Visa pasaule viņu pazina kā Matildu: kur šodien ir viena no 90. gadu slavenākajām bērnu zvaigznēm Māra Vilsone

1996. gadā uz ekrāniem nonāca filma “Matilda”, kas uzņemta pēc rakstnieka Roalda Dāla grāmatas motīviem. Tās galvenā varone ir neparasti gudra meitene, kura spiesta sadzīvot ar vienaldzīgiem un vardarbīgiem vecākiem, kā arī nežēlīgo skolas direktori misis Trančbulu. Atklājot sevī pārdabiskas spējas, Matilda iemācās aizstāvēt gan sevi, gan citus bērnus. 

Galveno lomu atveidoja tolaik deviņus gadus vecā Māra Vilsone, kura ar sirsnīgo smaidu un izteiksmīgo skatienu acumirklī iekaroja skatītāju simpātijas.

Vēlāk aktrise atzina, ka filmas vēstījums bijis daudz drosmīgāks, nekā daudzi toreiz spējuši novērtēt. “Šis ir stāsts par bērniem, kuri apvienojas, lai sakautu tirānu. Tas ir par pašu izvēlētu ģimeni un pretošanos netaisnībai un autoritārismam. Tas ir par zināšanu un izglītības, bet arī dusmu un aizrautības izmantošanu, lai rīkotos pareizi. Tas ir diezgan drosmīgi!” 2020. gadā intervijā izdevumam “Jewish Currents” sacīja Vilsone.

“Matilda” nebija Māras Vilsones pirmā nozīmīgā filma. Jau 1993. gadā viņa filmējās komēdijā “Mūžīgā aukle” kopā ar Robinu Viljamsu, Salliju Fīldu un Pīrsu Brosnanu. Māra atveidoja ģimenes jaunāko meitu Natāliju. Gadu vēlāk viņa ieguva galveno lomu Ziemassvētku filmā “Brīnums 34. ielā”, bet pēc “Matildas” panākumiem filmējās arī kinolentēs “Vienkārša vēlēšanās” un “Tomass un burvju dzelzceļš”.

Vilsone bija viena no atpazīstamākajām sava laika bērnu aktrisēm, tomēr, sākoties pusaudzes gadiem, Holivudas attieksme pret viņu krasi mainījās. Aktrise vēlāk atklāja, ka 13 gadu vecumā pēkšņi sapratusi – talants vairs nav vienīgais, pēc kā izklaides industrija viņu vērtē. Daudz lielāka nozīme sākusi tikt piešķirta ārējam izskatam.

“Trīspadsmit gadu vecumā skaistumam pēkšņi bija nozīme – un ne tikai filmu un televīzijas pasaulē,” viņa savulaik izteicās kādā intervijā. “Skaistajām meitenēm skolā vienmēr piemita zināma pārākuma sajūta, bet, sākoties pubertātei, viņas pēkšņi kļuva vēl nozīmīgākas. Mana karjera bija vienīgā lieta, kurā es viņas pārspēju. Kad tā sāka apsīkt, es atkal biju tikai savāda, skaļa meitene ar sliktiem zobiem un matiem, kurai vienmēr bija redzama krūštura lencīte.”

Lomu piedāvājumu kļuva arvien mazāk, un Vilsone nolēma aiziet no kino. Laiks prom no uzmanības centra viņai ļāvis citādi paraudzīties uz bērnībā piedzīvoto un saprast, cik nežēlīgi izklaides industrija mēdz izturēties pret bērniem, kuri vairs neatbilst tās priekšstatam par piemīlīgu zvaigzni.

Viņa saskārusies arī ar sabiedrības un mediju kritiku par savu izskatu. “Viskritiskākie, šķiet, ir parasti cilvēki, kuri paši ir dziļi nelaimīgi. Viņiem vajag kādu, ko noniecināt, bet tādi cilvēki kā es tiek uzskatīti par sabiedrības īpašumu,” vēlāk secināja aktrise.

Pēc aiziešanas no Holivudas Vilsone sāka vairāk pievērsties sev, izglītībai un rakstīšanai. Viņa iestājās Ņujorkas Universitātē, lai studētu aktiermākslu, taču drīz vien saprata, ka tā, iespējams, nemaz nav viņas īstā aizraušanās.
Vilsone jokoja, ka to sapratusi brīdī, kad regulāri nogulējusi aktiermeistarības nodarbības. “Tad es sāku vairāk pievērsties rakstīšanai. Man vienmēr bija paticis rakstīt. Pat dažādu filmu uzņemšanas laukumos es savā treilerī rakstīju stāstus,” viņa stāstīja.

2016. gadā Māra Vilsone izdeva savu pirmo grāmatu “Where Am I Now? True Stories of Girlhood and Accidental Fame”. Autobiogrāfiskajā darbā viņa atklāti aprakstīja savu bērnību uzmanības centrā un slavas atstāto emocionālo iespaidu. Grāmatā Vilsone runāja par to, kā ir izaugt sabiedrības acu priekšā, piedzīvot pēkšņu slavu un pēc tam saprast, ka nozare, kura vēl nesen viņu dievināja, vairs neuzskata jauno aktrisi par vajadzīgu.

2023. gadā viņa izdeva nākamo grāmatu “Good Girls Don’t”, kurā turpināja pētīt bērnībā piedzīvoto un sarežģītās attiecības ar savu kādreizējās bērnu zvaigznes tēlu.

Lai gan Vilsone vairs neatgriezās pie agrākās dzīves lielbudžeta filmu uzņemšanas laukumos, no aktiermākslas viņa pilnībā neatteicās. Pieaugusi Māra atrada sev piemērotāku vietu aiz mikrofona. Viņa ierunājusi tēlus animācijas seriālos “BoJack Horseman”, “Big Hero 6: The Series” un “Helluva Boss”. 

Tomēr par savu patieso aicinājumu Vilsone uzskata audiogrāmatu ieskaņošanu. Viņas balsī iznākuši vairāki desmiti darbu, tostarp rakstnieka Čaka Tingla romāni “Camp Damascus”, “Bury Your Gays”, “Lucky Day” un “Fabulous Bodies”. Viņa ierunājusi arī Šerijas Prīstas grāmatu “The Drowning House”, Sāras Adleres darbu “Happy Medium” un Dženiferas Raitas “Madame Restell”.

“Viss, ko es jebkad vēlējos darīt, bija stāstīt stāstus, rakstīt stāstus un tos izpildīt. Tāpēc man šķiet tikai loģiski, ka tagad mans darbs ir stāstu stāstīšana,” 2026. gada maijā žurnālam “People” atzina Vilsone.

2025. gadā Vilsone saņēma prestižo audiogrāmatu un podkāstu balvu “Audie” par darbu pie grāmatas “Bury Your Gays”. Toreiz aktrise sociālajos tīklos neslēpa savu sajūsmu, uzsverot, ka beidzot atradusi vidi, kurā jūtas pieņemta.

2026. gada janvārī Vilsone laikrakstā “The Guardian” publicēja īpaši personisku un smagu viedokļrakstu. Tajā viņa atklāja, ka bērnībā viņas fotogrāfijas tikušas pārveidotas un izmantotas, lai radītu bērnu seksuālas izmantošanas materiālus. Bijusī bērnu zvaigzne šo pieredzi raksturoja kā dziļi traumatisku. Pieaugot mākslīgā intelekta radītu attēlu izplatībai, viņa aicināja ieviest stingrāku aizsardzību, lai nepieļautu bērnu seju un fotogrāfiju izmantošanu seksuāla rakstura saturā.

Māra Vilsone publiski runā arī par savu dzīvi ar endometriozi – hronisku slimību, kuras gadījumā dzemdes gļotādai līdzīgi audi aug ārpus dzemdes, izraisot sāpes un citas veselības problēmas. Viņa sadarbojas ar Amerikas Endometriozes fondu un palīdz veicināt sabiedrības izpratni par slimību. 2025. gada jūnijā Vilsone piedalījās fonda ikgadējā pasākumā “Blossom Ball”.

Lai gan lielākā daļa pasaules viņu joprojām atceras kā mazo meiteni ar pārdabiskām spējām, šodien pati Vilsone aiz kameras ir izveidojusi daudz mierīgāku un sev piemērotāku karjeru.