Saldie grēciņi un no vecākiem mantotie bada gēni. Andas Leiškalnes pieredze, kā kļūt slaidai

Brieduma gados un jaunībā uzskati par slaidumu un motivācija to iemantot atšķiras. Tomēr, gadiem ejot, domu par tievēšanu atmest man neļāva visdažādāko specialitāšu ārsti. Viņi visi vienā mutē apgalvoja – nometot lieko svaru vai vismaz tiekot vaļā no aptaukošanās, atrisināšoties arī manas veselības problēmas. Interesanti, ka katram no viņiem bija savs veids, kā varētu tikt vaļā no liekajiem kilogramiem.

Kuri padomi darbojas un kuri ne?

“Vienkārši ēst vajag mazāk,” šis ieteikums manā gadījumā bija absurds, bet par to uzzināju vien šogad, veicot uztura gēnu analīzi. Izrādās, no abiem vecākiem esmu mantojusi bada gēnus, kas nozīmē, ka man ir traucēta sāta sajūta. Katra izlaista ēdienreize manu badu vien satracina, bet gribasspēks iedzen sajūtā, kāda ir mirkli pirms ģīboņa. Galva tādos brīžos īsti nestrādā, pārņem milzu nespēks un pārvietošanās pa dzīvi kļūst visai mokoša. Reiz savas kārtējās bada kūres laikā mani veikalā noturēja par narkomāni. Smieklīgākais ir tas, ka šīm mocībām efekta nebija nekāda.

Nākamais dakteris, kas ievilka manu liekā svara veicināto muguras trūci, izteica visjaukāko padomu novājēšanai, kādu vien biju dzirdējusi: “Ēdiet to, kas jums garšo!” Pirmajā mirklī brīnījos, bet sāku domāt, ko patiesībā vēlos ēst. Ja maks atļautu, tad svaigu lasīti, zaļos salātus. Un saldumus, saldumus, saldumus!
Kā atšķirt, ko prasa organisms? Konfekšu un kūku džungļos gan negausīgi nemetos. Atļāvu sev pa kādam saldam grēciņam, bet sāku pētīt, ko mans ķermenis prasa, izrādot kāri pēc kāda produkta.

Ņēmu talkā savas augstskolā gūtās zināšanas bioķīmijā un fizioloģijā, arī izpratni par evolūcijas procesu un mēģināju saprast, kā kāre pēc kāda produkta ļāvusi dzīvot mūsu senčiem, piemēram, ja pietrūkst C vitamīna, mūsu senči meklēja saldskābus augļus. Mūsdienās saldskābas ir konfektes un limonādes, kuras nebūt nav C vitamīna avots. Par magnija trūkumu mans organisms ziņoja ar trauksmainību un kāri pēc šokolādes, bet, kad parādās liela vēlme tieši pēc saldējuma, ir laiks pārbaudīt, vai organismā nav izsīkušas dzelzs rezerves. Slimīgo kāri pēc saldumiem remdē hroma preparāti. Tā iemācījos saprast, kuru savienojumu veidā organismam trūkstošās vielas lietot, kuri uztura bagātinātāji jāpērk un ka aptiekā var nopirkt pietiekami kvalitatīvus uztura bagātinātājus, bet daudz lētāk nekā pie tīkla mārketinga pārstāvjiem.
Laimīgi iekrita, ka bija jāraksta par uztura bagātinātājiem, – izmantoju iespēju intervēt sporta ārstus un iedziļinājos zinātnisko pētījumu rezultātos.

Kāpēc īsākais dēlītis katram savs?

Agronomijā izpratnes veicināšanai par augu barošanos izmanto tā saukto mucas likumu. Tas skan – mucā ūdens vienmēr būs līdz īsākajam dēlītim, proti, ja visvairāk pietrūks fosfora, augu var kaut vai ierakt kālija un slāpekļa mēslojumā, efekta nebūs. Un otrādi. Jāuzmin tieši trūkstošais elements un jāpapildina līdz normai. Tad var meklēt nākamo trūkstošo un atbilstoši papildināt.

Pat identiskos apstākļos blakus laukos audzētie kāposti var katrs atšķirīgi reaģēt uz vienādu mēslojumu. Cilvēki ir vēl dažādāki. Manā gadījumā narkomānisko tieksmi uz saldumiem noņēma hroms, tad sekoja cinka, kalcija, magnija un vitamīnu līmeņa atjaunošana. Bez neveselīgajām kārēm dzīvot kļuva vieglāk, taču liekais svars joprojām bija mana ikdiena. Mierināju sevi, ka iemīļotā detektīvromānu rakstniece Aleksandra Mariņina arī ikdienā ir spiesta nēsāt krosa kurpes to pašu iemeslu dēļ kā es.

Kāpēc ignorējam brīdinājumus?

Tajā laikā abi mani vecāki jau bija kļuvuši par diabētiķiem, kuriem katru dienu veicu glikozes līmeņa mērījumus asinīs un injicēju insulīnu. Regulāri gāju pēc receptēm pie endokrinoloģes, uzgaidāmajā telpā skatījos uz brīdinošajiem plakātiem par diabēta komplikācijām un tolaik biju pilnīgi pārliecināta, ka tik šausmīgas lietas ne uz maniem vecākiem, ne mani neattieksies nekad. Šodien diemžēl zinu – diabēta komplikācijas ir daudz baisākas, nekā jebkurš plakāts var tās parādīt. Mammai vēlāk attīstījās trofiskās čūlas, tēvam – acu problēmas, un abiem – insults. Un pirmais solis uz šīm šausmām ir liekais svars. Varbūt ne katram, bet daudziem. Arī man.

Kāpēc no saprašanas nenonākam līdz darīšanai?

Kad pēc vecāku nāves pievērsos savai veselībai, endokrionoloģe bija kārtējā ārste, kura ieteica man bez kavēšanās nomest lieko svaru. Visu tik lieliski sapratu – gan diabētu biju līdz niansēm praktiski un teorētiski apguvusi, kopjot vecākus, gan diabēta komplikācijas biju iepazinusi, gan lieko svaru no bioķīmijas, endokrinoloģijas un psiholoģijas skatpunktiem izstudējusi. Tomēr kaut kas kā neredzams akmens mani kavēja sākt atkal jaunu tievēšanas kūri. Dzīvē bija izmēģināti tik daudz paņēmienu, kas bijuši mokoši, man nederēja vai nesa niecīgu rezultātu. Vai tiešām atkal jāmeklē jaunas iespējas? Kā vēlreiz atrast motivāciju?

Par to, kā atradu motivāciju savas veselības un svara uzlabošanai, plašāk var lasīt Tautas Veselības Avīzē, kur kopš pērnā gada septembra ir pastāvīga rubrika Tievējam veselībai. Tur ir atrodami izsmeļošāki raksti un intervijas, kuros savienoju speciālistu viedokli un savu pieredzi. Tas ir piedzīvojumu pilns patiess seriāls par ceļu uz veselību. Jo vairāk pētu veselīgās notievēšanas jomu, jo skaidrāk apzinos – mēs katrs esam ļoti dažādi. Pamatlietas – ikdienas kustību minimums un līdzsvarotas maltītes – attiecas uz visiem, bet ir daudz individuālu nianšu, kuras veicina vai kavē liekā svara nomešanu.

Kā var palīdzēt gēnu analīze?

Liela uzvara pēc gēnu analīzes bija saprast, kā apiet manā iedzimtībā slēptos liekā svara iemeslus. Paldies uztura speciālistei Kristīnei Sekacei, kura man iemācīja, kā ar nelielām dzīvesveida izmaiņām varu reāli tuvoties veselīgam svaram.
Nu savas maltītes plānoju iepriekšējā dienā un uz darbu ņemu līdzi trīs kastītes – pusdienām, launagam un vakariņām. Katrā ir 100 gramu svaigu vai pagatavotu dārzeņu, 100 gramu liesas gaļas, zivs vai biezpiena un 100 gramu ogļhidrātu produktu (griķu, lēcu, ar mizu vārītu kartupeļu, pupiņu un tamlīdzīgi). Dienā ir sava taukvielu norma, bet nedēļā – kārumu. Ēdienkarte ir individuāli pielāgota manai vielmaiņai un gēniem, tāpēc man ir jāēd ik pa trim stundām. Diēta ir arī pielāgota maniem ēšanas paradumiem, tāpēc pēkšņi nebija jāsāk ēst kaut kas, kas negaršo vai ir grūti iegādājams. Vēl tikai meklēju iespēju izpildīt maniem gēniem atbilstošo fizisko slodzi.

Patiesībā arī gēnu analīze un individuālā diēta nav brīnumlīdzeklis. Jo īpaši tiem, kam pietrūkst motivācijas meklēt savu veselības formulu. Tomēr tie, kas vēlas iegūt veselīgāku formu, var daudz ko vienkārši izmēģināt un ieklausīties, vai tas viņiem ir piemērots. Būtiski ir arī vismaz reizi mēnesī atjaunot savu motivāciju un atcerēties – mēs katrs esam tik individuāli, un pēc mucas likuma īsākais dēlītis katram var būt cits.