Atklāti par parādu atgūšanas aizkulisēm. Tiesu izpildītājs Spore: piedzenam pat 50 centus

Sarunā viņš vairākkārt uzsver: “Sabiedrība mūs īsti nesaprot.” Tiesu izpildītājs ir tikai tiesas sprieduma izpildītājs, ne viņš izlemj, kur un kad ko represēt. Pašlaik Latvijā strādā 101 tiesas izpildītājs. Daži vienatnē, bet daudzi arī izveidojuši vērā ņemamus birojus.

136 000 lietu gadā

Ar ko tiesu izpildītājam jātiek galā, kādus izpildrakstus viņi saņem?
Visdažādākos. Jāsaprot viens – mēs neesam valsts izpildvaras pārstāvji, bet gan brīvās juridiskās profesijas pārstāvji, un tāpēc ne visiem būs vienāds lietu skaits. Valsts institūcijas tiesu izpildītājiem automātiski sūta lietas, ka cilvēks nesamaksā valsts vai tiesas kancelejas nodevas vai aizmirsis samaksāt naudas sodus, pa attiecīgiem rajoniem, kurā strādā tiesu izpildītājs – konkrētā pilsētā vai novadā, ko nosaka Ministru kabineta noteikumi.

Sākoties reformai deviņdesmito gadu beigās, 2000. gada sākumā, tiesu izpildītājs faktiski bija Tieslietu ministrijas darbinieks bez noteikta veida izglītības, vienīgais kritērijs bija vidējā izglītība.

Bet, zinot to, ka izpildītājam ir darīšana ar noteikta veida lēmumu pieņemšanu un ar naudas piedziņu, bija pamats iespējamām koruptīvām darbībām. Tā vairs nedrīkstēja turpināties, sistēma bija iesīkstējusi.

Latvija arī sāka iestāšanās procedūru Eiropas Savienībā, un viena no Eiropas Komisijas prasībām bija reorganizēt tiesu izpildītāju institūtu, respektīvi – to nodalīt no izpildvaras. Ja ir izpildvara, tad ir priekšnieka un padotā hierarhija. Ja jāizpilda tiesas nolēmums, kas stājies likumīgā spēkā, tad, protams, bija dažādas variācijas ietekmēt tā izpildi.

Tāpēc kopš 2003. gada ir stājies spēka Tiesu izpildītāju likums. Līdz ar to tika noteikts, ka mums jābūt augstākajai juridiskajai izglītībai. Tagad mēs esam augstas raudzes profesionāļi savā jomā. Taču tās negācijas, kas radušās vecajos laikos, ir saglabājušās. Tomēr, nepārtraukti ceļot kvalifikāciju un neievērojot principu, ka vārna vārnai acī neknābs, mēs esam panākuši daudz augstāku profesionālo līmeni nekā iepriekš.

Cik vidēji lietu gadā nosūta tiesu izpildītājam?
Tas atkarīgs no valsts ekonomiskās situācijas. 2003. gadā tas bija minimāls, 2007. gadā, sākoties ekonomiskajai lejupslīdei, sāka palielināties.

Tas saistīts ar kredītu burbuli?
Jā, to noteica kredītu burbulis. Bet tas nav prognozējams, cik lietu mums ienāks. Vienu mēnesi varam nopelnīt vairāk, citā mazāk. Tas ir pašnodarbinātās personas risks, ar to jārēķinās. Mēs no valsts nesaņemam ne centa, tas ir jāsaprot. Varbūt daudzi arī nesaprot, kāpēc mēs kā valsts amatpersonas saņemam tik daudz. Tomēr valsts amatpersonas statuss mums ir tikai konkrētām darbībām, lai palielinātu mūsu atbildības līmeni, nebūtu pieļauti nepareizi lēmumi tiesu darbu izpildē, nekas vairāk.

Cik izpildlietu tiesu izpildītāji saņēma pērn?
2016. gadā iesniegts 136 000 izpildlietu. Izpildlieta ir ne tikai naudas līdzekļi, bet arī īpašuma valdījuma lietas, alimentu piedziņa. Tāpat mums ir arī bērnu saskarsmes tiesības, kas ir ļoti smags jautājums pašam izpildītājam. Mēs, protams, darbojamies cietušā interesēs, piedzenam līdzekļus par labu viņiem, un ne jau uz savu galvu, bet tikai tad, kad tiesas nolēmums ir stājies spēkā un parādnieks to nepilda vai viņam nav iespēju to pildīt. Mums jāiestājas par to, lai tiesas nolēmums tiktu pildīts.

Lietas sākas no pārdesmit centiem

Tas nozīmē, ka vienam tiesu izpildītājam ir tūkstošiem lietu?
Dažādi. Lietu sadalījums atkarīgs no amata vietas, cik aktīvi tur darbojas Valsts un pašvaldības policija. Maksimālais izpildlietu skaits uz vienu personu tiesu izpildītājam bija ap simt divdesmit. Runa nav tikai par cilvēku kopskaitu, kas nonāk pie tiesu izpildītāja, bet arī par to, ka uz vienu personu var būt pat līdz 100 izpildlietu.

Lietas sākas jau no centa, kas, protams, arī ir absurdi, jo beigās piedziņas izdevumi ir daudzkārt lielāki nekā atdeve valsts vai pašvaldības budžetam. Sanāk tā, ka šajā gadījumā lietā ir iesaistīti ļoti lieli cilvēkresursi. Esmu redzējis lietu par 50 centiem – kancelejas nodevu, ko cilvēks nav samaksājis par dokumentu kopēšanu tiesā.

Un par cik lielu summu beigās parādniekam šie 50 centi izaug?
Mūsu atlīdzību nosaka Ministru kabineta Noteikumi par zvērinātu tiesu izpildītāju atlīdzības taksēm (atlīdzība sākas no 35,75 eiro, ja parāds ir līdz 71 eiro liels; takse pakāpeniski pieaug līdz 284,57 eiro, ja parāds pārsniedz 142 287 eiro – Red.). Tie nepieļauj ne par maz, ne par daudz. Visa izpilde notiek uz parādnieka rēķina, jo cietušajai personai par to nevajadzētu maksāt. Civilprocesā pats parādnieks atbild par sprieduma izpildes izdevumiem. Konkrēta takse atkarīga no parāda summas.

Ja atgūsi tos 50 centus, tev no tiem būs 15 procenti – kopā ar visiem nodokļiem, jo mēs esam PVN maksātāji. Mēs esam pašnodarbinātās personas, kas valstij maksā ļoti lielus nodokļus, miljonos.

Visvairāk parādus atprasa valsts

Kādu izpildlietu ir visvairāk?
Procentuāli vislielākās ir valsts piedziņas un noteikti visvairāk reģionos – policijas naudas sodi un tamlīdzīgi. Tur, kur ir bezdarbs, arī visvairāk ir nenomaksātie naudas sodi. Ja cilvēkam uzliek naudas sodu, bet viņam nav darba un viņš to nav spējīgs samaksāt, agri vai vēlu administratīvais akts nonāk pie tiesu izpildītāja.

Viens no lielākajiem piedzinējiem ir valsts, ar to domāju visas institūcijas – gan Pārtikas un veterināro dienestu, gan Valsts ieņēmumu dienestu, kas līdz tam izmantojis visus variantus, lai piedzītu parādu. Trešā vislielākā kategorija ir uzturlīdzekļu piedziņa. Ceturtajā vietā ir ātrie kredīti, bankās ņemtie overdrafti.

Un neatdotie hipotekārie kredīti?
To piedziņas ēra jau ir beigusies. Sākoties krīzei, bija ļoti liels apjoms nekustamo īpašumu, kurus pārdeva, lai bezstrīda kārtībā piedzītu naudas līdzekļus. Jau apmēram divus gadus ir ļoti liels šādu lietu kritums. Man pagājušajā gadā bija divas šādas bezstrīda piedziņas lietas, šogad – tikai viena.

Īstenībā aplis ir beidzies. Kādreiz daudziem bija divi īpašumi. Visi ņēma kredītus, domāja, ka viss ies uz augšu vien, pirka vēl otru īpašumu. Neviens negaidīja, ka tas burbulis arī plīsīs. Varbūt par to kādam vajadzēja brīdināt, bet ir noticis, kā ir. Pašreiz šie parādi ir restrukturizējušies, un esam uz pareizā ceļa.

Atgūst tikai katru piekto parādu

Kādas ir iespējas parādus piedzīt? Piemēram, gadījumos, ja cilvēks aizbraucis no valsts, atrodas ārzemēs, nav zināms, kur.
Ir dažāda kārtība. Mums ir Eiropas Komisijas direktīvas, ko ievērojam. Šajā gadījumā notiek arī pārrobežu izpilde, ja cilvēks atrodas Eiropas Savienības dalībvalstī. Mums kā tiesu izpildītājiem nav iespējams pārbaudīt, vai parādniekam ir ienākumi ārpus Latvijas.

Eiropas Savienībā ļoti aktīvi tiek strādāts, lai būtu vienoti reģistri. Bet, ja jau mēs atsevišķas lietas nevaram izdarīt vienā valstī, tad arī Eiropas Savienībā kopumā tas notiek ilgākā laikā. Ja cietušajai personai jeb kreditoram ir zināms, ka parādnieks atrodas citā Eiropas Savienības dalībvalstī, tad es kā tiesu izpildītājs neesmu tiesīgs dot rīkojumus nevienai trešajai personai, viss notiek pēc nacionālajiem likumiem. Tomēr es varu nosūtīt informāciju pašam parādniekam, lai viņš maksā.

Tātad kāda sprauga ir palikusi?
Jā. Tāpēc Eiropas Savienības Tiesu palāta rīkojas, lai šo procesu padarītu vienkāršāku un pieejamāku. Eiropas Savienība izveidojusi vienotu izpildes procesu. Mēs par to domājam starptautiskā līmenī.

Cik daudz parādu vispār izdodas atgūt?
Šis procents pieaug. Procentuāli atgūstam ap 20% parādu. Bet neatgūto parādu lietas krājas atlikumā, un tās katru gadu monitorē. Pieņemsim – cilvēks parādā ir 1000 eiro. Parāda ņemšanas brīdī viņam nekā nav, viņš nekur nestrādā, bankas kontu nav... Tad pēc astoņiem gadiem viņš atver bankas kontu vai nopērk mašīnu. Mēs automātiski uzliekam aizliegumu, viņš neizpratnē – kas par lietu? Pagājuši astoņi gadi, un viņš vairs neko neatceras. Un tad atceras – jā, man bija tāds parādiņš!

Un cik ilgi tāda lieta var gulēt?
Kamēr nāve mūs šķirs. Noilgums ir administratīviem sodiem – ja tie noguļ piecus gadu, tad lietu izbeidzam, iestājas noilgums.

Ko drīkst, un ko nedrīkst?

Kādas metodes tiesu izpildītāji drīkst izmantot?
Tikai Civilprocesa likuma 257. pantā noteiktajā kārtībā, ārpus likuma mēs nevaram darboties. Te jāteic, ka mūs ļoti bieži jauc ar ārpustiesas piedziņas kompānijām un maksātnespējas administratoriem. Viņiem ir cita specifika un pienākumi.
Mēs rīkojam tiesu izpildītāju dienas, mēģinām popularizēt, ka neesam sabiedrībai nepieejami. Tiesu izpildītāja profesija nav viegla, bet tai ir jābūt, jo citādi valsts nevar deleģēt, lai kaut ko piespiedu kārtā izdarītu. Tajā pašā laikā tiesu izpildītājs ir pirmā persona, ko parādnieks ierauga.

Vispirms mēs parādnieku ar ierakstītu vēstuli informējam, ka viņa parāda lieta ir iesniegta pie mums, kāda ir summa un ka viņam tā jānomaksā. Cilvēks bieži uz to pat neatbild. Viņš domā, ka viss ir kārtībā, jo uzskata, ka tas ir kārtējais papīra gabals, kas viņam ir krājušies.

Cilvēks attopas tikai, kad viņš saprot, ka no konta ir noņemta nauda vai tas ir apķīlāts. Bet mēs jau kontu nenobloķējam, mēs tikai apķīlājam konkrētu summu, lūdzot ik mēnesi saglabāt minimālo mēneša algu. Ja kontā nav vairāk par 380 eiro, mēs šo naudu nemaz nevaram dabūt. Šādi grozījumi veikti pirms pāris gadiem.

Procentuāli ļoti liels skaits darbinieku saņem tikai minimālo algu, bet tas ir uz papīra, pēc nodokļu samaksas ir daudzkārt mazāk – ap 290 eiro. Kad sūtām rīkojamu uz darbavietu, lūdzam ieturēt 30% pēc nodokļu nomaksas, bet, saglabājot minimālo mēnešalgu (ja apgādībā ir bērns, jāsaglabā vēl 64 eiro).

Bieži izpilde faktiski nav iespējama, jo cilvēks saņem jau tos 290 eiro, bet mēs lūdzam saglabāt 380 eiro. Tātad mums jāgaida, kad viņš kādreiz saņems daudzkārt lielāku naudas summu. Lielākā daļa parādnieku nesaņem pat minimālo algu.
Piespiedu piedziņas līdzekļiem metodes ir: rīkojums par to ieturēšanu, apķīlāt bankas kontu par noteiktu naudas summu, pārdot mantas, ja tādas ir reģistrētas (nekustamo īpašumu, automašīnu).

Parādniekiem automašīnu ir ļoti maz, kaut arī Rīgas ielas pilnas, tās visas ir uz līzinga sabiedrību vārda. Mēs faktiski neko nevaram izdarīt, jo tas nav parādnieka īpašums. Vēl ir iespējams apķīlāt nereģistrēto kustamo mantu, bet likumā ir ierakstīts, ka mēs faktiski nevaram apķīlāt mantu, kuru nav iespējams pārdot vai arī tās pārdošana saistās ar daudz lielākām izmaksām, nekā iespējams atgūt.

Ja tiesu izpildītājs iekļūst dzīvoklī, parādnieks var pateikt, ka mantas, piemēram, gleznas pie sienas, pieder sievai vai sievasmātei. Arī tādi ekscesi ir, bet ļoti reti. Tiesu izpildītājs nemaz tik vienkārši nevar tikt dzīvoklī, jo parādnieki tagad visi ir gudri un informēti. Pie mums ļoti tiek praktizētas tiesības, tikai cilvēki ir aizmirsuši savus pienākumus, sevišķi gadījumos, kad viņi paši ir pārkāpuši likumu.

Daļa mūs tomēr ielaiž dzīvoklī, un tad parādnieks saka – nē, tas man nepieder, tas ir sievasmātei un tamlīdzīgi. Bet, ja uzreiz to nevar dokumentāri pierādīt, mums ir tiesības visu apķīlāt. Tajā pašā laikā trešajai personai ir tiesības tiesā iesniegt prasību, ka pie parādnieka atrodas sveša manta. Tas tiesā ir jāpierāda, un pēc tam tiesu izpildītājs to izvērtē.

Vai tiesu izpildītājs parādnieku drīkst traucēt naktī, vēlā stundā zvanīt vai klauvēt pie durvīm?
Sprieduma izpilde ir pieļaujama līdz pulksten 24, bet, protams, mēs to tik vēlu nedarām.

Ko dara ar apķīlātām mantām? Dzirdēts, ka reizēm tās nodod atkritumos...
Tās visas ir jāapraksta un jāizņem. Jā, ir arī atkritumi. Bet tagad tādi gadījumi ir reti, bet agrāk bija neskaitāmi. Reiz mana palīdze aizskrēja projām, jo nevarēja izturēt bardaku un netīrību kādā dzīvoklī. Pēc mantu apķīlāšanas tās mēnesi tiek uzglabātas. Ja šajā laikā tās neviens nepieprasa, ir jāiznīcina, ja nevar pārdot.

Vai tiesu izpildītājs ir tiesīgs uzlauzt durvis un ieiet parādnieka dzīvoklī?
Ja pats īrnieks vai kāds cits neatver durvis, tad pirmajā reizē to nedara. Bet pēc tam mums ir tiesības piespiedu kārtā atvērt durvis divu liecinieku un policijas klātbūtnē. Policijas vai pašvaldības pārstāvji pārstāv parādnieka intereses, lai viss tiktu izdarīts, ievērojot parādnieka intereses.

Cik daudz tiesu izpildītājs pelna?

Cik daudz tiesu izpildītājs saņem no piedzītā parāda?
Atkarībā no summas ir gradācija. Jo mazāka atgūstamā summa, jo procentuālā atlīdzība ir lielāka. Maksimālā ir 15 procenti.

Tiesu izpildītāji piedzen tikai 20% no parādiem, bet tajā pašā laikā viņu vidū ir ap 20 miljonāru.
Tie visi ir saskaitīti kopā kopš krīzes gadiem. Bet uz to jāraugās mazliet citādāk. Mums šī ir vienīgā amata vieta, esam pielīdzināti valsts amatpersonām, cita veida darbu nevaram veikt. Šī ir riska profesija, noteiktas takses. Strādājam godīgi, uzrādām visus ienākumus kopš 2003. gada. Naudas summa, ko redzat ienākumu deklarācijā, ir pirms nodokļu nomaksas. To, parādot sabiedrībai, cilvēki nepadomā, ka par to jāsamaksā nodokļi. Birojā jāpieņem darbā darbinieki, kas prot apstrādāt vairāk lietu.

No vairāku miljonu piedziņas lietas ir daudz vairāk peļņas nekā, ja tu strādā ar daudz mazākām lietām. Bet par tiem miljonāriem viss ir tīri nosacīti. Visur ir sava veida gradācijas, un mēs visi vienādi nestrādāsim – mums nav visiem jābūt vienādiem.

Minējāt daudzmiljonu lietas. Kāda ir šo lietu specifika?
Pašlaik praktiski tādu nav, jo parādniekam ir daudz un dažādu iespēju. Ir, piemēram, Maksātnespējas likums, un šajās lietās darbojas maksātnespējas administratori. Šis likums ir domāts cilvēkiem, kuri nonāk krīzes situācijās. Parastiem cilvēkiem, kas paņēmuši kredītu mājokļiem vai citām vajadzībām, ir iespēja tikt vaļā no parādiem, ja viņš ir godprātīgs.

Miljonu lietas nesaistās ar parasto sabiedrības cilvēku, tas ir daudzkārt apķērīgāks, uzņēmīgāks (protams, labi, ka tādi ir). Viņi dažbrīd nonāk parādnieka statusā, jo risks ir visur, sevišķi uzņēmējdarbībā. Ja negribi riskēt, tu nebūsi uzņēmējs.

Miljonu lietas parasti tiek atrisinātas pirms tiesas, mediācijas procesā. Ja tas neizdodas, tad tiesvedības procesā, kad tiek pieprasīts prasības nodrošinājums un cilvēks saprot, ka viņa darbība ir apgrūtināta. Tad ir vienošanās vai izlīgums. Ja nu galīgi nevar vienoties, tad ir tiesas spriedums, kur jau noteikta piedziņa.

Tad cilvēks arī sāk domāt, varbūt vienoties ar kreditoru, jo, atnākot pie tiesu izpildītāja, vajadzēs papildus maksāt. Pie mums nonāk ļoti, ļoti neliela daļa šādu lietu. Un arī, ja nonāk, tad kreditors ir tiesīgs jebkurā brīdī no tiesu izpildītāja atsaukt šo izpildrakstu. Ir gadījumi, tam gan man nav pierādījumu, kad parādnieks pa tiešo samaksā kreditoram, lai procentuālā atlīdzība nebūtu jāmaksā tiesu izpildītājam, kaut gan pēc likuma gara tā nevajadzētu būt.

Ir cilvēki, kas prot apiet jebkuru normatīvo aktu vai likumu, jo ne visu uzrakstīsi konkrētā likumdošanas aktā. Es esmu labas ticības cilvēks un ceru, ka šādas darbības vairs nav iespējamas.

Algojis miesassargu

Teicāt, ka tiesu izpildītājs ir riska profesija. Cik bieži jāsakaras ar ekstrēmiem gadījumiem, vai arī jums izteikti draudi?
Manā praksē arī bijis gadījums, kad esmu algojis miesassargu, jo bija anonīmas īsziņas. Policijā tika ierosināta lieta, kuru pēc kāda laika izbeidza. Man īsziņas nāca regulāri. Ar to ir jāsaskaras, tev tam jābūt gatavam.

Kaut gan cilvēki nesaprot, ka tas viss nav atkarīgs no mums. Pie tiesu izpildītāja lieta nonāk tikai tajos gadījumos, kad cilvēks nevar vienoties ar kreditoru, nepilda savus pienākumus. Nevienam nekas netiek darīts speciāli vai pretlikumīgi. Arī tiesu izpildītājs dažkārt iet mazliet pretī cilvēkam, dodot iespēju nomaksāt parādu, lai gan izpildītāja darbs ir atgūt naudas līdzekļus, piemērojot likumā noteiktos piespiedu līdzekļus.

Jābūt labam psihologam

Ko ieteiktu cilvēkiem, lai viņiem nebūtu jāpiedzīvo nepatīkamās procedūras, kas notiek, kad pie darba sāk ķerties tiesu izpildītājs?
Gribu teikt – labāk aiziet pie tiesu izpildītāja. Visas lietas tiek atrisinātas arī tad, ja cilvēks atnāk un uz mums izgāž savas negatīvās emocijas. Ticiet man, tas notiek ik dienu. Nedod Dievs, jums tādu darbu strādāt! Bet tiesu izpildītājs pie tā visa nav vainīgs – viņu vajadzētu uztvert tā, ka viņš kaut kādā veidā varbūt var palīdzēt. Un, ja ar šādu domu nāk pie tiesu izpildītāja, tad cilvēkam kļūst daudzkārt vieglāk.

Man vispirms jātiek galā ar cilvēka emocijām, paiet vismaz pusstunda, stunda ar vienu cilvēku, kamēr mēģini savaldīt viņa emocijas. Tiesu izpildītājs dara tikai to, ko nosaka likums. Kad cilvēkā apvaldām emocijas, mēs desmit minūtēs atrisinām problēmu, bieži vien viņam labvēlīgi. Bet tā stunda paiet, uzklausot negācijas.

Kādos gadījumos tās jāuzklausa visbiežāk?
Interesantākais ir tas, ka tiešām ļoti daudz atkarīgs no patiesības par Mēnesi – jo tas ir spilgtāks, jo vairāk cilvēku nāk pie mums.

Un ar kādām emocijām?
Dažādi. Viņi ir parādā, kaut kad ir aizņēmušies, bet to vairs neatceras. Viens vīrs pēc sarunas atcerējās: “Ai, es taču to kažoku nopirku, biju aizmirsis. Piedodiet, piedodiet...” Ticiet man, cilvēki daudzas lietas aizmirst.

Tiesu izpildītāju interesē šo summu piedzīt, un tad jāmēģina šķetināt, no kurienes parāds radies, jo mēs to nezinām. Mums pienāk tikai izpilddokuments – piedzīt noteiktu naudas summu. Ļoti reti tiek iesniegts pats tiesas spriedums, jo to neprasa likums. Mums arī nav jāzina tie apstākļi. Izpildītājam ir arī jābūt ļoti labam psihologam

Parādnieki lamājas, raud, kliedz?
Izmanto pilnīgi visus iespējamos variantus. Mani darbinieki citreiz paskatās pa logu, ar kādu mašīnu atbrauc parādnieks. Daudzi cilvēki dzīvo labi, bet atnāk pie manis un saka – man nav naudas, nekā nav. Tas nekas, ka viņam gredzeni ar dimantiem. Mēs vēl neesam tik zemu krituši, lai tos apķīlātu, kaut gan mēs to drīkstam.

Kaimiņu postpadomju valstīs struktūra ir mazliet policejiskāka. Tur tik vienkārši nevar. Atbrauc policijas specvienība un visu izdara. Mums tādas sistēmas kā Krievijā, Baltkrievijā nav. Tur vairāk domā, kā ierobežot pašu parādnieku. Nevis viņam atņemt īpašumu, bet, padarot grūtāku viņa dzīvi, tādā veidā viņu piespiežot maksāt parādus. Piemēram, Krievijā alimentu parādniekiem neļauj izbraukt no valsts.

Bet laulības gredzenu jūs nedrīkstat atņemt?
Konkrēti likumā tas nav pateikts. Ir mantu saraksts, pret ko nevar vērst piedziņu. Mēs arī neapķīlājam lietas, ko nevaram pārdot vai kuru pārdošana saistās ar lielākiem izdevumiem, nekā ieguvumiem. Tagad pieejami līzingi ar 0% likmi, un var vieglāk aiziet uz veikalu nopirkt kaut ko jaunu, nevis lietotu. Ir arī psiholoģiskais moments – tu ar policiju ierodies dzīvoklī un tagad sāc to vētīt, aprakstīt. Ja vēl klāt ir bērni, kuri neko nesaprot...

Tas nozīmē, ka tiesu izpildītājam ir jābūt labam psihologam?
Lielākā daļa tiesu izpildītāji apmeklē mediācijas kursus. Protams, tur atsevišķi nesaņemam psihologa sertifikātu, bet nemaz tik vienkārši arī mediatora sertifikātu nav iespējams saņemt. Jāzina cilvēku tipāži, lai ar viņiem visu var izrunāt. Citreiz ir jārunā daudz stingrāk, citreiz jāuzklausa viņu sāpes, kas neattiecas uz sprieduma izpildi. Tā ir daudzpakāpju sistēma, esmu arī medicīnu studējis. Tāpēc man šīs lietas patīk, un es varu strādāt par tiesu izpildītāju, kaut gan šī nebija mana sapņu profesija.

Vai naktīs spējat gulēt mierīgi?
Jādarbojas ar tīru sirdsapziņu un pārliecību, ka dari cilvēkiem labu. Es mēģinu darba lietas atstāt ārpus savas mājas. Ir jāmēģina distancēties: darbā aizmirst mājas problēmas un otrādi. Tas ir grūti, bet tas ir jādara.