No bada mirusi sieviete 5 gadus noguļ dzīvoklī Rīgas centrā

Pēc kaimiņu stāstītā un dokumentiem izdevās zināmā mērā rekonstruēt situāciju. Mirušo sauca Nonna Fribis, apmēram 50 gadus veca. Klusa, inteliģenta, ar augstāko izglītību.

Invalīde nomirst bada nāvē

Nonnai vīra un bērnu nebija, viņa kopā ar māti Angelinu Fribis dzīvoja nelielā divistabu dzīvoklī Raņķa dambī 7/3–6. Mātei bija nopietnas veselības problēmas. Deformētās ceļgala locītavas dēļ viņa staigāja ar grūtībām, vēlāk nevarēja paiet, un Nonna māti kopa.

Kaimiņš Andrejs Babaicevs atceras, ka pirms daudziem gadiem Nonna krita un salauza roku. Pārcieta vairākas neveiksmīgas operācijas, kauli saauga nepareizi, un izveidojās tā sauktā viltus locītava.

Līdz 1993. gadam viņa strādāja Rīgas elektromehāniskajā rūpnīcā par salicēju pie konveijera, vēlāk ieguva augstāko izglītību un strādāja bibliotēkā. Pēc traumas no šā darba vajadzēja aiziet, jo ar slimo roku nevarēja celt smagumus.

Sievietei ar lielām pūlēm pēc vairākiem gadiem izdevies panākt, ka piešķir 3. invaliditātes grupu. Kad māte 2009. gada 15. maijā nomira, Nonna palika gandrīz bez iztikas līdzekļiem, tikai ar savu niecīgo invaliditātes pensiju.

Andrejs atceras, ka kaimiņiene bija neliela auguma, kalsna, miniatūra. Dzīvoklis bija labā stāvoklī, gaumīgi iekārtots. Kaut gan abas sievietes dzīvoja ļoti pieticīgi un knapi „savilka galus”, tomēr rūpējās par mājīgumu.

Kad sākās kārtējā ekonomiskā krīze, Andrejs 2009. gadā aizbrauca darbā uz Krieviju un Rīgā ieradās tikai epizodiski. Šad tad kāpņu telpā satika kaimiņieni. Viņa sūdzējās, ka nav naudas, dažkārt aizņēmās nelielas summas. Sieviete bija sakopta, centās izskatīties labi, nebija nolaidusies. Brauca uz tirgu pēc produktiem un ar vienu, veselo roku stiepa ratiņsomu.

Uz pastāvīgu dzīvi Rīgā Andrejs atgriezās tikai pērn rudenī, tad arī uzzināja par Nonnas mātes nāvi. Domājis rakstīt policijai iesniegumu par Nonnas pazušanu, bet mūždien neiznāca laika.

Andrejs uzskata, ka Nonna nomira no bada. “Šausmīgs liktenis,” viņš nosaka sarunas beigās.

Durvis uzlauž nezināmi strādnieki

Presē parādījās informācija, ka dzīvokļa durvis uzlauzuši zagļi, taču kaimiņi stāsta ko citu. Kaimiņiene Lidija 11. janvārī ap pulksten 11.20, izejot no sava dzīvokļa, redzēja, ka slēdzenes mēģina atvērt vīrieši darba tērpos. Viņi strādāja droši, pēc zagļiem neizskatījās. Durvīm bija pieliktas trīs slēdzenes, tās uzlauzt bija grūti.

Andrejs Babaicevs atceras, ka tajā dienā ieradās gan Pašvaldības, gan Valsts policija. Viņš jautāja Valsts policijas darbiniekam: “Vai tur ir cilvēks?”

“Nē, mēs nevienu neatradām.”

“Vai esat pārliecināti, ka nav līķa?”

“Vai vajadzēja būt līķim? Nē, mēs neko neatradām.”

Andrejs nodomājis: “Nu paldies Dievam, tātad Nonna ir dzīva.”

Pēc mēneša, 11. februārī, dzīvoklī vēlreiz ieradās Valsts policijas darbinieki. Tad viņi beidzot atrada līķi. Nonna gulēja viesistabā uz grīdas, brīvajā vietā starp dīvāna galu un logu.

Desmit gadus nepalielina pensiju

Šis traģiskais gadījums diemžēl ir mūsu valdības politikas likumsakarīgs rezultāts. 1. un 2. grupas invalīdiem pensiju aprēķina, ņemot vērā viņu sociālās apdrošināšanas iemaksas un darba stāžu. Tāpēc, ja cilvēks līdz invaliditātes iegūšanai strādājis labi atalgotu darbu, sanāk tīri pieklājīga invaliditātes pensija.

Toties uz 3. grupas invalīdiem šis princips nez kāpēc neattiecas! Valdība lēmusi, ka viņiem invaliditātes pensija pienākas tikai sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, neatkarīgi no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.

2005. gadā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts bija 35 lati. No 2006. gada 1. janvāra to palielināja līdz 45 latiem, invalīdiem kopš bērnības – līdz 75 latiem. Pārrēķinot eiro, iznāk attiecīgi 64,03 eiro vispārējā gadījumā un 106,72 eiro invalīdam kopš bērnības.

Tāds pabalsta apmērs ir arī tagad. Desmit gadu laikā, neraugoties uz dzīves dārdzības pieaugumu, šis pabalsts un līdz ar to 3. grupas invaliditātes pensija nav palielināta. Latvijas valsts nerūpējas par saviem vistrūcīgākajiem pavalstniekiem. Un te ir iznākums – inteliģents un izglītots cilvēks klusi nomirst bada nāvē!

Kā izdzīvot ar 64 eiro mēnesī?

Skaidrs, ka ar 64 eiro mēnesī izdzīvot nav iespējams. Tiesa gan, invaliditātes pensija, tāpat kā citas pensijas, reizi gadā tiek indeksēta, taču palielinājums ir smieklīgs. Pērn oktobrī pensijas indeksēja ar indeksu 1,0158, proti, palielināja par 1,58%, un 3. grupas invaliditātes pensija pieauga par 1,01 eiro. Citus gadus pensiju indeksācija bija mazliet lielāka. Piemēram, 2014. gadā indekss bija 1,0274; 2013. gadā – 1,04. Toties 2011. gadā pensiju indeksācijas vispār nebija.

Vēl 2008. gadā vairāki Saeimas deputāti iesniedza priekšlikumu, lai no 2009. gada 1. janvāra valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts nebūtu mazāks par 60 latiem, taču parlaments šo priekšlikumu noraidīja.

Pensija 3. grupas invalīdiem tik maza esot tāpēc, ka viņi spēj strādāt algotu darbu. Taču, ja tāds bezdarbnieks dosies uz Nodarbinātības valsts aģentūru, vai ir garantija, ka viņam atradīs piemērotu darbu?

Ko palīdz pašvaldība

Ar tik maziem ienākumiem Nonna Fribis atbilda trūcīgas personas statusam un, vēršoties Sociālajā dienestā, varēja saņemt jelkādu pašvaldības palīdzību. Nav zināms, vai sieviete izmantoja šo iespēju un vai šī palīdzība reāli spētu viņu glābt no bada nāves.

Saskaņā ar 2010. gada 30. marta Ministru kabineta noteikumiem Nr. 299 Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu šo statusu piešķir, ja ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 eiro. Valsts trūcīgam cilvēkam garantē ļoti mazu minimālā iztikas līmeņa (GMI) pabalstu – tikai 49,80 eiro mēnesī.

Rīgā kopš 2013. gada atbilstoši pašvaldības saistošajiem noteikumiem Nr. 202 trūcīgiem cilvēkiem piešķir lielāku GMI pabalstu: vecuma vai invaliditātes pensijas saņēmējiem tas ir 128,06 eiro mēnesī, darbspējīgiem iedzīvotājiem – 56,91 eiro, nepilngadīgiem bērniem – 64,03 eiro mēnesī. Ar 128 eiro mēnesī invalīde, nemaksājot komunālos maksājumus, varētu izvilkt dzīvību, taču 2011. gadā tādu iespēju diemžēl nebija.

Kopš 2013. gada marta visi Rīgā deklarētie 3. grupas invalīdi pilsētas sabiedriskajā transportā var braukt bez maksas. No 2010. gada tādas tiesības bija tikai 3. grupas redzes un dzirdes invalīdiem, bet pirms tam šādu atvieglojumu nebija. Nonnai, lai aizbrauktu uz tirgu pēc pārtikas, nācās tērēt daļu no saviem niecīgajiem ienākumiem.

Nāves gadu noteikt nav iespējams

Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra morgā paskaidroja, ka miršanas dienu un pat miršanas gadu šajā gadījumā noteikt nav iespējams.

Kaimiņiene Lidija Nonnu pēdējo reizi redzēja 2011. gada pavasarī. Uzņēmumā „Latvijas gāze” atbild, ka pēdējais maksājums veikts 2009. gadā, taču vēl 2011. gada februāra beigās – marta sākumā nodoti ikgadējie gāzes patēriņa rādījumi.

Vēlāk Lidija, kuras dzīvoklis atrodas blakus, nekādas skaņas vairs nedzirdēja, taču domāja, ka kaimiņiene kaut kur aizbraukusi. Tātad var pieņemt, ka sieviete mirusi 2011. gada pavasarī. Tikmēr policijas datos nez kāpēc parādās, ka Nonna pēdējo reizi redzēta 2008. gadā.

Siltā telpā miruša cilvēka ķermenis strauji sadalās un parasti jau pēc 8–10 dienām ir jūtama nepatīkama smaka. Taču, ja ķermenis pirms nāves ir atūdeņojies, tas var mumificēties (sakalst no iekšpuses). Acīmredzot tā notika ar kalsno un novārdzināto sievieti, tāpēc kaimiņi smaku sākumā nejuta.

Neciešama smaka parādījās vēlāk, 2012. vai 2013. gadā. Iedzīvotāji par to regulāri sūdzējās apsaimniekotājam, taču vienmēr saņēma atbildi, ka vainīga kanalizācijas sistēma, kas iebūvēta zem mājas. Namam nav pagraba, tāpēc nāktos uzlauzt grīdu pirmā stāva dzīvokļos. Līdz ar to nekas netika darīts.

Smaka bija jūtama nevis otrajā stāvā, pie Nonnas Fribis dzīvokļa durvīm, bet gan pirmajā stāvā. Vasarā dvaka kļuva vēl spēcīgāka, iedzīvotāji logus turēja vaļā. Šādos neizturamos apstākļos nācās dzīvot vairākus gadus.

Kāpēc Nonnu nemeklēja agrāk?

Stāsta otra daļa ir par attieksmi, jo šajā gadījumā visi uztraucās tikai par naudu un parādiem, bet reti kurš – par cilvēku.

Nonna un viņas māte neizmantoja savas tiesības dzīvokli privatizēt. No 2012. gada 1. februāra (acīmredzot jau pēc Nonnas nāves) tas pārgāja Rīgas pašvaldības īpašumā, Īpašuma departamenta bilancē.

Māju Raņķa dambī 7/3 apsaimnieko „Rīgas namu pārvaldnieks”, bet iedzīvotāju ievēlēta dzīvokļu īpašnieku pilnvarotā persona Inta Polis strādā sabiedriskā kārtā.

No saviem mazajiem ienākumiem Nonna maksāja par īri un komunālajiem pakalpojumiem. Parāds 2011. gada 1. novembrī bija 682 lati. Ja pieņemam, ka sieviete nomira 2011. gada martā, jo vēlāk viņu neviens nav redzējis, tad iznāk, ka parāda lielākā daļa izveidojusies jau pēc viņas nāves, bet līdz martam parāds bija mazs, apmēram 200 latu.

Parāds turpināja strauji pieaugt, un 2012. gadā Inta Polis un mājas padome nosūtīja vēstuli Rīgas domei, lai noskaidrotu, kam pieder 6. dzīvoklis. Saņēma atbildi, ka pašvaldībai.

Tiesāšanās ar mirušo

2012. gada maijā Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Apsaimniekošanas pārvalde nosūtīja Nonnai Fribis vēstuli ar aicinājumu samaksāt parādu, vienoties par atmaksas grafiku vai lūgt palīdzību pabalsta saņemšanai sociālajā dienestā. Atbildes nebija. Darbiniekus neinteresēja, vai kāds šo brīdinājumu saņēmis, galvenais, ka viņi bija uzrakstījuši vajadzīgos papīrus.

Birokrātiskā mašīna turpināja lēnām ripot uz priekšu, un „Rīgas namu pārvaldnieks” 2013. gada 3. decembrī iesniedza prasības pieteikumu par īres līguma izbeigšanu un Nonnas izlikšanu.

Tiesas sēde notika tikai pēc diviem gadiem, 2015. gada 7. oktobrī. Tiesa prasību neapmierināja, un apsaimniekotājs iesniedza apelācijas prasību. Īrniece sen mirusi, taču tiesāšanās nav beigusies, kārtējā tiesas sēde bija nozīmēta 2016. gada 9. martā...

Kaut gan 11. februārī dzīvoklī atrada īrnieces līķi, tas „Rīgas namu pārvaldniekam” 17. februārī netraucēja izrakstīt kārtējo rēķinu. Tur rakstīts, ka mirusī mēneša laikā patērējusi ūdeni par 7,78 eiro, vēl 7,54 eiro iztērējusi par ūdens uzsildīšanu. Tagad parāds kopā ar likumiskajiem procentiem veido jau 6304 eiro. Apsaimniekotājs prasījis, lai mirusī to samaksā līdz 29. februārim...

Līdzīgā stilā strādā arī „Latvijas gāze”. Gāzes patēriņa rādījumi netiek nodoti, dzīvokļa durvis neviens vaļā never, tātad turpina rakstīt rēķinus pēc vidējā patēriņa. 2014. gada martā tā parāda piedziņu nodeva firmai „Paus Konsults”, jo parāds kopā ar likumiskajiem procentiem un parāda atgūšanas izdevumiem esot sasniedzis 522 eiro.

Ieteica vākt atkritumus

Mēnešiem ilgi logos nedeg gaisma, nav dzirdamas nekādas skaņas – vai tas nav pamats uztraukumam? Mājas pārvaldniece Inta Polis un kaimiņiene Lidija domājušas, ka Nonna kaut kur aizbraukusi, kaut gan nevienam par tādiem plāniem nebija stāstījusi. Polis atceras, ka Nonna kādreiz sūdzējusies par naudas trūkumu.

“Es teicu, lai iet uz sociālajiem. Lai tev ļauj savākt „musoru”, būs nauda!” padomu devusi mājas vecākā, ar to domājot iesaistīšanos simtlatniekos, apkārtnes sakopšanā. To, ka Nonnai bijusi invaliditāte, kaimiņienes uzzinājušas tikai pēc tam, kad dzīvoklī atrasta viņas invaliditātes apliecība.

“Mums pats galvenais – lai nekarina to parādu uz mums!” tagad uztraucas pārvaldniece.

Redz tikai papīrus, ne cilvēku

„Rīgas namu pārvaldnieka” darbinieki uzskata, ka rīkojušies pareizi. Uzņēmuma pārstāve Santa Vaļuma informē, ka 2013. gadā pašvaldības darbinieki devušies uz dzīvokli, bet durvis neviens neatvēris. Īrniece esot bijusi darbspējīgā vecumā, tāpēc neesot radušās aizdomas, ka viņa varētu būt mirusi... Uzņēmuma pārstāve nemaz nezina, ka īrniecei bijušas veselības problēmas, kuru dēļ viņa nespēja atrast darbu un palika bez iztikas līdzekļiem.

Domes Mājokļu un vides departamenta pārstāve Inga Ivanova stāsta, ka šis esot tipisks gadījums, kad parādnieks neatver durvis un nereaģē uz pirmstiesas paziņojumiem.

Kaut gan mājas dzīvokļu īpašnieki savos iesniegumos gadiem ilgi apsaimniekotājam rakstīja, ka dzīvoklī neviens nedzīvo, nevienam neienāca prātā pārliecināties, kas ar īrnieci noticis.

Tomēr departamenta Apsaimniekošanas pārvaldē laikam saprot savu nolaidību, jo faktu par līķa atrašanu oficiālajos dokumentos negrib pat pieminēt. Savā 16. februāra vēstulē Intai Polis Apsaimniekošanas pārvaldes priekšnieces vietniece Inese Vorkule raksta: “Ņemot vērā (..) dzīvokļa apsekošanā konstatēto, informējam, ka pārvalde ir vienojusies ar pārvaldnieku par iespējami ātrāko termiņu dzīvokļa dezinfekcijai un atbrīvošanai no mantām.” Kas tieši apsekošanā konstatēts un kāpēc nepieciešama dezinfekcija – par to ne vārda.

Patiesībā Rīgas domes darbinieku neizdarības dēļ pašvaldība ir cietusi zaudējumus. Pašvaldībai kā dzīvokļa īpašniekam būs jāsedz piecos gados sakrātais īres un komunālo pakalpojumu parāds. To samaksās no pašvaldības budžeta jeb no rīdzinieku nodokļiem.

Ja mirusī būtu atrasta laikus, šo pašvaldībai piederošo saulaino divistabu dzīvokli ar skatu uz Uzvaras parku jau piecus gadus varēja izīrēt kādai no daudzajām ģimenēm, kas gaida dzīvokļu rindā.

Par tiesāšanos maksā iedzīvotāji

Bezjēdzīgās tiesāšanās izdevumus maksā nevis pašvaldība kā dzīvokļa īpašniece, bet gan pārējie nama iedzīvotāji. „Rīgas namu pārvaldnieks” no mājas Raņķa dambī 7/3 dzīvokļu īpašniekiem par juridiskajiem pakalpojumiem 2012. gadā iekasēja 256,47 latus; 2013. gadā – jau 424,24 latus, no tiem 280,49 lati samaksāti kā valsts nodeva tiesai, un 143,75 lati ir atlīdzība SIA „Lex Interpretis” par juridiskajiem pakalpojumiem un tiesvedības darbībām, pārstāvot „Rīgas namu pārvaldnieku” tiesā.

2014. gadā no dzīvokļu īpašniekiem par juridiskajiem pakalpojumiem iekasēti jau 1005,94 eiro, no tiem 259,73 eiro – valsts nodevas tiesai, 431,89 eiro samaksāts „Lex Interpretis” par tiesāšanos, un vēl 314,32 eiro veido tēriņi par līgumu slēgšanu ar pakalpojumu sniedzējiem un iepirkumu organizēšanu. Vai tagad bez jurista konsultācijas nevar noslēgt līgumu par atkritumu izvešanu, nopirkt spuldzītes kāpņutelpai un blīves santehniķu vajadzībām?

Ja interesētos, kas noticis ar Nonnu Fribis, situācija atrisinātos daudz ātrāk. Ja radušās aizdomas par cilvēka pazušanu, jāraksta iesniegums Valsts policijai. Tā pārbauda slimnīcas un morgus, izsludina meklēšanu un nepieciešamības gadījumā atver dzīvokļa durvis. Nebūtu jātērē pieci gadi, bezjēdzīgi tiesājoties un mēģinot piedzīt parādu no miruša cilvēka.

Slēdzene vērtīgāka par dzīvību

Policijas darbinieki Andrejam Babaicevam stāstījuši, ka dzīvoklī ātrāk varēja iekļūt pa logu, izmantojot pacēlāju. Logu var atkal iestiklot, toties durvis nebūtu jālauž.

Kāpēc policisti negrib atvērt durvis pat tad, ja ir aizdomas par nāvi vai draudiem cilvēku dzīvībai un veselībai? Lūk, nesens gadījums Liepājā. Kaimiņi ziņojuši, ka piektā stāva dzīvoklī jau ilgu laiku vieni paši atstāti divi puikas, vienam deviņi gadi, otrs zīdaiņa vecumā. Abi bērni aiz durvīm raudājuši. Policisti izsauca glābējus, taču puteņa un dziļā sniega dēļ pacēlājs nevarēja piekļūt pie mājas.

Tad policists tumsā un sniegputenī, riskējot ar dzīvību, pārrāpās no kaimiņu balkona uz šo balkonu, pieklauvēja, un vecākais zēns atvēris durvis. Policists nomierināja un pabaroja bērnus un pēc pusotras stundas sagaidīja māti, kura esot aizkavējusies lielveikalā.

Šoreiz viss beidzās labi. Taču policists varēja arī nokrist no piektā stāva... Un kāpēc glābējiem ziemas salā jāizsit dzīvokļa logs, pakļaujot bērnus aukstumam, ja dzīvoklī drošāk ir iekļūt no kāpņutelpas, atmūķējot durvis?

Piecdesmit urnas vienā kapā

Kā Rīgā notiek bezpiederīgo nelaiķu apbedīšana? Ja aizgājēja personība zināma, viņu kremē. Uz pelnu urnas ir plāksnīte ar viņa vārdu. Kad savācas 50 pelnu urnas, tās apbedī kopējā kapā Jaunciema vai Bolderājas kapos.

Ja personība nav noskaidrota, kremācija ir aizliegta. Viņu apbedī atsevišķā sektorā Jaunciema kapos un pēc kāda laika uzliek betona plāksnīti ar uzrakstu „Nezināms”.

Kaimiņi grib Nonnu apbedīt cilvēka cienīgā veidā. Šajā gadījumā tas ir īpaši svarīgi, lai viņas dvēsele rastu mieru. 3. grupas invalīdi ir to personu skaitā, kuriem pienākas apbedīšanas pabalsts divu pensiju apmērā. Taču šoreiz pabalstu saņemt nevarēs, jo kopš 2016. gada 1. janvāra pabalstu var pieprasīt sešu mēnešu laikā no miršanas dienas. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā atbild, ka likums nekādus izņēmumus neparedz.

Bet vajadzētu gan, jo šis nav vienīgais gadījums. Ir bijis, ka pensionārs, kuram ir gādīgi tuvinieki, apmaldās mežā un viņa mirstīgās atliekas atrod pēc ilgāka laika. Arī tad apbedīšanas pabalstu nemaksā. Kas traucē likumu papildināt ar vārdiem, ka pabalstu var pieprasīt sešu mēnešu laikā no miršanas dienas vai no dienas, kad atrastas un identificētas mirstīgās atliekas? Laikam taču likumdevēju neiejūtība un vēlme ietaupīt budžeta naudu.

Rīdziniekiem pienākas 426 eiro

Par laimi, Rīgas dome katram rīdziniekam nodrošina apbedīšanas pabalstu līdz 426,86 eiro, bet ne vairāk par faktiskajiem apbedīšanas izdevumiem. Kā rīkoties?

Kaimiņiem, kas uzņemas sievietes apbedīšanu, jāsaņem miršanas apliecība. Tad jāiet uz jebkuru Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nodaļu un jāsaņem tās lēmums, šajā gadījumā – atteikums.

Pēc tam jānoslēdz līgums ar apbedīšanas firmu un jādodas uz jebkuru Rīgas Sociālā dienesta nodaļu. Tā pārskaitīs apbedīšanas firmai rēķinā norādīto summu, taču ne vairāk par 426,86 eiro. Otrs variants – samaksāt par bērēm pašiem un pēc tam Sociālajam dienestam iesniegt čekus un kvītis. To var izdarīt trīs mēnešu laikā pēc bērēm.

Ja tuvinieki vai persona, kas uzņēmusies nelaiķa apbedīšanu, no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras saņēmusi apbedīšanas pabalstu, tad domes pabalsts tiek samazināts par šo summu.