Ļaunuma meistarklase. Seriāla "Baiļu rags" recenzija

Annas un Toma dzīve ir perfekta. Veiksmīga karjera, divi pusaugu bērni, smalks nams un grila ballītes ar draugiem, kur visi izskatās kā izkāpuši no kādas reklāmas. Viss mainās, kad no apcietinājuma tiek atbrīvots Makss Keidijs, kurš pirms 17 gadiem notiesāts par sievas slepkavību, kura tobrīd bija bērna gaidībās. Boudenu ģimenes dzīve pārvēršas ellē, taču drīz vien kļūst skaidrs, ka bijušais ieslodzītais šajā stāstā nav vienīgais ļaundaris.

Vasaras karstākās šausmas

Stāsta pamatā ir amerikāņu rakstnieka Džona D. Makdonalda romāns «The Executioners» (1957), kas jau piedzīvojis divas ekranizācijas. Pirmā no tām – ar Gregoriju Peku un Rober tu Mičumu galvenajās lomās – ekrānos nonāca 1962. gadā, bet daudziem spilg tākā atmiņā palikusi mūsdienām tuvākā režisora Mārtina Skorsēzes 1991. gada versija ar Niku Nolti, Robertu De Niro un Džesiku Lengu. Jaunā «Apple TV+» seriāla producenti ir pats Skorsēze un cits Holivudas smagsvars Stīvens Spīlbergs, un šie divi vārdi jau vien darbojas kā apsolījums, ka gaidāms kas iespaidīgs. Vēl jo vairāk, ja galvenās lomas uzticētas tādām A klases kinozvaigznēm kā Eimijai Adamsai, Patrikam Vilsonam un Havjeram Bardemam.

Diemžēl liela gandarījuma nav. Nepamet izjūta, ka seriāla veidotāji tajā gribējuši saspiest pārāk daudz, un beigu beigās čiks vien sanācis. Spriedzes ir atliku likām, pārbīļu, kad jāsalecas dīvānā, arī netrūkst, visas desmit sērijas ir spraigas, un ne mirkli nav garlaicīgi, aktierspēles ir pārliecinošas, nianses – smalkas un sti līgas. Tomēr kopumā kaut kas līdz galam nenostrādā, jo vienlaikus viss ir pārlieku dekoratīvs, teatrāls, pārspīlēts un neticams. Brīžiem arī neticami stulbs, un varoņi rīkojas tik aplami, ka šķiet – paši vien uzprasās uz nepatikšanām. Bet tā jau tas nereti notiek arī dzīvē, tāpēc uz to var pievērt acis.

Izbaudīt stāstu nedaudz traucē arī pārāk sadrumstalotais sižets. Dažām stāsta līnijām un varoņiem, šķiet, gluži vienkārši nepietiek laika vai pacietības, un no viņiem vai nu gluži atbrīvojas, vai aizmirst. Tas rada nepabeigtības izjūtu, lai gan turpinājums šim stāstam vismaz pagaidām nav iecerēts.

Šī seriāla lielais trumpis ir Havjers Bardems Maksa Keidija lomā. Viņa uzdevums nav viegls, jo De Niro Skorsēzes grāvējā šķiet nepārspējams. Lai gan starp abiem tēlojumiem ir daudz līdzību, tomēr Bardemam ir izdevies radīt savu Maksu Keidiju, kurš nešaubīgi paliks TV vēsturē kā viens no biedējošākajiem seriālu tēliem. Tas, kā viņš no šarmanta, netaisnības nogurdināta, bet dzīves sparu nezaudējuša upura vienā mirklī pārvēršas tīrā ļaunumā, ir neticami. Viņš meistarīgi apstrādā visus. Kādu apvārdo, kādu zvērīgi piekauj, un, lai gan brīžiem šķiet, ka kaut kur aiz tetovētās skarbās ārienes iegailas cilvēcība, tas ir mānīgi – Maksa mērķis ir atriebties advokātei Annai un viņas vīram, kurš tiesas prāvā bija prokurors. Tieši viņus Makss vaino tajā, ka 17 gadus pavadījis cietumā par noziegumu, ko nav izdarījis.

Neraugoties uz to, ka Maksam dzīves laikā ir sakrājies diezgan daudz iemeslu būt patiesi niknam, «Baiļu rags» pie tiem lieki nekavējas. Tas mulsina, jo esam pieradināti pie seriāliem, kas dažkārt pat pārāk rūpīgi vētī dažādu slepkavnieku dzīves pieredzi, tādējādi, ja ne attaisnojot, tad vismaz daļēji skaidrojot ļaunuma rašanos. Makss Keidijs šķiet vienkārši ļauns, un skatītājs saņem tikai dažas sīkas, it kā garāmejot izmestas norādes par vardarbību, ko mazais Makss piedzīvojis bērnībā. Tomēr, pirms steigties pārmest stāsta veidotājiem paviršību vai nepietiekamu iedziļināšanos tēla skarbajā pagātnē, ir vērts apdomāt citu scenāriju – varbūt tas ir apzināts un ļoti mērķtiecīgs veids, kā neļaut, lai pagātnes traumas attaisnotu neticami vardarbīgu uzvedību šodien. Bet var būt tas ir izaicinājums skatītāja iztēlei, jo dažreiz šausmīgākās lietas ir tās, kuras edomājamies, nevis tās, par kurām patiesi zinām.

Ko slēpj sievietes?

Tāpat uzmanības vērta ir Eimijas Adamsas aktierspēle. Atšķirībā no filmām, kur bija skaidrs, kurš stāstā ir upuris, bet kurš sliktais tēls, seriālā tas vairs nav tik vienkārši. Jau no pirmajiem kadriem ir skaidrs, ka Annas un Toma idilliskā savienība slēpj kādu tumšu noslēpumu, un pati sieviete šaubās, vai patiesi ir pelnījusi to dzīvi, kādu dzīvo. Ne bez iemesla. Arī viņai, līdzīgi kā Maksam, ir vairākas sejas, un eleganti tērptās advokātes fasāde ar perfekto ģimenīti ir tikai aisberga redzamā daļa.

Tikpat maldinošs ir Maksa pusmāsas Kristālas tēls, kuras patieso lomu Maksa dzīves iznīcināšanā uzzinām vien pēdējā sērijā. Šī loma uzticēta Džuljetai Lūisai, kuru kino cienītāji atceras no Skorsēzes 1991. gada filmas kā nepilngadīgo advokāta meitu, kuru apbur un pilnībā savai varai pakļauj De Niro Makss. Starp citu, tiem, kuri šo asinis stindzinošo deviņdesmito gadu kino pērli nav redzējuši vai tā no atmiņas pabalējusi, noteikti vajadzētu to noskatīties vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir patiešām labs psiholoģiskā spriedzes kino paraugs. Otrkārt, tā izskaidro un attaisno vairāku mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu lietojumu seriālā, kas citādi var šķist pašmērķīga izrādīšanās vai pompozs pārspīlējums. Vai vienkārši kaitinoši.

Kur mēs varam justies droši?

Lai gan seriālā ir daudz atsauču uz 90. gadu kino valodu, stāstā organiski ieguļas arī mūsdienu digitālās pasaules izaicinājumi – iespējas, ko piedāvā mākslīgais intelekts, interneta anonimitāte, kas ļauj slēpt patieso identitāti, privātuma pārkāpumi, «atcelšanas kultūra», visur esošās telefonu kameras un vērīgie aculiecinieki, kas nelaidīs garām nevienu mirkli, kad kāds publiski zaudē kontroli, baumas un sensāciju kāru svešinieku veidoti naratīvi tīmeklī, kuriem ar patiesību ir vien attāls sakars.

Līdz ar Maksa ierašanos neviens no Boudenu ģimenes vairs nevar justies droši, un mājas, kam vajadzētu būt patvērumam, pārvēršas šausmu slazdā, kur sienās mājo ne tikai oposumi. Atriebes kārā sociopāta metodes ir rafinētas un meistarīgas, viņš pazīst cilvēkus, jūt viņu vājības, alkas un sapņus un ne mirkli nešaubās tos izmantot sava mērķa sasniegšanai – panākt, lai Boudeni zaudē visu tieši tāpat kā viņš pirms 17 gadiem zaudēja sievu, nedzimušo dēlu, brīvību un nākotni. Beigu beigās zaudētāji ir visi. Arī Anna un Toms, kuriem, lai gan izdodas izglābt ģimeni, uz visiem laikiem ir zaudējuši drošības sajūtu paši savā namā.

Maksa Keidija un Boudenu ģimenes stāsts uzdod jautājumu, vai piedzīvota netaisnība attaisno vardarbību. Vai tu joprojām esi briesmonis, ja tavu rīcību vada taisnīga atriebība? Seriāls nemoralizē un nepiedāvā gatavas atbildes. Tas vienkārši iemet ēsmu skatītāja apziņā un liek domāt vēl ilgi pēc noskatīšanās. Un, kas vēl būtiskāk, «Baiļu rags» atgādina, ka klasiski stāsti nav zaudējuši savu vērtību arī šodien. Tie var mainīt formu un izteiksmes līdzekļus, bet cilvēku bailes ir nemainīgas – mēs baidāmies no svešiniekiem, kuri mūsos atklāj vistumšāko.