Agnesei Zeltiņai 45! Viņas spilgtākās atziņas par dzīvi, teātri un sevis realizēšanu

* Visam dzīvē ir atgriezeniskā saite – veidojot lomu, tu to iemīli, un tāpat ir ar teātri – cik daudz tu tam dod, tik daudz tu saņem atpakaļ.

*Es domāju, ka vienīgais cilvēka dzīves mērītājs ir tas, cik daudz mīlestības viņš dzīves laikā ir devis cilvēkiem un pasaulei. Mēs pārāk daudz darām lieka.

*No teātra aizgāju, jo sapratu, ka nevaru dzīvot atkarībā. Nevarēju pieļaut, ka mana dzīve ir atkarīga no pavēles pie sienas – ja būs darbs, būšu pieprasīta un skriešu no rīta līdz vakaram, bet, ja mani neieliks izrādē, divus mēnešu staigāšu kā apstulbusi, jo uz teātri vairs nav jāiet. Neziņa – vai būs, ko dot ēst bērnam, vai būs reklāma, haltūra vai vakara vadīšana – ļoti traumēja nervu sistēmu. Gribēju stabilitāti, bet teātris stabilitāti nedod.

*Lai arī kā to gribētu noliegt, pēdējos gados no teātra cenzdamās aizbēgt un norobežoties, tomēr jāatzīst, ka teātris ir mana atkarība. No zāles nāk milzīga mīlestība un aplausi – tas viss baro aktiera ego un godkārību, bet es to nedaru aplausu dēļ – man izrādes ir svarīgas pašai sevis dēļ, jo tā katra ir savādāka un ļoti daudz ko man dod. Tas ir treniņš, kā atgriezties pie profesijas pamatiem.

* Prakse, lai izprastu savu tēlu, ir ļoti būtiska aktiera profesijas sastāvdaļa. Piemēram, mēs ar aktieri Andri Buli reiz pat gājām uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu un uz Infektoloģijas centru – sēdējām kopā ar medicīnas studentiem lekcijās, esmu izpētījusi internetā visu par DNS formulām un hromosomām. Cenšos ielīst sava varoņa smadzenēs, jo, lai viņus nospēlētu, man ir jāsaprot, ko viņi domā.

*Esot jauniem, mēs bieži vien neapzināmies, cik dzīve ir īsa un ka tā ir maksimāli intensīvi jāizdzīvo, ka pēc iespējas mazāk laika jāvelta liekajam un tukšajam. Gadiem ejot, arī saprotam, cik svarīga ir kvalitāte, cik svarīgi ir būt ar īstajiem cilvēkiem un cik svarīgi ir mīlēt.

*Kad es sāku 1993. gadā, mana alga bija 35 lati. Un ļoti lielā nesakritība – tu sniedz intervijas valsts lielākajiem žurnāliem un izdevumiem un esi uz visiem vākiem, bet realitātē domā, kā izdzīvot līdz nākamajai algai.

* Pēc septiņu gadu pārtraukuma esmu atgriezusies teātrī. Kādas ir sajūtas? Tagad uz teātri spēju paskatīties citādāk, jo tikai tad, kad tu kaut ko zaudē un tur vairs neesi, saproti, cik daudz tev tas patiesībā nozīmējis un cik svarīgi bijis izturēties pret to ar lielāku cieņu, pietāti un mīlestību – ka tā nav rutīna, bet gan kaut kas īpašs.

*Režisors Alvis Hermanis mani ir mācījis – tev jānospēlē personāžs tā, lai par viņu var gan smieties, gan raudāt, tikai tad viņā ir reljefs un dziļums.

*Piekarināt birku? Man jau sen tāda ir! Man ir pilnīgi vienalga, ko domās un ko rakstīs, kamēr man tas darbs un atrašanās kameru priekšā patiks, man būs pilnīgi vienalga par apkārtējo spriedumu. Vissvarīgākais ir tas, lai seriāls patiktu skatītājiem, jo tieši viņiem mēs strādājam un cenšamies.

*Kāpēc, piemēram, «UgunsGrēks» ir tik populārs – tāpēc, ka latviešiem vajag kaut ko savu, un viņiem vajag dzīvot, skumt un priecāties līdzi. Un tajā nav nekā slikta.

*Uz Itāliju aizbraucu 2010. gadā ekonomiskās krīzes laikā. Tas bijis viszemākais punkts manā dzīvē un vismelnākā bedre psiholoģiski. Bija ļoti grūti – darbi norāvās, līgumi neslēdzās, arī izrāde, pie kuras strādājām Teātra Observatorijā, nenotika, un daļa ilūziju sabruka. Radās iespēja aizbraukt, un es to izmantoju.

*Likās, ka vajag apskatīties, kur debesis ir zilākas un zāle zaļāka. Un – nav nekur. Es to sapratu Dziesmu svētkos, es to sapratu, kad Ziedonis aizgāja – ka dvēseli nevar iztulkot, un nemaz nevajag to darīt. Jādzīvo tur, kur tev ir jābūt, kur skan tava valoda.

* Es uz Itāliju pārcēlos, nezinādama, ka manā ģimenē ienāks jauns spēlētājs, taču tagad es pilnīgi skaidri zinu, ka man ir svarīgi redzēt, kā aug mana mazmeitiņa. Tas arī ir galvenais atgriešanās iemesls.

*Es esmu daudz domājusi par to, kāpēc projekti pirms manas aizbraukšanas nesanāca. Tolaik biju beigusi ļoti smagas attiecības un kādu brīdi nespēju būt pozitīva, kāda es vienmēr esmu bijusi, man bija iestājies kaut kāds mīnuss. Nespēju sevī atgūt spēku, kas man vienmēr bijis.

*Lēmumu par aiziešanu no teātra un aizbraukšanu es pieņēmu ļoti emocionāli – faktiski pie pirmās profesionālās neveiksmes, pie apstākļu nesakritības vienkārši metu plinti krūmos.

*Tagad esmu cieši nolēmusi un ļoti pie tā strādāju – būt pozitīva. Ja visi saka, ka Latvijā nav tirgus, Latvijā nevar nopelnīt naudu, tad es saku, ka Latvijā ir tirgus, Latvijā var nopelnīt naudu, ja strādā. Latvijā var visu.

* Ir ļoti smagi bez iespējas sevi realizēt. Ja esi radošs cilvēks un nevari savam potenciālam atrast pilnvērtīgu izmantojumu, sāc sevi dedzināt. Es jutu, ka degu, un sāku taisīt drāmu mājās, nevis spēlēju uz skatuves.

*Tētis bija rotkalis. Viņš apstrādāja sudrabu un zeltu, strādāja ar īstiem dārgakmeņiem. Tētis jau bērnībā iemācīja gaumi uz rotām. Darbnīcā esmu garas stundas sēdējusi viņam klēpī un skatījusies, kā viņš strādā – kā viņš kausē, griež, lodē, pulē, slīpē, kā rota top no A līdz Z.

*Tētis man vienmēr mācīja: Ja nevari atļauties īstus dārgakmeņus, ļoti kvalitatīvas un dārgas rotas, tad labāk nevelc neko. Un es ņēmu šo padomu vērā – man nebija ne gredzenu, ne citu rotu, izņemot mazus auskarus ar akmentiņiem. Pēdējos gados, uzmanīgi izvēloties, sāku nēsāt bižutēriju un, kad Itālijā pamanīju, cik tur tā ir skaista, es domāju: Tēti, tev tomēr nebija taisnība...

* Man bieži jautājuši: Kāpēc tu netaisi savu smaržu vai apģērbu līniju, tu taču varētu ar savu vārdu to pārdot. Bet tam ir vajadzīga nopietna ražotne, un izstrādāt smaržas – tas vispār ir kosmoss. Savukārt par apģērbu – es domāju, ka mums ir ļoti daudz labu modelētāju. Kaut kāda stila un gaumes izjūta man ir, bet uzskatu, ka ne tik laba, lai zīmētu savus modeļus. Taču, skatoties uz jūru, uz krāsu bagātību, uz ziediem, dabu, redzot visu, kas apkārt, redzot itāļu amatniecību, saņēmu drosmi un atcerējos, ko man bērnībā mācīja tētis un ko es pati mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas sagatavošanas kursos, kur divus gadus stājos uz tērpu modelētājiem, un Mākslas akadēmijas kursos. Atkal paņēmu rokās zīmuli, sāku zīmēt, taisīt skices, un – tagad tās kļuvušas par realitāti.

*Mēģināju dabūt skicēs tās krāsas, kas man patīk. Man ļoti patīk visu toņu zilie, zaļie, violetie. Sāku pa maisiņam vien iegādāties dažādus dārgakmeņus un pusdārgakmeņus un vedu savai meistarei. Viņa pēc manām skicēm un stāstiem sāka izgatavot rotas.

*Pirmais apzinātais visjaukākais brīdis manā bērna dzīvē bija desmit gadu vecumā, kad pēc daudzu gadu lūgumiem mamma un tētis mani beidzot uzklausīja un pieteicās māsiņa.

* Katrā profesijā var ļoti tālu tikt, ja sistēmas mērķi saskan ar taviem, bet, ja ej pret sistēmu, tā tevi izspļaus. Teātrī to pierāda daudzu slavinātu un godinātu aktieru dzīvesstāsti, kuri nu nepelnīti aizmirsti. Šajā profesijā jādomā, kā saglabāt veselību un skaidru uztveri, un nekādā gadījumā nedrīkst domāt, ka darbs ir visa dzīve. Jaunajiem aktieriem tas izdodas arvien biežāk, arī dzīvesveids kļuvis veselīgāks, un tā ir brīnišķīga tendence, jo upuri, kas tiek veltīti skatuvei, bieži netiek atalgoti.

Kasjauns.lv/Foto: no Izdevniecības Rīgas viļņi un Agneses Zeltiņas arhīva