FOTO: ļaudis atvadās no režisora Askolda Saulīša

Režisors mūžībā devās pēkšņi 54 gadu vecumā.

Viņa aiziešana sabiedrībai bija negaidīta, tomēr Askolds pats jau mēnesi pirms nāves pēkšņi pievērsās savas dzīves atmiņām, dienu no dienas tās pārcilājot "Facebook" profilā. Tostarp aizdomājās, vai gribētu būt nemirstīgs, vēsta žurnāls "Kas Jauns".

Kopš 27. februāra viņa laika joslā bija klusums, kas bija savādi tāpēc vien, ka līdz tam Askolds bija rakstījis katru dienu, pat vairākas reizes dienā… Kolēģu vidū līdz ar sēru vēsti tika pārcilāts arī nāves cēlonis, atklājot, ka režisors pēc sen šķirtas laulības dzīvojis viens. Kad draugi kādu laiku nav varējuši sazvanīt, pieļauts, ka Askolds “iegājis sevī”, kā tas mēdzis periodiski notikt. Dzīvokļa logā gaisma spīdējusi, tāpēc uzlauztas durvis, un aiz tām Askolds atrasts miris. Tiek lēsts, ka nāves cēlonis bijis infarkts. “Atceros, reiz sarunā Askolds minēja, ka pensijas viņam nebūs, tas esot skaidrs. Ceru, viņš toreiz nedomāja šo… Kā tā, Askold, kā tā…” atceroties, kā strādājuši kopā pie vairākām filmām, pārdomāja Oļegs Aleksejevs. “Kaitinošais mājsēdes režīms ievieš jaunus ieradumus, jaunas domas un pārdomas. Pēdējās dienās jūtūbē esmu atklājis pašlaik man interesantu tēmu – Krievijas tūristu ceļojumu video piezīmes par Rīgu un Latviju,” 21. februārī rakstīja Askolds, stāstot, ka pulcēšanās ierobežojumu dēļ dabūjis izmainīt topošās filmas scenāriju, atceļot, piemēram, ebreju kāzas. “Tāpat kā poļu, krievu, leišu un vācu tusiņus. Vairs nevaram gaidīt, esmu jau trīs reizes pagarinājis filmas nodošanas datumu,” neapmierināts bija Saulītis.

Šā gada rudenī Askolds bija iecerējis pabeigt pilnmetrāžas dokumentālo filmu "Zem viena karoga". Stāsta centrā režisors kopā ar scenārija autoru Daini Īvānu likuši vēsturisku personāžu, mazu ebreju zēnu Kopelu Goreliku – Neatkarības karā visjaunāko Latvijas armijas kareivi, kurš iedvesmojies no “visu laiku populārākās zēnu grāmatas "Pēdējais mohikānis"” un devies karā kā piedzīvojumā, sastopot savā ceļā “visādus interesantus personāžus”. Filmas "Facebook" profilā Askolds 4. janvārī raksta: “Darba daudz – 80 minūtēs jāizstāsta pusotrs gads Neatkarības kara (1918–1920), turklāt tā, lai skatītājam ne tikai būtu daudzmaz skaidri notikumi, bet arī emocionālā līnija jāizvelk.” “Vēl 3. februārī viņš atrakstīja, lai aizsūtu Karostas fortifikācijas skatus, jo plānota vētras filmēšana pie jūras. Skati patika, vieta bija izvēlēta, tā bija laba zīme – taps kas skaists. Vai Askolds vētru nofilmēja, aizmirsu paprasīt, bet vētras ātrumā Askolds pacēlās spārnos. Daudz par ātru,” raksta liepājnieks Aigars Prūsis.

Kā vēsta Nacionālais kino centrs, Saulītis dzimis 1966. gada 5. jūnijā Liepājā, mācījies Liepājas 5. vidusskolā (1972-1984), Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā (1984-1986). 1987. gadā nolēmis strādāt Rīgas kinostudijā, devies uz Rīgu un kļuvis par palīgstrādnieku Aivara Freimaņa spēlfilmā "Dzīvīte" (1989), bijis administrators Arvīda Krieva spēlfilmā "Ievas paradīzes dārzs" (1990), paralēli kā kinoamatieris sācis veidot eksperimentālas spēlfilmas, viena no tām – "XXX" (1989) saņēmusi Grand Prix Baltijas neatkarīgo filmu festivālā, bet "Opera" (1991) apbalvota Gdaņskas filmu festivālā (Polijā).

1990. gadā Askolds Saulītis sācis strādāt kā režisora asistents, režisors un operators filmu studijā "Kaupo", veidojis reklāmfilmas ("Burda Moden", Latvijas Zemnieku savienība u.c.). 1993. gadā kopā ar operatoru Uldi Janci uzņēmis savu pirmo filmu uz 35mm lentes – dokumentālo filmu par Rīgas komunālajiem dzīvokļiem "Kas dzīvo komunalkā" (teksta autors – dokumentālā kino klasiķis Aivars Freimanis).

90. gados strādājis kā režisors un operators dažādās Latvijas televīzijās, studijā "Kaupo" veidojis arī dokumentālo filmu par mākslinieci Aiju Zariņu – "Eiropas nolaupīšana" (1998, Helēnas Demakovas scenārijs). Strādājis arī filmu studijā "F.O.R.M.A.", veidojot dokumentālo filmu "Sarkanais un Brūnais" (diplomdarbs, 1999) un noveli "Tristans un Izolde" Latvijas un Igaunijas kopražojuma spēlfilmā "Trīs stāsti par…" (1999), arī filmu studijā "Rija", uzņemot animācijas filmu "Clara & Rubinšteins" (1999).

1996. gadā sācis studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un 2000. gadā ieguvis mākslas zinātņu bakalaura grādu TV režijas specialitātē, pēc studijām papildinājies arī "Baltic Media Centre" starptautiskajos filmu kopprodukciju kursos Bornholmā, Dānijā (2000), Ņujorkas universitātes profesora Borisa Frumina lekciju kursos Rīgā (2002-2003, 2005) u.c. 2002. gadā strādājis starptautiskā dokumentālo filmu festivāla "Cinarchea" žūrijā (Vācija).

2000. gadā dibinājis filmu studiju "Subjektiv Filma", pirmā paša studijā uzņemtā dokumentālā filma bija "Jaunības avots" (2001), un tā atnesa Askoldam Saulītim jau otro Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu kā labākajam dokumentālā kino režisoram, – pirmā tika piešķirta gadu iepriekš, par filmu "Sarkanais un Brūnais". Divos nacionālajos festivālos Askolda Saulīša filmas saņēmušas Skatītāju balvu – 1998. gadā "Eiropas nolaupīšana" un 2003. gadā "Keep smiling!". Šī filma, kas veltīta Latvijas teritorijā kritušu karavīru piemiņai, 2003. gada festivālā saņēma piecas nominācijas un balvu par labāko scenāriju, vēlāk tika nominēta Krievijas kino akadēmijas balvai NIKA. Arī Saulīša nākamā dokumentālā filma "Svētku anatomija" (2005) Nacionālajā filmu festivālā saņēma piecas nominācijas un tika apbalvota par labāko montāžu.

2008. gadā Askolds Saulītis pabeidza darbu pie dokumentālās filmas "Parāds Afganistānai", 2009. gada 5. martā Rīgā pirmizrādi piedzīvoja igauņu režisora Arbo Tammiksāra filma "Friči un blondīnes", kurai Askolds Saulītis bija Latvijas puses producents; filma stāsta par Baltijas aktieriem, kuri padomju laika filmās tēlojuši nacistus. Tajā pašā gadā pabeigta arī paša Saulīša režisētā filma "Bermontiāda", kas ar plašu arhīvu materiālu un inscenējumu palīdzību pēta ļoti sarežģītu periodu Latvijas vēsturē. Studijā "Subjektiv Filma" ar valsts atbalstu tapusi arī dokumentālā filma "Ārpus spēles laukuma" par bijušām un esošām basketbola zvaigznēm, tās TV pirmizrāde notika 2015. gada sākumā.

2011. gadā Askolds Saulītis dibināja biedrību "Terra Europa", kurā uzņemtas vairākas dokumentālās filmas par Latvijas vēstures tēmām, apliecinot autora dziļo ieinteresētību un erudīciju vēstures jautājumos,  – "Atmodas antoloģija" (2013), "Baltijas brīvības ceļš" (2014), "Dziesmuvara" (2018). Filmu programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei Askolds Saulītis iekļāvās ar dokumentālo filmu "Astoņas zvaigznes" (2017), kas veltīta īpašai parādībai Latvijas vēsturē – latviešu strēlniekiem.

Jauns.lv izteic līdzjūtību tuviniekiem.