Leģendārā raidījuma "Labvakar" trijotnei ir īpašs rituāls. Kāds?

Populāro raidījumu "Labvakar" vadīja Jānis Šipkēvics (tagad "Radio SWH" valdes priekšsēdētājs), Ojārs Rubenis (tagad Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs) un Edvīns Inkēns (tagad pensionārs).

Un šoreiz labvakarieši visi kopā bija nevis uz skatuves, bet gan skatītāju zālē.

Mūzikas namā "Daile" 27. maijā ar īpašu koncertu un emocionāliem stāstiem tika atklāta grāmata par latviešu dzejas metru Jāni Peteru (1939–2025) – "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks". Starp sabiedrībā pazīstamajiem cilvēkiem, kuri bija pulcējušies šajā notikumā, bija arī leģendārā Atmodas laika raidījuma "Labvakar" (1988–1993) vadītāju trijotne. Visus trīs vīrus kopā iemūžināja fotogrāfs Jānis Deinats. Jānis Šipkēviss "Facebook" to komentējis: “Jānis Deinats, kā parasti, noķer visnenoķeramākos kadrus.”

Žurnāls "Kas Jauns" skaidrojis, vai tik tiešām labvakariešu kopīgas bildes ir tik “nenotveramas”? Tik traki jau nav – vismaz reizi gadā, vienā un tajā pašā datumā, visi sanāk kopā. Turklāt tas notiek valstiski vissvarīgākajā dienā.

Ojārs Rubenis "Kas Jauns" atklāj, ka labvakariešus joprojām saista cieša draudzība un savstarpēja cieņa. Lai gan viņi ikdienā nesatiekas bieži, ir viena tradīcija, kas gadu gaitā nav mainījusies, – katru gadu 18. novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, viņi pulcējas kopā ar ģimenēm: “Jā, mēs, visi "Labvakar" veterāni, tiekamies 18. novembrī. Tas vienlaikus ir Latvijas neatkarības dienas svinēšanas sākums. Tas ir tāds kā rituāls, pat likums. Tiekamies kopā ar ģimenēm, un tā ir mūsu noteiktā satikšanās reize.”

Ojārs Rubenis uzsver, ka viņu attiecības nebalstās tikai pagātnes atmiņās. Viņš pats cenšas vairāk domāt par šodienu un nākotni, nevis dzīvot nostalģijā. Viņa skatījumā, svarīgākais ir turpināt darīt jēgpilnus darbus un izmantot iespējas, kas vēl ir priekšā. Tomēr neslēpj, ka " Labvakar" laiks viņa un kolēģu dzīvē bijis ārkārtīgi nozīmīgs. Tas bija periods, kas sakrita ar Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku, tāpēc emocionāli un profesionāli palicis kā viens no spilgtākajiem dzīves posmiem. Skaists, ģeniāls un piepildīts laiks, iespējams, pat skaistākais dzīvē.

Arī tagad trijotne uztur regulārus kontaktus – sazvanās, reizēm satiekas neformālā gaisotnē, piemēram, pie glāzes vīna, un pārrunā aktuālos notikumus. Sarunās nereti tiek skarta arī politika, taču tas vairāk novērotāju un domātāju līmenī, nevis ar vēlmi pašiem iesaistīties politiskajā darbībā. “Nedomāju, ka mēs ļoti kavējamies atmiņās. Katrā ziņā es to nedaru. Tomēr jādzīvo šodienā, jāskatās nākotnē un jāmēģina izdarīt tas labais, ko vēl vari izdarīt. Es uz pagātni īpaši neraugos.”