Ieva Rekšņa pēc vīra nāves atgriežas pie jaunības vaļasprieka
Pēc daudzu gadu pārtraukuma bijusī Valsts policijas preses sekretāre Ieva Rekšņa atkal ķērusies pie adāmadatām. Hobijs, kas savulaik palīdzēja īsināt laiku studiju gados un vēlāk sagādāja prieku tuviniekiem, nu kļuvis par nozīmīgu ikdienas sastāvdaļu arī tagad.
Pirmās adīšanas iemaņas Rekšņa apguvusi vēl skolas gados rokdarbu stundās, tomēr īstā aizraušanās sākusies studiju laikā, regulāri braucot ar vilcienu no Jēkabpils uz Rīgu. “Vilcienā bija ļoti ērti adīt. Es biju tik ļoti iepraktizējusies, ka varēju vienlaikus lasīt grāmatu un adīt,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Rekšņa.
Viņa smejoties atceras, ka adīšana reiz pārsteigusi pat ceļu policistus. “Braucu kopā ar brāli, viņš bija pie stūres, bet es sēdēju blakus un adīju. Bija tumšs, tāpēc attaisīju priekšējo mantu nodalījumu, lai izmantotu tā apgaismojumu. Kad mūs apturēja policija, viņi bija ļoti pārsteigti, ieraugot, ka es tajā brīdī vienkārši adu,” atminas Ieva. Jaunībā viņas aizrautība ar rokdarbiem bijusi tik liela, ka reiz noadīti pat 24 pāri zeķu radiem un draugiem.
Pie adīšanas Rekšņa pirmoreiz pēc pauzes atgriezās bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, kad visām draudzenēm uzadīja šalles. Savukārt pēdējos gados šis hobijs ieguvis pavisam citu nozīmi. “Vēlējos kaut kā aizpildīt brīvās dienas un tukšuma sajūtu, kas radās pēc tam, kad mans vīrs devās mūžībā. Tad pēkšņi atcerējos, ka māku adīt, un atsāku to darīt,” atklāj Ieva. Viņas vīrs, bijušais Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa, aizsaulē devās pirms trim gadiem.
Tas, kas sākās kā veids, kā aizņemt domas, drīz vien pārauga īstā aizrautībā. Viņas adītie džemperi viens pēc otra nonākuši radu un draugu garderobēs. Pati adītāja gan savus darinājumus vērtē pieticīgi un atzīst, ka dod priekšroku vienkāršiem modeļiem. “Es adu bez smalkumiem un sarežģītiem rakstiem,” viņa saka un smejoties piebilstot, ka pieredzējušas adītājas, iespējams, būtu pārsteigtas par viņas darba metodēm. Tomēr vienkāršība netraucē sasniegt iespaidīgu tempu. Ziemas vakaros viens džemperis top četrās līdz piecās dienās. “Man visvairāk patīk sajūta, ka tūlīt pabeigšu darbu un kādam sagādāšu prieku,” stāsta Rekšņa.
Viņas adīšanas stāstos netrūkst arī kuriozu. Strādājot rakstošās žurnālistes darbu Preses namā, Rekšņa reiz sev uzadījusi kleitu. “Es biju saadījusi pārāk plati visu augšu, savukārt apakšu pārāk šauri. Kad uzvilku to, sapratu, ka izskatos pēc kaut kāda ābola vai bumbiera,” viņa smejas. Beigās to pielabojot, kleita gan derējusi un izskatījusies lieliski.
Lai gan vasarā adīšana uz brīdi nolikta malā, jo siltajā laikā gribas doties ārā vai uz dārzu, mājās jau sakrāta iespaidīga dzijas rezerve nākamajai sezonai. “Dzija man ir sapirkta pilna māja. Gaidu rudeni un atkal ķeršos klāt,” saka Rekšņa, piebilstot, ka radi un draugi, visticamāk, arī turpmāk saņems viņas darinātās dāvanas.
