Kāpēc padomju laika kontaktligzdas sienās bija ievērojami augstāk nekā mūsdienās: atbilde pārsteigs

Tomēr padomju laika ēkās viss bija citādi — rozetes tika montētas apmēram metra augstumā, bet slēdži – plecu līmenī. Ap šo atšķirību joprojām pastāv dažādi mīti. Nolēmām atspēkot populāros pieņēmumus un izskaidrot pragmatiskos iemeslus šādai atšķirībai.

Mīts par spiegiem un VDK

Padomju folklorā bija izplatīts uzskats, ka rozetes izvietojuma parametri un pāreja uz 220 voltu spriegumu (no 110–127 voltiem) esot bijusi slepena specdienestu izstrāde, lai ārvalstu diversanti nevarētu pieslēgt savas ierīces, raksta UNIAN.

Starp citu, attālums starp padomju un Eiropas rozetes kontaktiem ir pilnīgi vienāds — 19 mm. Savietojamības problēma radās vēlāk un bija saistīta tikai ar kontaktu tapu biezumu (4 mm padomju standartā pret 4,8 mm Eiropas standartā).

Pāreja uz 220 voltu spriegumu bija saistīta arī ar tīri ekonomiskiem apsvērumiem: pēc kara elektroenerģijas patēriņš pieauga, bet zemāks spriegums prasīja pārāk biezus, dārgus kabeļus un radīja lielākus enerģijas zudumus.

Starp citu, šī pāreja ilga gadu desmitiem — daudzi kvartāli vēl līdz pat 70. gadu beigām "dzīvoja" ar 127 voltu spriegumu, tāpēc cilvēki pirka īpašus transformatorus jaunajiem televizoriem.

Hruščova ēku "sausā pragmatika"

Galvenais "augsto" rozešu un slēdžu noslēpums bija totāla resursu taupīšana masveida būvniecības laikā.

• Kabeļu ekonomija: maģistrālās elektroinstalācijas līnijas tika iestrādātas zem griestiem tieši rūpnīcās, betona paneļos. Jo augstāk atrodas slēdzis vai rozete, jo mazāk vadu jāvelk uz leju.
• Katras pieslēguma vietas nolaišana par vienu metru zemāk miljoniem dzīvokļu mērogā nozīmētu tūkstošiem tonnu deficītu metālu (alumīnija un vara) patēriņu.
• Laikmeta ergonomika: sadzīves tehnika tajā laikā atradās uz galdiem vai kumodēm, tāpēc augstā rozete bija ērta. Turklāt tas labāk pasargāja elektrotīklu no mitruma grīdas mazgāšanas laikā.

Savukārt mūsdienu zemais standarts radies "tīras sienas" koncepta dēļ — lai paslēptu nepārtraukti pieslēgtās ierīces (rūterus, televizorus, ledusskapjus).

Abu standartu plusi un mīnusi

Elektriķi izceļ vairākas praktiskas nianses abām pieejām.

Padomju "augstais" standarts:

• pluss: ērtāka apkope, jo var strādāt stāvus, nenoslogojot muguru
• pluss: mazāks risks nejauši sabojāt ar kājām, mēbelēm vai putekļsūcēju
• pluss: aizsardzība pret applūšanu
• mīnuss: smagie vadi pastāvīgi "velk" kontaktdakšu, kas var vājināt kontaktu, radīt dzirksteļošanu un pat aizdegšanās risku
• mīnuss: redzami kabeļi bojā interjeru

Mūsdienu "zemais" standarts:

• pluss: estētika — kabeļi pie grīdas un mazāk redzami
• pluss: vienkāršāka sienu vizuālā tīrība
• mīnuss: montāža ir neērtāka (jāstrādā tupus vai uz ceļiem)
• mīnuss: lielāks mehānisku bojājumu un ūdens iedarbības risks

Mūsdienās speciālisti bieži iesaka kombinētu pieeju: caurstaigājamās zonās rozetes izvieto zemāk (ap 30 cm), bet darba zonās (virtuve, kabinets) — augstāk, ap 105–110 cm, atkarībā no lietošanas ērtuma.