Bēgšana no savējiem. Seriāla "Unorthodox" recenzija

Nominācijā par labākā miniseriāla godu uzvaru atļaujos prognozēt citam «Netflix» veikumam – «Dāmas gambīts». Arī «Neortodoksālajā» uzmanības centrā ir jauna sieviete, tomēr atšķirībā no šaha stāsta darbība notiek mūsdienās, un galvenajai varonei jācīnās ne tik daudz ar iekšējiem dēmoniem, kā tieši ar skarbo apkārtējo pasauli. «Neortodoksālā» ir izpelnījusies arī nomināciju tās galvenās lomas atveidotājai – Izraēlas aktrisei Širai Hāsai, kuras vārds līdz šim plašākai pasaulei bijis nezināms.

Daudzus vilina ekrāna darbi, kas balstīti patiesos notikumos. Tas nav vienīgais intriģējošais aspekts «Netflix» pērnā pavasarī iznākušajam (praktiski vienlaikus ar vispasaules Covid-19 pirmo šoku) seriālam. Tas ir ļoti koncentrēts, solot, ka iztiksim bez pārmērīgas izstiepšanas, no kā bieži cieš seriāli. Tomēr galvenais, ka šis stāsts sola mūs ievest kultūrā, kas dzīvo mums (vai vismaz amerikāņiem) praktiski blakus, bet lielā mērā ir noslēgta no mijiedarbības ar apkārtējo pasauli.

«Neortodoksālās» centrā ir Estere, kura uzaugusi radikālā ortodoksālo ebreju kopienā, kurus dēvē par Satmaras hasīdiem. Tā apdzīvo vienu kosmopolītiskās Ņujorkas mikrorajonu. Kā jau radikālās reliģiskās kopienās, dzīve norit pēc ļoti stingriem nosacījumiem. Estere, nespējot tos izturēt, izlemj bēgt. Seriāla stāsts ir konstruēts jau pēc gana ierasta paņēmiena. Mēs vērojam tagadnes stāstu, kurā galvenā varone bēg, un tas mijas ar pagātnes atmiņām, kurās ļoti sīki iepazīstam kopienas ikdienu un iemeslus, kāpēc meitene izvēlējusies bēgt no drošās, noslēgtās vides bīstamajā pasaulē. Turklāt viņa bēg uz Eiropas brīvdomības perēkli un ebreju vēsturei tik sāpīgo Berlīni. Interesants aspekts ir tas, ka stāsta centrā esošā Estere nepiedzīvo visdramatiskākos un smagākos pārdzīvojumus, salīdzinot ar citiem varoņiem. Jauno dāmu uzskata par bāreni. Viņas māte aizbēgusi no kopienas, jo viņai bija lemts dzīvot ar vīru alkoholiķi, bet kopiena sievietei šajās problēmās nekādā veidā nepalīdzēja. Esteri uzaudzināja pēc kopienas priekšrakstiem, un viņa ļoti negrib kļūt par tādu nodevēju kā māte. Tomēr pēc kāzām, kad viņas kopdzīve ar vīru neizrādās medusmaize, viņa izlemj bēgt uz Berlīni. Kopiena gan negrasās tik viegli atlaist Esteri, un viņai pa pēdām tiek nosūtīts maigais vīrs Jenkijs skarbā, nedaudz paklīdušā kopienas biedra Moišes pavadībā.

Otrā plāna varonis Moiše visu seriālu izrādīsies pats aizraujošākais tēls, kurš pats reiz dzīvojis izvirtību pilnu dzīvi prom no kopienas, bet izlēmis atgriezties. Šajā stāstā visiem galvenajiem varoņiem ir ļoti skaidrs mērķis un virzība, bet Moiše savā neviennozīmībā daudziem, arī man, iespiedīsies atmiņā kā noslēpumains varonis, par kuru kārotos redzēt seriāla turpinājumu. Diemžēl tāds nav plānots.

Palūkoties aiz aizslēgtām durvīm

«Neortodoksālā» ir izteikti personāžos balstīts seriāls, kuru krāšņo rūpīga iedziļināšanās hasīdu kultūrā, ikdienā un paražās. Pretstatā stāsta ritējumam, kas uz oriģinalitāti nepretendē, ir kāds, kas bēg, ir kāds, kas dzenas pakaļ, un pa vidu abām pusēm ir dažādi piedzīvojumi. Principā visu seriālā esošo dramatisko pārdzīvojumu iznes jau pieminētā Esteres lomas atveidotāja. Tomēr nešaubos, ka daudziem lielāko interesi raisīs tieši ielūkošanās ebreju hasīdu kopienā, kas durvis uz ārpasauli ir cieši aizslēgusi. Tikai pēc seriāla noskatīšanās, interesējoties par to vairāk, uzzināju, ka tā ir tik radikāla, ka atrodas konfliktā ar gandrīz visiem pārējiem ebreju reliģijas virzieniem un pat neatzīst pašu Izraēlas valsti. Tāpat tās pārstāvji neiegūst klasisku izglītību, nelieto modernās tehnoloģijas, ģimenēs dzemdē ļoti daudz bērnu un tā tālāk. Turklāt tas viss tiek praktizēts Ņujorkā. Jā, pirmajā brīdī tiešām vairāk gribas stāstīt par pašu hasīdu kopienu, nevis seriālu, bet tieši tādu pēcgaršu atstāj «Netflix» darbs. Tas nesteidzīgi rāda dzīves nianses un paražas, tādēļ pēc noskatīšanās daudz vairāk domas tiecas apcerēt vidi, bet ne tik daudz Esteres piedzīvojumus četru sēriju garumā.

«Neortodoksālo» var uztvert par pieaugšanas stāstu jeb, kā šis kino apakšžanrs daudziem ir pazīstams, – coming of age. Ja parasti šī žanra darbi ir par tīņiem, kuri mēģina saprast, kas viņi ir iespēju pārbagātajā pasaulē, tad šajā gadījumā kas līdzīgs notiek ar jau pieaugušu sievieti, kura visu mūžu pavadījusi paralēlajā realitātē. Ar viņas acīm šajā seriālā ir interesanti dažbrīd ieraudzīt lietas, kuras mums šķiet pašsaprotamas. Piemēram, kādas izjūtas ir pieaugušai sievietei, pirmo reizi kājās uzvelkot bikses, nevis svārkus, vai kā ar dogmās pavadītas dzīves acīm izskatās multikulturālā Berlīne. Varētu atsaukties uz slaveno teātra darbu «Kaspars Hauzers», kuras titulvaronim jocīgs šķita viss tas, kas mums šķiet parasts, savukārt par pašsaprotamu viņš uztvēra to, kas mums rādās dīvains. Tādējādi veidojas vēl kāds interesants izjūtu aspekts un atziņa.

Noslēgtas kultūras mēs biežāk iepazīstam caur populārzinātniskiem kanāliem vai dokumentālām ekspedīciju filmām. Tomēr tajās mēs vienmēr saglabājam distanci ar tiem, ar kuriem iepazīstamies. Savukārt «Neortodoksālā» mūs iemet visam notiekošajam pa vidu un  personīgi ļauj sajust, ka aiz stingrajām tradīcijām dzīvojošie ļaudis galu galā ir tādi paši cilvēki kā mēs. Viņu sajūtu pasaule ir ne mazāk bagāta kā mūsējā. Šeit arī slēpjas seriāla panākumu atslēga, jo tā veidotāji ar savām nesteidzīgajām ainām pārkāpj jebkādu distanci un ieliek katru no mums notiekošā epicentrā neatkarīgi no tā, vai tas ir nepatīkams mēģinājums ieņemt bērnu vai jūdu īpatnās ceremonijas.

Salūzt fināla taisnē

Pirms desmit gadiem pasaules kino festivāli bija pārņemti ar antropoloģiskā iepazīšanā balstītām filmām. Acīmredzot šī tendence tagad gūst panākumus arī TV seriālu formā. Tomēr «Neortodoksālajai» var pārmest arī zināmu virspusību. It sevišķi, tuvojoties seriāla finālam. Lai sasniegtu pēc iespējas nepārprotamāku līdzpārdzīvojumu visos skatītājos, nereti scenārija autori ir paredzējuši stāsta pavērsienus, kuri nav pat banāli, bet drīzāk muļķīgi. Nevēlos laupīt fināla intrigu, bet brīdis, kad Esteres māte savu meitu metas aizstāvēt no sliktajiem ebreju puišiem ar no rokas somiņas izvilktu revolveri, ir tik neveikls, ka kļūst pat sliktā nozīmē uzjautrinošs.

Seriāla fināls šķiet galvenā šī darba problēma. Gribas pat seriāla gaitu salīdzināt ar pārliecinoša sportista startu, kurš labu sniegumu sabojā pēdējā aplī. Nepamet sajūta, ka «Neortodoksālās» autori no mums par katru cenu cenšas izspiest kādu asaru. Un – jo vairāk cenšas, jo mazāk sanāk. Visi līdz tam niansēti pretrunīgie raksturi pēkšņi ķeras pie banālu melodrāmu izgājieniem vai dialogiem. Jocīgi, ka līdz tam pārliecinoši uz priekšu ritošo stāstu sliedēs nav noturējusi viena no atzītākajām Vācijas režisorēm Marija Šrādere, kura radījusi arī pie mums izrādīto 2016. gada filmu «Stefans Cveigs: Ardievas Eiropai». Lai kā klātos stāsta loģikai un ritējumam, nedrīkst neizcelt izcilo kostīmu noformējumu šajā TV stāstā.

Tāpat seriālam daži pārmet paviršu vienpusību. Lai gan tas ir balstīts patiesos notikumos, tomēr tas ir viens skatpunkts. Var saprast, ka, ja radikāli ortodoksālo ebreju vide būtu tik drakoniska un nežēlīga, kā to brīžiem ataino «Netflix», tad no tās bēgtu daudz vairāk cilvēku, nevis pa retam indivīdam. Atcerēsimies, ka šī komūna dzīvo Ņujorkā, nevis tuksneša vidū. Manuprāt, autori izdarījuši ļoti rūpīgu darbu, tomēr mazliet ir pietrūcis, lai pārvarētu bērnišķīgu iedalījumu labajos un sliktajos. Jā, pamatā šis seriāls ir par kaut ko daudz sarežģītāku. Nevis par cīņu starp labo un ļauno, bet par to, ko gribi tu, un to, ko no tevis gaida apkārtējie. Šādas personīgi gūstamas pārdomas seriālā ir rodamas, nemaz nerunājot, ka tas mūs par spīti dažiem misēkļiem padarīs par krietni zinošākiem nekā pirms tā skatīšanās.