salātiem, kartupeļu biezenim, rīsiem, konditorejas izstrādājumiem, maizei, sieriem.
Mazais mārsils (Thymus serpyllum), saukts arī par lauka timiānu, kā violeti ziedoša velēna sastopams gan priežu silos, gan mežmalās un sausās pļavās. Svaigas vai kaltētas mārsila lapas nedaudz pievieno dārzeņu, sevišķi pākšaugu ēdieniem, gaļas zupām, biezpienam, sieriem, rūgušpienam. To var pievienot miltiem, kurus izmanto, apvārtot zivis pirms cepšanas.
Parastās vībotnes (Artemisia vulgaris) svaigās lapas un neizplaukušus ziedu kurvīšus nelielās devās īsi pirms gatavības liek pie trekniem ēdieniem un marinādēm, kurās mērcē gaļu pirms sautēšanas un cepšanas. Vībotņu sakneņiem ir vircota garša, tos var lietot muskatriekstu vietā.
Parastā raudene (Origanum vulgare) mežmalās, pauguros un nogāzēs ir samērā bieži izplatīts augs, ko var pazīt pēc violeti rozā ziedu čemuriem un raksturīgi smaržojošām lapām. Svaigas vai kaltētas lapas lieto dažādiem salātiem, kartupeļu un pākšaugu ēdieniem. Pievieno mājas desām, pastētēm, sieriem, picai rada tās raksturīgo smaržu un garšu. Raudene ietilpst tradicionālajā Provansas un Meksikas garšvielu maisījumā. Sader ar timiānu, ķiplokiem un asajiem pipariem.