Marinēti gurķi un ievārījums - pa fikso? Jā!

Tā nav raķešu zinātne! Katra ģimene lepojas ar savu īpašo recepti, taču būtībā pamats visām marinādēm ir viens – sāls, cukura, etiķa (vai citronskābes) un ūdens daudzuma attiecības ideālajā marinādē. To bagātina ar garšvielām un garšaugiem, kurus pievieno pēc mūžsenā patīk/nepatīk principa.
Iekams ķerties pie gurķu marinēšanas, vajadzētu izrevidēt garšvielu plauktu, atliekot malā tik nepieciešamos melno piparu graudus, virces (smaržīgos piparus) un lauru lapas, kā arī citas garšvielas, kas varētu iederēties marinādes buķetē, piemēram, sinepju sēklas, krustnagliņas, čili... Pirmajā reizē nevajadzētu aizrauties ar pievienojamo garšvielu klāstu, taču, kad esi sapratis, kas lācītim vēderā, marināde ir laba iespēja lietderīgi izmantot arī to, kas garšvielu plauktā netīšām ir aizstāvējies. Un vēl – pārskatot šos aromātiskos krājumus, neaizmirsti cukuru un kvalitatīvu sāli. Un vēl – ja vēlies dzidru marinādi, nepievieno smalki maltas garšvielas, jo tās radīs duļķes. Taču, ja marinādes izskats nav tik svarīgs, šo atgādinājumu vērā neņem.
Tiec pie labiem gurķiem! Ja marinēts gurķis ir tikai kraukšķīga uzkoda, misijai ideāli piemēroti ir nelieli stingri gurķīši, kādus pietiekamā vairumā var nopirkt tirgū. Taču, ja gurķi aug pašu dārzā, tad gan jau zināsi, ka dabas māte tos rada dažāda auguma, līkuma un apaļuma; nāksies iemācīties, kā tos visus samērīgi salikt pa burkām. Starp citu, arī pāraugušajiem ir savas receptes.

Neaizmirsti garšaugus! Diļļu kāti, pētersīļu, seleriju, mārrutku lapas un saknes, estragons, raudene, majorāns, izops, ķiršu, upeņu, nātru, ozolu lapas, ķiploki, sīpoli, burkāni, pastinaki, čili – ne gluži visus uzreiz, taču vismaz trīs no nosauktajiem noteikti, un labi, ja tie ir svaigi un aromātiski. Taču tikpat svarīga, cik garšaugu svaigums, ir to tīrība – smilšu čirkstēšana starp zobiem maltītes laikā ir mazākā nelaime, daudz nepatīkamāk, ja marinētie gurķi, pastāvējuši mēnesi, ar blīkšķi paziņo, ka saimniece šo to piemirsusi nomazgāt... Starp citu, lai ekonomētu laiku, noskalotos zaļumus marinēšanai ērti nosusināt salātu žāvētājā.

Kuru burciņu? Viss atkarīgs no tā, cik ēdājiem marinētie gurķīši paredzēti. Un nav jau tā, ka trīslitru burku laiks ir pagājis; ja ģimene ir liela vai gaidāmi dzimtas godi, lielās burkas būs noderīgākas par mazajām. Savukārt, ja gurķīši ir tikai uzkodai, ņem nelielu (500 vai 750 ml) burciņu – iztukšosi vienā ēdienreizē, un tā pusizēsta neaizņems vietu ledusskapī. Protams, burku mazgāšanas un sterilizēšanas nopietnība ir katras saimnieces izvēle, taču mūsdienās, kad daudzās mājās ir trauku mazgājamā mašīna, tas nevarētu būt grūts darbs. Pavārgrāmatās, kurās ir lieliskas receptes, taču tās ir izdotas pirms divdesmit un vairāk gadiem, tolaik virtuves vēl nebija aprīkotas nedz ar trauku mazgājamām mašīnām, nedz elektriskajām tējkannām un cepeškrāsnīm ar ventilatoru. Mums tās ir, tad kāpēc neizmantot? Starp citu, šīs tehnoloģijas ļauj gurķu marinēšanas maratonu padarīt daudz vienkāršāku un sadalīt pāris reizēs nedēļā – ieliec pa dažām burciņām, nevis tam ziedo visu dienu, un vakarā pārgurusi krīti vai no kājām. Īpaši šī metode atmaksāsies, ja gurķus lasi savā dārzā.