Patiess stāsts no dzīves par ambāli un Nilu
Šī situācija notika ziemā ar vienu manu labu draugu, sauksim viņu par Nilu. Viņš piestrādā par taksistu.Kādu dienu sanāca tā, ka viņš veda simpātisku meiteni, sauksim viņu par Anniju. Sanāca saruna un viņš nolēma ar viņu uzbliezt romāniņu.
Viņa uzaicināja Nilu pie sevis nakts pusē, un Nils, nedomājot, piekrita. Atvadoties viņa pateica adresi un koķeti pateica:
-Nāc, ja tu, protams, no mana drauga nebaidies.
Nils pie tādām lietām jau bija pieradis, ne reizi vien viņam nācās lekt no balkona. Nils nolika mašīnu stāvvietā, nopirka dzeramo un steidzās ciemos.
Annija jau bija pārģērbusies simpātiskā halātiņā un gaidīja viņu. Nils iegāja pa atvērtajām durvīm un sekoja viņai uz virtuvi. Uz galda stāvēja uzēdamais un šņabja pudele. Annija viņam piedāvāja apsēsties, bet pati aizgāja uz istabu pēc šotiņglāzītēm. Tiklīdz viņa izgāja, virtuvē ievēlās riktīgi būdīgs mužiks un paprasīja Nilam, ko viņš te dara.
Tālāk sanāca apmēram tāda saruna:
-Nu es pie Annijas viesos atnācu, sen neesmu redzējis. Mācījāmies ar viņu kopā vidusskolā.
-A-a-a, nu tad man ir skaidrs, kāpēc es tevi nezinu. Kāpēc tu neko nedzer? Davai – ierauj mēriņu!
Ambālis paņēma no plaukta šņabi, ielēja Nilam veselu glāzi. Nils ieelpoja, paņēma glāzi un sāka galvā novērtēt savas iespējas aiziet no šejienes ar veselu galvu, nevis ar tajā iesistu glāzi. Iespējas bija ļoti mazas. Viņš sāka lēnām dzert, un, pašam par pārsteigumu, izdzēra visu glāzi. Tur bija šņabis, tikai ar kaut kādu dīvainu piegaršu (rīsu šņabis, vai?). Ambālis ielēja vēl, pēc tam vēl. Pēc piecpadsmit minūtēm Nils mierīgi izdzēra visu pudeli.
-Nu, tev laikam ir jāiet, - teica ambālis, - iesim, es tevi pavadīšu.
Nilam viss, kas vien varēja, sarāvās, bet viņš vienalga mierīgi aizgāja līdz durvīm un uzvilka savu ciešo ādas jaku. Ambālis atvēra durvis un teica:
-Uz atvadām es tev dāvaniņu sagatavoju, - un viņš no kaut kurienes izvilka jau sagatavotu koka gabalu un veikli to ielika Nilam vienā jakas rokā, izvelkot cauri līdz otrai. – Nu davai, veiksmīgi, klasesbiedr, - teica ambālis un aizvēra durvis.
Nils izgāja uz ielu kā idiots – rokas izplestas uz abām pusēm, saliekt nevar. Pašam tikt vaļā no koka nebija iespējams, bet uz ielas jau vēla stunda – nevienas dzīvas dvēseles. Te Nils sajuta, ka ar vēderu kaut kas nav kārtībā – izrādījās, ka šņabī, ko ambālis viņam lēja, bija piejauktas caurejas zāles. Mājās viņš nokļuva pēc stundas – apķēzījies, smirdošs, ar koka gabalu jakā un paša mēsliem zābakos. Par laimi draudzene neko nesaprata – viņš pateica, ka uzrāvās uz huligāniem.
P. S. Nils vairs pa meičām nestaigā, pietika ar pēdējo reizi. Toties draudzene laimīga :)
