"Es negribētu nonākt ieslodzījumā..." - Kristaps Janičenoks par savu kļūdu, vainas sajūtu un ģimeni
Bijušā Latvijas izlases basketbolista Kristapa Janičenoka dzīvi pamatīgi mainījis reibumā izraisītais ceļu satiksmes negadījums. Viņš savu kļūdu ir atzinis un atvainojies sabiedrībai, tomēr vainas sajūta ir palikusi, un ar to ir jāsadzīvo.
Tagad savu azartu, idejas un enerģiju Janičenoks velta Latvijas Olimpiskajai komitejai, kur uzņēmies sporta sacensību rīkošanu un partnerattiecību veidošanu, kā arī ģimenei un sievai Ritai, kas bijusi līdzās un atbalstījusi viņu visgrūtākajā laikā.
Tiekamies laikā, kad pasaules galvenais sporta notikums ir 2026. gada FIFA Pasaules kauss futbolā. Vai bijušo basketbolistu Janičenoku interesē futbols, un kuras valsts komanda tev simpatizē?
Sekoju līdzi futbolam, bet, iespējams, mazāk nekā parasti. Vismaz virsrakstu līmeņa labākās spēles noskatos. Man vēsturiski vienmēr favorīte bijusi Nīderlandes futbola izlase. Sākotnēji interesi piesaistīja Nīderlandes izlases formas tērpi un beigās arī komandas spēlētāji.
Futbola klubā "Alberts" trenējas mans dēls Kārlis, kuram ir desmit gadu. Var redzēt, ka dēls ir izvēlējies futbolu, nevis basketbolu, un es viņam neko neuzspiežu. Viņam patīk futbols, un es, cik vien varu, atbalstu, un virzāmies uz priekšu. Ceru, ka viņš, lai arī domā par sportu, bet ne tādās profesionālās kategorijās. Galvenais ir mācīties skolā, labi uzvesties. Sports tad pēc inerces. Nesen bijām Spānijā, kur apmeklējām futbola kluba Madrides "Real" spēli. Lai man piedod citi sporta veidi, bet es zinu, ka mani sapratīs. Jo futbols ir sporta karalis... un ar atrāvienu.
Vai nav tā, ka, augot un veidojoties par profesionālu basketbolistu, ir jāievēro ļoti stingra disciplīna un to, ko var atļauties citi jaunieši, sportisti nevar. Jo ir nemitīgi jātrenējas, jāuzlabo fiziskā forma un jācīnās laukumā par uzvarām. Kad sportista karjera beidzas un var sākt dzīvot ne tik disciplinēti, tad arī 2025. gada februārī tev paslīdēja kāja un reibumā izraisīji ceļu satiksmes negadījumu.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Nē, tas nevar kalpot par attaisnojumu. Un kur nu vēl tas, ka esmu bijis sportists. Tam nav nekāda sakara ar profesionālo sportu, nekāda sakara ar to, cik daudz punktu esmu iemetis basketbola grozā. Tā ir tikai un vienīgi mana bezatbildība. Tā ir absolūti mana vaina un kļūda, ar kuru tagad ir jāsadzīvo... Es gribētu teikt – visu atlikušo mūžu.
Es nepiekrītu, ka sportisti ir kaut kas unikālāks un viņiem ir bijusi ļoti liela disciplīna. Jo tā jau dzīvē ir vajadzīga jebkuram cilvēkam, ne tikai sportistiem.
Nepiekritīšu gan, jo, piemēram, radošu profesiju pārstāvji var atļauties lielākas vaļības nekā sportisti.
Es varu pastāstīt, kāpēc, it sevišķi profesionālam sportistam, tā disciplīna ir nosacītāka. Profesionālam sportistam forma ir izmazgāta, dažos klubos pat zeķes ir izgludinātas. Treneris vai komandas menedžeris ir salicis grafiku, pēc kura vadies. Šobrīd, kad esmu beidzis profesionālo sportu, man tas grafiks pašam ir jāveido. Ir jāizseko tam līdzi, un ir daudz grūtāk nekā tad, kad treneris vai menedžeris to ir jau sakārtojis. Tāpēc nepiekrītu, ka sportistam ir daudz lielāka disciplīna. Savukārt, ja runājam par bērnību un pusaudžu gadiem, tad gan, jāatzīst, sev laupi ballītes vai draugu dzimšanas dienas, jo tajā laikā esi treniņnometnē.
Tu esi drosmīgs, jo nevairījies publiski runāt par savu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu reibumā, kā arī atvainojies sabiedrībai.
Jā, man nav ko slēpt. Bet es arī negribētu ļoti ieslīgt tajā. Skaidrs, ka esmu pieļāvis kļūdu, skaidrs, ka esmu muļķis un bezatbildīgs gan pret sev tuviem cilvēkiem, gan pret sievu un bērniem, gan pret sabiedrību, sporta sabiedrību un pret kolēģiem. Taču man ir jādzīvo tālāk.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Esi pārsūdzējis tiesas spriedumu, jo pamato to kā stingru salīdzinājumā ar citiem līdzīgiem gadījumiem. Kādi ir jaunumi tiesvedībā?
Tiesa ir nolikta septembrī, un man ir jāgaida līdz tam laikam, kāds būs apelācijas spriedums. Vienīgais, ko esmu apstrīdējis, ka man ir jāiet ieslodzījumā. Es negribētu, lai tā notiek – manas ģimenes dēļ. Vecāki, pieci bērni. Jā, bet tas nemaina faktu, ka esmu vainīgs.
Vai šis skarbais notikums tevi ir mainījis?
Noteikti. Skaidrs, ka esmu sapratis savu kļūdu. Ja uz to visu paraugās ezoteriski, tad acīmredzot tam tā bija jānotiek, jo šajā situācijā varu saskatīt arī plusus. Tas noteikti kaut kādā mērā ir padarījis manu ģimeni stiprāku, izkristalizējis tos cilvēkus, kas man ir bijuši tuvi un tagad ir kļuvuši vēl tuvāki, bet ir arī tādi, kas vairs nav tik tuvi. Skaidrs, ka šī man bija un būs mācība. Tā noteikti būs mācība arī daudziem man pazīstamiem cilvēkiem, kuri man ir teikuši, ka viņi vairs tā nedara un nekad nedarīs. Tā viena kļūda var izmainīt ne tikai manu, bet arī citu cilvēku dzīves, kuri to nav pelnījuši.
Mani šis notikums ir mainījis tā, ka esmu kļuvis mierīgāks, kaut kādā mērā piezemētāks, atbildīgāks. Skaidrs, ka tagad šos vārdus varu teikt vienkārši, bet man tas vēl jāpierāda ar darbiem.
Dzīve turpinās. Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Ka ir darbs, ir jāpriecājas – tā ir luksusa lieta. Šobrīd strādāju Latvijas Olimpiskajā komitejā. Ir vairāki projekti, pie kuriem darbojos, un viens no tiem, kas nupat norisinājās, bija Latvijas Jaunatnes X olimpiāde. Tas bija ļoti apjomīgs projekts gan no sporta veidu skaita – pavisam 28 –, gan arī dalībnieku daudzuma – piedalījās gandrīz 4000 jauno Latvijas sportistu. Latvijas Jaunatnes olimpiādes lāpa apceļoja Latvijas pašvaldības, līdzīgi kā tas ir olimpiskajās spēlēs, kad lāpa ceļo no valsts uz valsti. Pašās beigās šī lāpa nonāca olimpiādes centrā Valmierā, Jāņa Daliņa stadionā. Paralēli sportiskajiem notikumiem rīkojām arī veselības izglītības forumu, kurā bija dažādi viedu Latvijas cilvēku iedvesmojoši stāsti, kā arī koncertus. Kā es saku, šī jaunatnes olimpiāde bija hibrīdvariants starp "Eurobasket" fanu zonu un sarunu festivālu "Lampa".
Pirms negadījuma biji Eiropas čempionāta basketbolā Latvijas izpilddirektors.
Es atkāpos no direktora amata, līdzko pārkāpu ceļu satiksmes noteikumus, bet tik un tā biju klātesošs "Eurobasket 2025" norisē. Tiesa, kā brīvprātīgais, taču mani pienākumi nemainījās, jo iesāktās lietas bija jāpabeidz. Tas būtu bezatbildīgi no manas puses, ja būtu aizgājis prom un nelicies ne zinis. Tāpēc vēlreiz paldies manai komandai, kas piekrita šādam hibrīdvariantam, lai šāda mēroga pasākums Rīgā veiksmīgi notiktu no organizatoriskās puses. Darba duna un darba ritms man nemainījās. Jāteic, lielus projektus, kā, piemēram, "Eurobasket 2025" vai Latvijas Jaunatnes X olimpiādi, bez komandas nevar noorganizēt. Tādos projektos priekšnieku nav, katrs ir līdzatbildīgs par jebkuru lēmumu. Viss tiek kārtots diskusiju un sadarbības līmenī. Komandā katrā sfērā ir jābūt cilvēkiem, kuri ir zinošāki par tevi.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Latvijas Jaunatnes X olimpiāde noslēgusies. Kas būs nākamais projekts?
Mēs jau esam uzsākuši darbu pie Baltijas mājas izveides Losandželosā, kas ir ļoti liels un sarežģīts projekts, kaut vai no tā viedokļa, ka ir nepieciešams apmierināt triju Baltijas valstu intereses un vīzijas. Baltijas māja tiks atvērta mazliet pirms tam, kad sāksies 2028. gada vasaras olimpiskās spēles Losandželosā. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, manuprāt, tas būs brīnišķīgs projekts, jo vēlamies izveidot spēcīgu Baltijas valstu identitāti un parādīt to plašākai publikai. Paldies Igaunijai un Lietuvai, kas ir sapratušas un pieņēmušas šo iespēju. Te olimpisko spēļu laikā pulcēsies visi Baltijas valstu fani, un te mēs reprezentēsim savu valsti līdzīgi kā bija Expo izstādē, kas notika Japānā. Ja Latvijā viss ir viena tālruņa zvana attālumā, tad Amerikā diemžēl ir sarežģītāk. Mēs gribam uz Losandželosu aizvest arī Latvijas uzņēmējus. Biznesa inkubatori, kultūra un izglītība ir mūsu valsts lielākie pīlāri. Baltijas mājai ir lieliska lokācija, tā atradīsies Losandželosas vidū – ļoti labā un skaistā rajonā Carcer City, kur ir tik daudzšķautņaina sabiedrība un atrodas "TikTok", "Sony", "Entertainment" un "Apple" galvenie ofisi.
Būsim godīgi, ja šīs spēles notiktu Denverā, Čikāgā, Bostonā vai Maiami, mēs diez vai to darītu ar tādu jaudu un piepūli, kā to darām šobrīd. Kalifornijā ir ceturtā vai piektā lielākā ekonomika pasaulē. Un, kur ir ekonomika, tur ir nauda, cilvēki, lielā skatuve un iespēja sevi parādīt.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Vai par Baltijas māju varētu runāt visā pasaulē?
Tā ir! Man olimpiskās spēles vienmēr ir asociējušās tikai un vienīgi ar sportu, bet tad es dzirdēju atsauksmes par Parīzē notikušajām olimpiskajām spēlēm – kā viss bija izveidots un kā notika tīklošanās ar cilvēkiem, kas nav sporta sakarā, un viss bijis fenomenāli. Tāpēc, aizbraucot uz ziemā notikušajām Milānas-Kortīnas olimpiskajām spēlēm, biju patīkami pārsteigts par to, kas notiek ārpus sporta, pilsētā, kā viss noorganizēts, kas ir tie cilvēki, kas tik ļoti mīl olimpisko sportu. Es tiešām nezināju, ka olimpiskās spēles lielajās valstīs ir trends. Kur vien Milānā spēru soli, visapkārt bija amerikāņu tūristi, un viņi apmeklēja ne tikai savas valsts, bet arī ar Ameriku nesaistītas sporta aktivitātes.
Kā uzturi sevi fiziskajā formā tagad, kad vairs neesi basketbolists?
Kad beidzu spēlēt basketbolu, kādu brīdi mazāk nodarbojos ar sportu, līdz atklāju, ka sports tomēr ir mans dzīvības eliksīrs. Jāteic, ka man ir divi dzīvības eliksīri – sieva un sports. Šobrīd eju uz svaru zāli un braucu ar velosipēdu. Ja kādu dienu izlaižu, nejūtos labi. Tāpēc cenšos katru dienu mazliet padarboties. Ja eju uz svaru zāli, tad nebraucu ar divriteni, un otrādi.
Dzirdēti joki, ka Janičenoks, kopš no automašīnas pārsēdies uz divriteņa, šobrīd ir valstī populārākais riteņbraucējs.
Jā, jā, jā! Man tā ir jauna pasaule. Pie riteņbraukšanas nonācu nejauši, sāku braukt tikai šā gada martā, bet jau esmu piedalījies vienās sacensībās. Mani riteņbraukšanā ievilināja draugi. Savā starpā sarunājām pamēģināt, visi piekrita, un atlika vien turēt vārdu. Mēs visi vārdu turējām un tagad braucam.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Savās pirmajās riteņbraukšanas sacensībās aizbraucu uz Spāniju, kur nostartēju simt kilometru garā distancē ar savu divriteni. Apmierināju savus mērķus, bet uz pjedestāla netiku un, visticamāk, nekad dzīvē arī netikšu, pat ne desmitniekā. Mans mērķis ir nākamgad vēlreiz aizbraukt uz tām pašām sacensībām un nobraukt gandrīz par stundu agrāk. Piebildīšu, ka tas nav neizdarāms mērķis. Tagad turpinu trenēties bez lieka fanātisma, bet pamatu pamatā ir tā vajadzība, lai es justos harmonijā ar sevi. Tas varbūt būtu par skaļu teikts, bet esmu kļuvis mierīgāks un nosvērtāks. Arī veselībai nāk par labu. Jāteic, mums Latvijā ir brīnišķīgi ceļi, lai trenētos. Mans divritenis ir tāds, ka ar to var braukt kā pa šoseju, tā pa granti un akmeņiem, un ar to var sasniegt gandrīz jebkuru galamērķi.
Un šoferīši, kas uz divriteņa atpazīst basketbolistu Janičenoku, uzpīpina?
Domāju, ka mani neatpazīst, kad braucu ar divriteni. Jo viens ir riteņbraucēju ekipējums, un otrs, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka sevi neuzskatu par ļoti slavenu baskebolistu. Es pat neatceros, kā esmu spēlējis to basketbolu... Es tiešām neliekuļoju. Tas dzīves posms man ir beidzies. Tagad man ir mērķis kaut ko izdarīt citur.
Vēl par riteņbraukšanas kaislību runājot – tu brauc viens vai sievu un bērnus arī esi ievilcis riteņbraukšanas avantūrā?
Sievu es ļoti aktīvi un dažādiem līdzekļiem mēģinu pierunāt. Pagaidām bez rezultātiem, bet es daru visu, kas ir manos spēkos, lai viņa brauktu ar velosipēdu. Es gribētu ar sievu kopā braukt, jo tas ir veselīgi un sportiski. Un brīnišķīgs veids, kā apskatīt Latviju un pavadīt laiku kopā. Savus puikas pagaidām būtu grūti pierunāt viņu vecumā uzvilkt riteņbraucēju pamperbikses, bet viena no meitām gan ir izteikusi vēlmi pievienoties.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Varbūt sieva šaubās, jo tu, kā jau sportisks stiprinieks, ar divriteni pārvietojies zibenīgi ātri?
Nē, man sieva ir ļoti labā formā. Tā ka viņai nebūtu problēmu. Jā, un mana sieva ir ļoti skaista sieviete. Ritiņai ir labi gēni, līdz ar to viņai nav nepieciešams sevi tik ļoti turēt formā. Tagad varbūt mazāk, bet vispār viņa bieži sporto, un, kā jau teicu, man ir cerība, ka viņa sāks kopā ar mani braukt ar divriteni.
Ir svarīgi atrast savu īsto cilvēku, otru pusīti, ar kuru ikdienā būt kopā gan priekos, gan bēdās.
Jā, tas ir vitāli būtiski. Viens ir atrast cilvēku. Otrs – noturēt to cilvēku un aizvien vairāk iemīlēties tajā cilvēkā brīžos, kad tev ir grūti. Skaidrs, viena lieta ir, kad saule spīd un puķes smaržo, un tev kaut kur blakus ir auksta kolas glāze ar ledu vai kafija, un tu sēdi, smaidi un priecājies. Bet pavisam cita lieta, kad ir kādi satricinājumi, tad tu to otru cilvēku novērtē it kā no jauna. Manā gadījumā sieva bija un ir man milzīgs atbalsts, un būšu viņai mūžīgi pateicīgs par to.
Es neesmu tāds, kas lūdz palīdzību. Pāris reižu esmu prasījis, bet man ir grūti to izdarīt. Savukārt sieva bez lūgšanas bija man līdzās, saprotoša iespēju robežās, jo saprast un pieņemt jau maz ko var. Bet viņa bija man līdzās un palīdzēja, kad man tas bija svarīgi un visvairāk nepieciešams.
Jums ar sievu izveidojusies kupla ģimene – par abiem pieci bērni, ir par ko rūpēties.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Es vispār nespētu iedomāties savu dzīvi bez bērniem. Tas ir forši, dažbrīd grūti, bet, kad nav grūti, tas atsver to grūtumu, kas ir bijis.
Ja sievietēm ir savs frizieris, manikīrs, kosmetologs, tad kāds ir to nepieciešamo speciālistu saraksts vīrietim? Varbūt fizioterapeits?
Man pašlaik nav fizioterapeita, bet vispār vajadzētu kādreiz aiziet. Kad ir savilkti pleci, tad sieva tos izmasē; ja nepieciešams psihologs, sieva mani uzklausa. Man ir savs frizieris, un tas ir viss. Man frizūra nav mainījusies, kopš sevi atceros, vienīgi mati ir palikuši plānāki.
