Agijas Jansones gleznas par 17 000 eiro! “Biju šokēta, ieraugot savu darbu cenas!”
Pēc daudzu gadu pārtraukuma atgriežoties dzimtenē ar savu jaunāko gleznu personālizstādi Starp debesīm, māksliniece Agija Jansone (49) neslēpj – jutusies kā kāzās, kur apkārt sapulcējušies visi tuvākie un mīļākie cilvēki. Taču par savu gleznu cenām pārsteigta bija pat autore pati.
Daudziem sabiedrībā māksliniece Agija Jansone zināma kā nu jau viņsaulē aizgājušā ārsta un veselības ministra Āra Audera bijusī sieva. Abi bija šķīrušies, vēl pirms Āris aizgāja mūžībā, un tolaik Agija atgriezās savā dzimtajā uzvārdā – Jansone. Tēvs Ralfs Jansons bija pazīstams gleznotājs, un Agija ir gandarīta, ka tieši desmitajā gadadienā kopš mīļā tēta došanās aizsaulē viņai sanācis sarīkot savu mākslas darbu personālizstādi, kas nu sanāk arī kā tēva simboliska godināšana. Izstādes Starp debesīm atklāšanas svinībās piedalījās arī gleznotājas mamma Brigita Jansone, kas savos 85 gados aizvien turas pie labas veselības un aktīvi apmeklē dažādus kultūras pasākumus. Agiju sveikt ieradās arī viņas dēli Arturs (18) un Svens (28), kuram līdzi bija arī viņa mīļotā meitene Madara. Gan mamma, gan dēli dzīvo Latvijā, kamēr Agija jau vairākus gadus kopā ar dzīvesbiedru norvēģi Stenu lielākoties uzturas Spānijā, bet vasaras, kad Spānijā kļūst pārāk karsti un svelmaini, abi pārsvarā pavada Norvēģijā. Arī viņas jaunākās gleznas ir tapušas šajās zemēs, un no izstādē aplūkojamajiem darbiem tikai dažos ir attēloti koši mirkļi no dzimtās un mīļās Latvijas.
Mākslinieces Agijas Jansones personālizstādes atklāšana
Rīgas mākslas galerijā "Bazar't" skatāma mākslinieces Agijas Jansones personālizstāde "Starp debesīm".
Kad Agija pieņēma lēmumu par izstādes organizēšanu, laika līdz atklāšanas dienai bija mazāk nekā divas nedēļas. “Bija jāatgādā gleznas no visurienes. Gleznas no Spānijas tika attransportētas ar lielo furgonu, kas pārvadājumus veic no Gibraltāra pāri visai Eiropai. Darbi tika salikti speciālās kartona kastēs, lai gleznas ceļā nesabojātos. Savukārt no Norvēģijas gleznas tika atgādātas rullī, un Rīgā tās uzvilka uz apakšrāmjiem,” pastāsta autore.
Daudzi izstādes apmeklētāji bija pārsteigti, ieraugot pie Agijas Jansones gleznām pieliktās cenu zīmes. Ja mazākā formāta darbiem tā ir nedaudz zem 1000 eiro, tad vairāku ekskluzīvo lielformāta gleznu cena ir norādīta 17 000 eiro. Tas šķiet drosmīgs solis, jo, kā pieredze rāda, reti kurš gleznotājs saņem dūšu un prot noteikt savu darbu pārdošanas vērtību. Taču Agija Jansone atklāj, ka uzlikt tik augstu cenu un likt ciparus klāt saviem darbiem nebūt nav bijis nedz drosmīgs vai nekaunīgs viņas pašas lēmums. “Es pat teiktu, ka man tas ir nepieņemami un derdzas... Tas bija tirdzniecības centra Mols uzstādījums: ka viss, kas ir šajā centrā, ir ar norādītu cenu. Un kā šīs cenas rodas? Autora honorārs par gleznu, klāt vēl ir galerijas Bazar’t uzcenojums, plus vēl gleznotāja nodoklis valstij. Gribi vai ne, ar visu šo gleznas cena pieaug par 60 procentiem!” mākslas tirgus aizkulises atklāj Agija Jansone.
Viņa pati savu honorāru nosaka pēc ieguldītā materiāla, laika un piesaistes gleznai. Arī darba izmaksas nav mazas – krāsas, audekls, apakšrāmji, darbnīcas telpu īre, patērētā elektrība. “Es negleznoju ar studentu krāsām. Tās ir profesionālas krāsas, un tās ir dārgas. Četras tūbiņas, ar ko uzgleznot nevari neko, izmaksā 100 eiro! Bet ar Rembranta krāsu, kas būtu mans sapnis, gleznot tīri finansiāli nevaru atļauties. Tas ir par dārgu. Reiz viena draugu kompānija paziņoja, ka jubilejā uzdāvinās man krāsas. Es nopriecājos – labākā dzimšanas dienas dāvana mūžā! Viņi sameta naudiņu un aizgāja pirkt krāsas. Un tad viņi man teica: “Agij... Mums ir kauns par to, ko varam nopirkt par tiem līdzekļiem, ko esam sametuši. Būs jāpieliek klāt.” Māksliniece secina: “Ne visi var atļauties mākslu. Izdevīgāk, protams, ir veikt tiešos pasūtījumus no mākslinieka. Jā, piemēram, Spānijā šādas cenas mākslai ir pilnīgi adekvātas, bet Norvēģijā tas pat skaitās lēti. Tomēr Latvijā ir cits labklājības līmenis. Prieks, saņemot ziņas, ka daudzi cilvēki galerijā nāk skatīties manu izstādi. Jo izstādes lielākā kultūras vērtība tomēr ir apmeklētājs, nevis pircējs.”