Gints Zilbalodis. Filmas Straume fenomens: “Mēs riskējām, un izdevās!”

Neviena Latvijas filma nav tik daudz valstīs rādīta!

Arī brīdī, kad Kas Jauns aicina režisoru uz sarunu, viņš pošas tālā ceļā, tāpēc “saskriešanās” notiek videozvanā, Gintam lietišķi ieņemot vietu pie sava galda darbistabā. Intervijas Latvijas un ārvalstu medijiem kļuvušas par viņa ikdienu, tāpat kā aizraujoši stāsti par suģestējošās animācijas filmas Straume tapšanu. Vienmēr par darbu. Jo cilvēks Zilbalodis, tā vien šķiet, personīgi vēlas palikt un atklāties tikai paša palaistajā straumē kopā ar dzīvniekiem. No Kaķa pozīcijām.

Pēc Straumes pirmizrādes noskatīšanās kinoteātrī Splendid Palace, dodoties mājās, viss vilciena vagons ņaudēja – tik spilgtas bija skatītāju emocijas! Vai jums kā režisoram ir svarīga pašmāju publikas – vienkāršā skatītāja – atzinība?

Es nešķiroju vienkāršos un īpašos skatītājus. Protams, ka man ir svarīga skatītāju atzinība, jo taisījām to filmu tepat. Tāpēc ir vērtīgi, ka to atzīst šeit, Latvijā. Kad filma ir gatava, pirms pirmizrādes to mēdz noskatīties ar auditoriju, lai saprastu, ir reakcija vai nav. Mūsu gadījumā filma pirms pirmizrādes netika izrādīta. Tikai tapšanas procesa beigās to noskatījos es un producents Matīss Kaža. Filmu pabeidzām dienu pirms tās pirmizrādes 77. Kannu kinofestivāla konkursā Īpašais skatiens / Un Certain Regard. Tā kā nebija testa seansa, mūsu pirmā pieredze ar skatītājiem bija šajā pasaules pirmizrādē Kannās. Bija milzīgs pārsteigums par pozitīvo reakciju. Tomēr tā bija festivāla publika, kas radusi pie netipiskām filmām, tāpēc, gaidot Latvijas pirmizrādi, bija uztraukums, ko teiks tie skatītāji, kas nav raduši pie šādām filmām. Bet, jā, kaut kā tā filma nostrādājusi.

Mums jau sākotnēji bija mērķis taisīt filmu, kas domāta gan jauniem, gan veciem, lai pasaulē un dažādās kultūrās to saprot bez vārdiem. Tā arī mēs mēģinājām radīt ko jaunu un neredzētu. Tas ir riskanti, bet tikai riskējot var kaut ko iegūt, un laikam tas mums ir izdevies.

“Laikam”… Straume šobrīd ir pasaulē slavenākais un pieprasītākais Latvijas kinodarbs! Kādas emocijas piepilda, dzirdot šādus vārdus?

Protams, liels prieks. Ir ieguldīts milzīgs darbs, lai to panāktu. Ar to nodarbojies ir Matīss Kaža un citi producenti Francijā, kā arī dabūjām ļoti labus izplatītājus, kas gādā par nopietnu reklāmas kampaņu visā pasaulē. Man tas ir svarīgi, jo šī filma ir veidota lielajam ekrānam. Mājās, kad uzliek seriālu, to gandrīz var neskatīties, var tikai klausīties, jo stāsts ir saprotams, un tikmēr var ēst vakariņas, gludināt veļu vai veikt citus darbus. Bet šī ir filma, kuru tikai klausoties nesapratīs, jo tajā nav dialogu, tā veidota vizuāli un ar mūziku. Tāpēc man ir svarīgi, ka cilvēkiem ir iespēja to redzēt kinoteātros. Mēs ierakstījām filmai mūziku ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga, un uz lielā ekrāna vislabāk var just, kā orķestris spēlē.

Kā izveidojās sadarbība ar producentu Matīsu Kažu?

Matīsu pazinu jau vairākus gadus. Tāpēc jutos drošāk, viņu aicinot palīdzēt pie šā projekta. Es viņu pazinu un uzticējos viņa gaumei. Matīsam šī bija pirmā pieredze ar animācijas filmu, tāpat kā daudziem citiem no komandas. Taču man liekas, ka tas bija labi, jo tādējādi visu darījām centīgāk, tas nebija vienkārši kārtējais darbs, kas jāpaveic, bet gan pirmā iespēja sevi pierādīt.

Kad sāku strādāt pie šīs filmas, man bija 24 gadi. Lai nepieredzējušam režisoram uzticētos… Tas visiem bija liels risks. Esmu pateicīgs, ka man uzticējās.

Iepriekš darbojāties viens, veidojot animācijas darbus, bet nu komandā. Vai viegli pārslēgties no individuāla uz komandas darbu?

Nav viegli, bet šī ir tāda filma, kuru es viens nevarētu uztaisīt. Mana pirmā animācijas filma Projām (2019) bija daudz vienkāršāka, tajā bija tikai daži tēli, kā arī stāsts no tehniskās puses bija vienkāršāks. Taču Straumē ir daudz tēlu un ūdens, kas animācijā ir ļoti sarežģīta lieta, ko uztaisīt. Tāpēc vajadzēja komandu un Rīgā izveidot savu studiju. Filma ir Latvijas, Francijas un Beļģijas kopražojums, tomēr lielāko daļu paveicām Latvijā, tajā skaitā filmas galvenās pozīcijas: režiju, scenāriju, mūziku, montāžu, attēlu. Mana pirmā pieredze, strādājot komandā, sasaucas ar filmu, kurā ir stāsts par kaķi, kas visu ir darījis pats un dzīvojis viens, bet nu jāiemācās strādāt komandā un sirdsgudri uzticēties citiem.

Pirms filma aiziet uzslavu straumē, droši vien autors izdzīvo šaubas un bailes par rezultātu. Kurš ir tas pagrieziena punkts darbā ar šo filmu, kas deva spēku un ticību turpināt?

Nav viena konkrēta punkta. Kad iesāku šo projektu un tā attīstīšanai biju veltījis gadu, nevarēju to vairs pamest, jo tad būtu izniekojis veselu gadu no savas dzīves. Tā arī radās motivācija to novest līdz galam. Biju pārliecināts, ka filmu pabeigsim, bet, vai sanāks labi, tas nebija tik skaidrs. Visus piecus gadus par to šaubījos, kaut kā sev un citiem bija jāiestāsta, ka es zinu, ko daru. Man pašam ir jāatrod ticība saviem spēkiem, un es nedrīkstu izrādīt šaubas, jo tad arī citiem tās var sākties.

Procesa sākumā, aptuveni pirms četriem gadiem, bijām izvirzījuši mērķi startēt Kannu kinofestivālā. Lai gan ir grūti kaut ko tik tālu uz priekšu izplānot, jo viss dzīvē mainās – bija kovids un karš –, bet par brīnumu mēs paspējām tieši uz Kannu kinofestivālu.

Ir nepieciešami pieci gadi, lai taptu viena filma?

Konkrēti Straume tapa piecarpus gadus, kas ir ilgs laiks. Taču tas ir tipiski pilnmetrāžas animācijas filmai. Parasti arī lielbudžeta filmas tik ilgi taisa. Man šis stāsts sākās daudz agrāk, kad jau skolas laikā veidoju īsfilmu par kaķi, kuram ir bail no ūdens. Tā bija zīmēta animācijas īsfilma, kuru sāku veidot, kad man bija 15 gadi, un pabeidzu, kad bija 17. Tā īsfilma nebija kursa darbs, to taisīju brīvajā laikā, iedvesmojoties no sava bērnības kaķa, kas arī bija pelēks – tieši tāds, kā filmā redzams; tāpat man ir bijuši suņi un ir arī šobrīd. Starp šo īsfilmu un pilnmetrāžas filmu Straume es darīju visu ko citu, bet, ja ņem vērā, cik sen šis stāsts par kaķi sākās, tas ir tikpat vecs, cik puse mana mūža. Pilnās versijas filmā man bija svarīgi fokusēties ne tikai uz kaķa bailēm no ūdens, kas bija sākotnēji, bet parādīt tēlu attiecības – kā kaķis pārvar bailes no citiem, no uzticēšanās un sadarbošanās.

Nav jau tā, ka visus šos piecus gadus pie šā projekta strādāja milzīga komanda. Sākumā pats rakstīju scenāriju, vēlāk jau piesaistīju Matīsu Kažu. Intensīvākais posms, kad tika iesaistīta lielā komanda – piemēram, no Francijas šim projektam pieslēdzās aptuveni 20 animatori –, bija aptuveni gads.

Vai režisors ar filmu vispār kaut ko nopelna, vai viss aiziet producentiem, izplatītājiem?

Visu filmas tapšanas procesu es saņēmu algu. Tas ir tāpat, kā katru dienu iet uz ofisu un strādāt. Sākot veidot filmu, meklējām finanses. Pašā sākumā gan nebija regulāras algas, bet, tiklīdz izdevās piesaistīt finansējumu, izveidojām grafiku un budžetu.

Radošo profesiju pārstāvjiem ne vienmēr ir stabili ienākumi, taču tādi ir šīs jomas spēles noteikumi, ko jābūt gatavam pieņemt. Domāju, ka arī finansiāli šis būs ļoti veiksmīgs projekts, jo esam atraduši izplatītājus, un līdz ar to, ka filmu rādīs pasaulē, būs arī ienākumi.

Vairs uztraukumā nedreb sirds, kāpjot uz skatuves pēc vienas, otras, trešās balvas prestižos kino festivālos?

Nu jau bailes ir mazinājušās, bet tāpat ir uztraukums. Es jau esmu pieradis gadiem ilgi ikdienā strādāt studijā ar mazu komandu. Un te pēkšņi ir jākāpj uz skatuves un jāsatiek simtiem cilvēku. Ir nedaudz šoks. Bet palīdz, ka cilvēkiem šī filma patīk. Un tas, ka uz skatuves vairs neesmu viens, kā iepriekš ar filmu Projām.  

Kādā secībā Straume plūdīs pa pasauli?

Pirmie kino festivāli Kannās un Anesī bija maijā un jūnijā. Tiem sekoja vairāki festivāli, uz kuriem pats nebraucu. Arī uz Meksikā notiekošo festivālu nebijām, bet dabūjām balvu. Augustā devos uz Jaunzēlandi un Austrāliju, kur dabūjām balvu. No šā gada augusta līdz pat nākamā gada martam es gandrīz bez apstājas esmu ceļā. Aizvadīto nedēļu biju Latvijā, jo sākām šeit rādīt filmu. Nu jau esmu prom Kanādā, Toronto, kur norisinās lielākais festivāls Ziemeļamerikā – Toronto starptautiskais kinofestivāls jeb TIFF. Te mūsu filma piedzīvo Ziemeļamerikas pirmizrādi. Pēc tam es atkal dodos uz Eiropu – Latviju, Franciju un vēlreiz atpakaļ uz Kanādu, pēc tam – Koreju, Londonu un kur tik vēl ne! Uz Ameriku ir ieplānoti vairāki braucieni. Tas ir diezgan nogurdinoši, jo ik pēc pāris dienām sanāk kaut kur lidot. Līdzko esi pieradis pie jaunās laika zonas, tā atkal ir jālido tālāk. Lai arī nogurdinoši, ir liels prieks, ka filma uzņemta tik daudzos festivālos. Es braucu ne tikai uz festivāliem, bet arī, kad filmu sāk izrādīt citu valstu kinoteātros. Piemēram, kad to sāks rādīt Francijā, man būs jādodas sniegt intervijas, lai filma tiek pamanīta. Tas viss notiek pakāpeniski, jo katrā valstī ir piemērots laiks, kad filmu sākt rādīt. Piemēram, Amerikā Straumi sāksim rādīt, kad būs Pateicības diena, bet Lielbritānijā būsim nākamā gada pavasarī, kad bērni vairāk apmeklē kinoteātrus.

ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars kategorijā Labākā ārzemju filma Latvijas ekspertu komisija šogad vienbalsīgi izvēlējās Straumi. Kad ir gaidāmi turpmākie pavērsieni Oskaru sacensībā, un ko pats varat darīt lietas labā?

Arī Oskara kampaņai ir nepieciešams filmu reklamēt. Protams, ka festivālos primāri izvērtē arī filmu pēc kvalitātes, bet ar to vien nepietiek. Visas filmas jau cilvēki nevar paspēt noskatīties, un tad viņi pamana tikai zināmākās. Un mums jāatrod veids, kā nepazust uz lielo Disney vai citu zināmu filmu fona. Mūsu Amerikas izplatītāji jau organizē dažādus seansus un pasākumus, un tikšanos ar Amerikas Kinoakadēmijas biedriem, kas balso par Oskariem. Protams, mēs nevaram viņus piespiest kaut ko darīt – ja viņiem patīk filma, tad patīk –, bet mēs varam kļūt pamanāmāki, lai viņi vispār noskatās mūsu filmu, ko bez kampaņas ir grūti panākt. Šā gada nogalē uzzināsim, vai esam iekļuvuši Oskara “šortlistē”. Es varu mēģināt to reklamēt, cik vien spēju, sniegt intervijas un ceļot pa šiem festivāliem, tomēr ārpus manas kontroles ir tas, kā filmu beigās uztvers. Tāpēc atliek vien cerēt! Piemēram, Amerikas izdevums The Hollywood Reporter jau ir veidojis vairākas publikācijas par filmu, un ir izteiktas cerības, ka Straume ir viena no Oskara nominantēm.

Vai jau esat ķēries pie nākamās filmas veidošanas?

Jā, šobrīd jau rakstu scenāriju, un arī nākamā būs animācijas filma. Ceļojot pa pasauli, līdzko ienāk prātā kāda ideja, to pierakstu. Es ne tikai rakstu scenāriju, bet arī mūziku. Vēl jau daudz ko nevaru atklāt, jo tikai nesen sāku. Vien to, ka pirmo reizi manā filmā būs dialogi, jo līdz šim to nav bijis. Domāju, filma būs nosacīti līdzīgā stilā kā Straume. Taču priekšā ir vēl vismaz daži gadi, līdz tā nonāks pie skatītājiem.

FOTO

1 vai 2

Talantīgais režisors Gints Zilbalodis salīdzina sevi ar kaķi no paša radītās filmas Straume: “Šis ir stāsts par to, kā kaķis, kas līdz šim radis strādāt un dzīvot viens, nu meklē veidu, kā sadarboties un uzticēties citiem. Līdzīgi kā man. Es identificējos ar filmas Kaķi, bet tāpat arī ar citiem tās tēliem: Suni, Putnu, Kapibaru un Lemuru. Man bija svarīgi – ja šiem tēliem ir savstarpējs konflikts un viņi mēdz kašķēties, tad lai mēs, skatītāji, viņus saprotam, lai varam tiem līdzi just un pārdzīvot.”

Floe_51 vai Flow_63 vai Flow_53

Ginta pelēko kaķi jau paguvusi iemīlēt latviešu auditorija, kā arī kino lietpratēji no visas pasaules.

Flow_57

Straumes galvenie varoņi: Kapibara, Lemurs, Suns un Kaķis.

4 vai 5

77. Kannu kinofestivālā filmas Straume starptautiskā komanda no Latvijas, Francijas un Beļģijas pulcējās smalkā pieņemšanā uz jahtas.

6

Latvijas talanti Kannās – producents un režisors Matīss Kaža, režisors Gints Zilbalodis un komponists Rihards Zaļupe.

7

Aplausi pēc Straumes pirmizrādes noskatīšanās Kannu kinofestivālā.

8

Gints Zilbalodis Kannās sniedz autogrāfus.