Nāvei nolemta sieviete ģimenes dēļ varētu pārcelt savu miršanas dienu. FOTO. VIDEO

Britānijai Meinardai tika diagnosticēta ceturtās pakāpes glioblastoma - ļaundabīgs smadzeņu audzējs. Viņa bija plānojusi 1. novembrī labprātīgi šķirties no dzīves, lai izbeigtu mokošās sāpes.

"Ja pienāks 2. novembris un es "aiziešu", ceru, ka ģimene ar mani leposies un cienīs manu izvēli." - saka Britānija. "Ja 2. novembris penāks un es būšu dzīva, tas nozīmē, ka mēs jorpojām kā ģimene mīlam viens otru un dzīvojam tālāk, un lēmumu pieņemšu vēlāk."

Braucot apskatīt Lielo kanjonu, Britānija pārcietusi spēcīgāko no piedzīvotajām lēkmēm, neskatoties uz to viņa saka, ka joprojām spēj baudīt dzīvi. "Es riskēju katru dienu. Katru dienu, kad mostos" - saka sieviete. Un es to daru, tāpēc, ka joprojām jūtos pietiekoši labi, un manī vēl ir pietiekami daudz prieka. Es joprojām varu smieties un uzsmaidīt savai ģimenei un draugiem, tāpēc šķiet, ka to nevajadzētu darīt tieši tagad, bet tā diena pienāks, jo es jūtu, ka man kļūst sliktāk.

"Es gribu dzīvot!" - saka Britānija, kurai diagnosticēta glioblastoma ceturtajā pakāpē - ļaundabīgs smadzeņu audzējs. "Es ļoti vēlētos, kaut būtu zāles, kas spētu mani izārstēt, bet tādu nav. Mana glioblastoma gatavojas mani nogalināt, un tas ir ārpus manas kontroles. Esmu konsultējusies ar daudziem ekspertiem par to, kā es no tā miršu, un tas ir šausmīgi. Spējīgam izvēlēties savu nāvi un mirt cienīgāk ir mazāk biedējoši."

Pagājušā gada janvārī viņai sākās šausmīgas galvassāpes, un pēc ārsta apmeklējuma viņa uzzināja šausmīgo diagnozi - smadzeņu vēzis. Trīs mēnešus pēc operācijas Britānijai paziņoja, ka audzējs ir izaudzis vēl lielāks. Ārsti viņai paziņoja, ka labākajā gadijumā viņa nodzīvos vēl sešus mēnešus. Izmēģinot visas iespējas, Meinarda, kura tajā laikā dzīvoja Sanfrancisko, kur eitanāzija ir ārpus likuma, tomēr izlēma, ka tas būtu labākais veids, kā šķirties no dzīves. Viņas ģimene kopā ar Britāniju pārcēlas uz Portlendu, kur eitanāzija ir legāla. "Tagad tā ir izvēle, kas ir pieejama tikai dažiem amerikāņiem, un tas tiešām ir neētiski." - viņa saka. "Ir daudz amerikāņu, kuriem nav laika, iepēju vai finanšu, lai to izdarītu. Es nedomāju, ka tas ir pareizi un godīgi."

Cilvēku reakcija mūs ir pārsteigusi. Savas ģimenes vārdā vēlētos izteikt pateicību par jūsu mīlestību un atbalstu.

Šis pārdzīvojums ir bijis grūts, lai neteiktu vairāk. Es lietoju recepšu zāles, lai mazinātu tūsku manās smadzenēs, bet tās ir izraisījušas visa mana ķermeņa uzbriešanu. Mēs ar Denu esam atmetuši sapni par ģimenes veidošanu. Mana māte drīz zaudēs savu vienīgo bērnu. Mēs visi varam piekrist tam, ka vecākiem nevajadzētu piedzīvot brīdi, kad jāapglabā savs bērns.

Šo kampānu neuzsāku, lai pievērstu sev uzmanību. Patiesībā tas man ir grūti. Es to darīju, jo vēlētos redzēt pasauli, kurā ikvienam ir iespēja nomirt ar cieņu. Mana dzīve kļūst vieglāka, jo man ir šāda izvēle.

Esmu laimīga, ka pazīstu savu fantastisko vīru (Mans vīrs Dens ir īsts varonis), man ir mīloša, gādīga māte kā arī neticami lieliski draugi un radi. Tā kā mans laiks tuvojas, es ceru, ka jūs visi pieņemat manu lūgumu un atbalstāt to. Esmu jums visiem pateicīga.