“Miljons laimi negarantē!” - Mairis Briedis par uzvarām, Dievu un patiesajām vērtībām

Mairis Briedis, kas ar spožajiem panākumiem boksā Latvijas vārdu nes pasaulē, pēc Vācijas ziņu aģentūra DPA izplatītās informācijas, par savu beidzamajā cīņā izcīnīto uzvaru ir nopelnījis aptuveni 1,7 miljonus eiro, kas uzskatāms par finansiāli iespaidīgāko sportista panākumu. Mairis godīgi atzīst – nekādus uzvaras pirkumus vēl nav veicis, jo ne viņš, ne viņa komanda vēl tā īsti nav paguvuši aptvert to, kas ir noticis.

Aizritējis jau gandrīz mēnesis kopš dižās cīņas Minhenē. Jūties atguvies un esi jau atsācis aktīvi trenēties? Vai šobrīd ir pauze?

Paldies, atpūties un atguvies jūtos, arī trenēties jau esmu atsācis, bet pauzes gan nav. Es nedrīkstu ļaut sev nebūt režīmā, staigāt un atpūsties veselu mēnesi – nav jau man vairs 18 gadu.

Pandēmijas dēļ tiek ieviesti arvien jauni ierobežojumi. Kā tu sadzīvo ar kovidlaiku? Droši vien visgrūtāk bija pavasarī, kad nācās pārtraukt trenēšanos zālē, tika atceltas sacensības.

Protams, kādu laiku bija satraukums, kā ikvienam. Pēc iespējas – kad varēju – gāju uz zāli, kad nebija iespējas – negāju. Mani ļoti atbalstīja ģimene – sieva. Liels atbalsts bija arī komanda. Visi tuvākie mani atbalstīja, palīdzēdami saprast, ka tas, kas notiek, ir gadījums, ko mēs katrs individuāli nevaram mainīt. Ja tu varētu ko mainīt, tad varētu pārdzīvot, domāt, kā to paveikt, bet, ja kaut kādi apstākļi ir pilnīgi neatkarīgi no tevis, par to vispār nav jēgas domāt. Tagad tā arī dzīvoju ar šo saprašanu – tās jau ir tikai īslaicīgas grūtības, kas ir jāpārvar. Un viss. Cilvēks jau ātri pielāgojas pārmaiņām. Svarīgi ir pietiekami daudz uzturēties svaigā gaisā, staigāt ārā, lai būtu stipra imunitāte.

Īstenībā jau viss ir mūsu galvā. Vienu izteiksmīgu piemēru par to, cik spēcīgas ir mūsu domas, man pastāstīja viens no hokeja kluba "Dinamo Rīga" medicīnas personāla cilvēkiem, ar ko esmu labi pazīstams. Pēc viņa stāstītā, esot bijis tā – visi trenējas, spēlē, jūtas labi, un viss ir kārtībā. Bet tad visiem veic Covid-19 testu, un kaut kādai daļai komandas analīzēs uzrāda pozitīvu rezultātu. Nākamajā dienā pēc tam, kad hokejistiem to paziņoja, viņi nevarēja piecelties no gultas, viņiem bija slikti, vairumam bija vājums. Tas ir apliecinājums, ka mēs ar savu prātu, ar domām varam gan sevi iznīcināt, gan arī izārstēt. Tāpēc ir svarīgi sekot līdzi savai domāšanai. Ir svētīgi atrast katram savu pieeju savam prātam un domām, jo šī lieta, kā esmu sapratis, ir ļoti individuāla. Un iespējas ir dažādas – arī ar dažādiem meditācijas paņēmieniem. Viens meditē, sēžot lotosa pozā, cits – vienkārši guļot un domājot. Trešais galvā riņķojošās domas kontrolē, lasot grāmatu. Nav jau vienas receptes, pēc kā visiem vadīties. Katram ir jāatrod savs veids.

Un kāda ir tavējā, ja nav noslēpums?

Man tā ir meditācija, ticība augstākiem spēkiem. Ir jāstrādā pie tā, lai sevi padarītu morāli spēcīgāku. Jā, man galvenokārt tas process ir caur ticību Dievam.

Tās ir lūgšanas?

Ne tikai lūgšanas. Tā vispār ir dzīvošana pēc kaut kādiem noteikumiem – pēc Dieva baušļiem. Protams, ne vienmēr visu simtprocentīgi izdodas ievērot, bet mana pārliecība ir, ka uz to vajag tiekties.

Soctīklos ievietoji jauku, atraktīvu video, kurā esi redzams, skaldot malku. Kāda nozīme tavā dzīvē ir saimnieciskām aktivitātēm – tā ir nepieciešamība vai process, ko izbaudi?

O, jā, arī tās lietas ir sava veida meditācija un prāta atslēgšanas veids. Tāpēc ar ģimeni regulāri braucam uz savu vasarnīcu. Tā ir sievas vasaras māja, ko viņa mantoja no vecvecākiem. Pa vasaru, pa brīvdienām visu laiku tur dzīvojamies.

Kā saprotams, aktīvā rosībā?

Protams. Malku skaldīt man patīk, bet visefektīgākais darbs tādā tīri morālā ziņā man ir zāles pļaušana! Pļaujot zāli, pirms cīņām sanāk daudz ko pārdomāt, izvērtēt, likt uz svariem, kas ir svarīgākais. Es pat atzīšos – zāli pļaujot, es jūtos laimīgs. Kaut par to, ka vispār man ir iespēja pļaut, jo esmu vesels. Jā, šovasar, tieši pļaujot, sapratu – ir jābūt laimīgam tikai par to, ka viss ir kārtībā. Šajā momentā ir iespēja baudīt savu dzīvi, savu esību. Bet to cilvēks bieži saprot tikai tad, kad ir bijis zemākajā punktā, jūtoties pavisam briesmīgi. Jā, tikai tad, kad ir pārdzīvoti tādi īsteni grūti brīži, var apjaust, ka tas pat ir obligāts pienākums justies laimīgam, kad esi vesels un jūties labi.

Vari minēt konkrētu gadījumu? Tās bija kādas traumas sekas?

Kad man uztaisīja pēdējo operāciju degunam, ielika silikona implantus un to dēļ man teju bez apstājas nenormāli sāpēja galva. Nu tik ļoti sāpēja, bija tik smagi, un nejaukākais, ka nekas nevarēja šo sajūtu mazināt. Toreiz sapratu, ka normālu dzīvi ar labu pašsajūtu, bez šīm neciešamajām galvassāpēm nemainītu ne pret ko. Vienalga, vai kāds iedod desmit miljonus vai jebko citu – mašīnu, māju –, neko nevajag! Vienīgais, par ko lūdzu Dievu, – lai tās galvassāpes pāriet. Kad vēlāk izņēma tos tamponus no deguna, galva pārstāja sāpēt, beidzot bija tā, ka jutos patiesi laimīgs tikai tāpēc, ka jutos vesels. Jā, nekāda nauda nevar garantēt, ka jutīsies laimīgs...

Starp citu, dēlam reiz prasīju: “Kam būtu jānotiek, lai tu justos laimīgs?” Viņš, gari nedomājot, šāva vaļā: “Uhhh, ja man būtu miljons, tad es būtu laimīgs!” Nu jā, viņš ir jauns puika. Bet tā diemžēl uzskata un domā arī daudzi pieauguši cilvēki.

Viens ir skaidrs – dzīvē svarīgākās vērtības nekad nenopirksi: ne patiesu draudzību, ne veselību, ne laimi. Diemžēl lielākā daļa sabiedrības, es pat teiktu, 90 procenti, uz ko tiecas? Tikai uz naudu! Jo domā, ka naudā ir laime. Es varu pateikt, ka tā nav. Miljons laimi negarantē!

Toties, ja nav mājas, tad, tiekot pie miljona, var uzcelt māju. Pašam nav doma atstāt pilsētas dzīvokli un tikt pie mājas kādā mierīgākā vietā?

Tad jau redzēs. Dzīvosim, redzēsim.

Ņemot vērā tavus patiešām spožos panākumus boksā, vai ir kas ļoti sen kārots, ar ko tagad, prāvu summu nopelnot, esi sevi iepriecinājis?

Pagaidām vēl nav izdevies, jo vēl neesam aptvēruši to, kas ir noticis... Dzīvojam to pašu dzīvi, ko iepriekš. Nekas nav mainījies. Es tā gribu. Jāpaliek tādam pašam cilvēkam, kāds esi. Nopelnītās naudas daudzums nav attaisnojums, lai kļūtu iedomīgs. Esmu tas pats sportists, kas biju pirms tam, trenējoties daudzus gadus. Vienīgā atšķirība, ka pašlaik, šo 22 boksa gadu laikā, esmu apaudzis ar arvien vairāk un lielākiem tituliem. Bet sirdī joprojām esmu tas pats.

Tavi līdzjutēji ar nepacietību gaida, kad nāks klajā Maira Brieža cepuru jaunā kolekcija. Ko tev pašam nozīmē šī blakus nodarbošanās?

Katrā ziņā tas jau nav bizness, tikai tāda publikas iepriecināšana. Lai cilvēkiem tas, ar ko nodarbojos, simbolizētos ar ko labu. Starp citu, saņēmu arī piedāvājumu taisīt sejas aizsargmaskas ar savu logo, taču no šī gan atteicos. Es negribu piepelnīties uz šīs nelaimes rēķina. Jā, uzskatu, ka šis vīruss ir nelaime. Labāk pelnu ar savām sportiskajām aktivitātēm.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!